“Makaroni, cūkgaļa un manna ar cukuriņu…” mammas pārdomas par skolas pusdienām izraisa pamatīgu strīdu 0
“Kāda jēga no bezmaksas pusdienām, ja tās pusdienas bērns neēd?” Ar šādu jautājumu sociālajā tīklā “Facebook” pie plašas sabiedrības vērsusies Nataša Rogova, izraisot pamatīgu diskusiju par to, ko bērniem ik dienu liek uz šķīvja Latvijas skolās.
Nataša pati ir mamma diviem puikām 7 un 19 gadus veciem, līdz ar to viņai ir iespējas salīdzināt, kā ēdienkarte mainījusies laika gaitā.
Vieniem vecākiem autores aprakstītā situācija šķiet ļoti pazīstama. Citi kategoriski nepiekrīt un norāda – problēma ne vienmēr meklējama skolas virtuvē, jo bērni mēdz atteikties arī no zupām, dārzeņiem, biezpiena un citiem produktiem, kurus vecāki uzskata par veselīgiem.
Ar viņas atļauju publicējam Natašas Rogovas ierakstu.
“Kāda jēga no bezmaksas pusdienām, ja tās pusdienas bērns neēd? Es tiešām gribu saprast – kas sastāda skolu ēdienkartes? Es saprotu, ka ir budžets. Es saprotu, ka bezmaksas pusdienas kaut kādā veidā ir jānodrošina. Bet kāda jēga no bezmaksas pusdienām, ja tās pusdienas bērns neēd?
Es skatos ēdienkarti un redzu – makaroni, cūkgaļa, mannas putra ar cukuriņu… Un man rodas jautājums – vai tiešām tas ir labākais, ko mēs varam piedāvāt bērnam? Es uzskatu, ka nē.
Manā izpratnē mannas putra nav nekāda īpaši vērtīgā maltīte. Ja jau jāizvēlas putra, tad kāpēc nevar dot auzu pārslu putru, pilngraudu putru vai kaut ko tādu, kam ir lielāka uzturvērtība? Kāpēc visu laiku izvēle ir par labu tiem produktiem, kas ir vienkārši lētākie? Un tad vēl pieberam cukuriņu. Kāpēc? Vai bērnam tiešām pusdienās vajag cukuru?
Es nesaku, ka viena karote cukura automātiski padara bērnu hiperaktīvu. Es runāju par principu – kāpēc bērna ikdienas ēdienkartē apzināti jāliek klāt lieks cukurs, ja var izvēlēties arī citu variantu?
Un vēl – biezpiens. Tik vienkāršs, normāls produkts. Manā bērnībā skolā bija biezpiena sacepums. Vai tiešām mēs šodien nevaram bērniem iedot biezpienu kaut kādā veidā? Biezpiena sacepumu. Biezpienu ar augļiem. Kaut ko, kas bērnam dod olbaltumvielas un kalciju.
Kāpēc tas viss ir tik sarežģīti?
Un ar gaļu ir tas pats. Es neprasu bērniem katru dienu liellopu gaļu. Es saprotu, ka tas maksā vairāk. Bet kāpēc tieši cūkgaļa tik bieži ir tas pamata variants? Kāpēc nevarētu vairāk izmantot vistu?
Un tad vēl tās mērces… Es ļoti gribētu zināt, kā tās tiek gatavotas. Vai tiešām no normāliem produktiem? Vai tomēr klasiskā skolas formula – buljona kubiņš, garšvielu maisījums, milti, lai iebiezinātu, un gatavs? Jo, ja bērns to mērci nevar ieēst, viņš no tās atsakās. Par laimi, dažās dienās vismaz var paņemt plikus griķus, ja mērci bērns neēd.
Bet te ir pats svarīgākais. Ko jūs domājat – cik daudz bērnu skolā vienkārši atsakās no šī ēdiena? Cik daudz ēdiena aiziet miskastē? Jo bērns to vienkārši neēd.
Uz papīra mums ir skaista ēdienkarte. Realitātē bērns paņem šķīvi, paskatās, pagaršo, noliek malā un līdz vakaram ir pusbadā. Mans bērns dažreiz ēd ar varu. Ne tāpēc, ka viņam garšo. Tāpēc, ka viņš ir izsalcis.
Viņš septiņos no rīta nevar normāli paēst brokastis. Viņam tajā laikā organisms vēl nav pamodies ēšanai. Viņš aiziet uz skolu, un tad četras stundas gaida līdz pusdienām. Un pusdienās viņam iedod ēdienu, ko viņš īsti nevar ieēst. Viņš ēd ar gariem zobiem tik ilgi, kamēr vienkārši vairs nevar.
Un tad atnāk mājās un ēd kā traks. Pēc tam sūdzas, ka sāp vēders. Nu kā jūs domājat – pie kā tas viss novedīs?
Bērns nevar normāli paēst brokastis. Bērns skolā nevar normāli paēst pusdienas. Bērns nevar pilnvērtīgi izgulēties, jo viņam pirms septiņiem no rīta jau jābūt augšā, lai bez piecpadsmit astoņos būtu skolā.
Un tad mēs brīnāmies, kāpēc bērni ir noguruši. Kāpēc viņiem ir grūti koncentrēties. Kāpēc viņi ir aizkaitināti.
Protams, skolā bērni saskaras ar daudz vairāk infekcijām. Bet miegs, uzturs, stress un bērna kopējā pašsajūta arī nav kaut kādi sīkumi.
Un vēl viens jautājums. Ir rudens. Mums Latvijā ir āboli.
Kāpēc bērnam pusdienās jāliek melone? Kāpēc nevar iedot vietējo ābolu?
Es vienkārši nesaprotu šo izvēli. Ja naudas ir maz, kāpēc mēs nepērkam to, kas ir sezonā, pieejams tepat un var dot bērnam normālu uzturvērtību?
Man bija tas gods izaugt laukos un mācīties lauku skolā. Jā, mums nepatika rudens talkas. Tajā laikā mēs, protams, nesapratām, kāpēc mums tas viss ir vajadzīgs. Bet tagad, skatoties atpakaļ, es saprotu, cik tā bija milzīga vērtība.
Mums bija iespēja pašiem savas skolas vajadzībām salasīt vietējos kartupeļus. Pie skolas bija ābeļdārzs. Rudenī tur bija āboli, un šie skolas āboli tika arī bērniem. Mēs redzējām, no kurienes nāk ēdiens. Mēs paši pielikām roku. Mēs zinājām, ka kartupelis neizaug veikalā maisiņā un ābols neparādās mistiski kastē. Un pats galvenais – bērnam bija pieejams vietējais ēdiens.
Tā ir tāda vērtība, ko es šodien ļoti gribētu iedot saviem bērniem. Ja jūs tur visi plānojat kā bara aitas, nedomājot ne par vienu, tad es savu bērnu neplānoju audzināt kā bara aitu. Ja visi ēd makaronus – tad viņam arī jāēd makaroni? Ja visiem to dod – tad visiem tas jāēd? Nē.
Es negribu audzināt bērnu pēc principa: “Visiem dod vienu un to pašu, tātad tas noteikti ir labi.” Es gribu, lai mans bērns ir vesels. Lai viņš jūtas labi. Lai viņš var koncentrēties. Lai viņš mācās ar prieku.
Es neprasu kosmosu. Es neprasu restorāna ēdienkarti. Es neprasu ikdienā dārgu liellopu gaļu, eksotiskus produktus vai kaut kādas īpašas delikateses. Es gribu elementāras lietas. Normālu ēdienu. Normālus produktus. Normālu miegu. Normālu attieksmi pret bērnu.
Un galvenais – lai bērns no tā visa tiešām kaut ko iegūst. Tas nav kosmoss. Tās ir elementāras lietas, ko es gribu savam bērnam. Un, manuprāt, tieši to vajadzētu gribēt arī sistēmai.”
Ieraksts izraisījis ļoti plašu diskusiju. Kamēr vieni vecāki piekrīt, ka skolu ēdināšanu vajadzētu pārskatīt, citi uzskata – bērni vienkārši nav pieraduši ēst daudzus tradicionālus ēdienus.
Lūk, daļa no komentāriem.
Karina: “Ohooo! Beidzot! Vecāki sāk mosties! Vēl ir cits – aj, bez maksas! Varu neēst! Bez maksas nekas nav! Tas ir no mūsu nodokļos samaksātās naudas. Un, jā, pusdienas daudz kur ir briesmīgas!”
Līga: “Var! Ir skolas, kas to arī dara! Jums gan jau liela skola un kāds ir uzvarējis konkursā par ēdināšanu. Mazajās lauku skolās tā nav – paši pavāri cenšas gatavot garšīgi un cenšas sezonālos augļus un ogas izmantot.”
Daiga: “Kādreiz skolās bija reālas virtuves ar reāliem pavāriem, bieži izmantoja to, ko izaudzēja izmēģinājumu lauciņos. Tagad ārpakalpojums atved ēdienu – peļņa pār visu.”
Zilga: “Izskatās, ka šodien vecāki ir lielākā skolu problēma.”
Aleksandra: “Realitāte ir tāda, ka ļoti reti bērni ēd arī zupas. Mūsu skolā tās gatavo no saknēm – bietes, burkāni, kartupeļi –, viss veselīgs, bet bērnam nepatīk. Graudu putras – nepatīk. Pilngraudu maizīte – nepatīk. Ir bērniņi, kas ēd visu. Viss sākas ģimenē.”
Laura: “Nekad neesmu redzējusi meloni, āboli ir pāris reizes nedēļā. Mans bērns ēd labprāt un viss garšo. Skolā, kurā strādāju trīs gadus, mēs kā pavāri nekad miltus kā iebiezinātāju mērcēm nelietojām.”
Edijs: “Kad gāju skolā, bija dārzeņu sautējums, piena ķīselis, piena zupa ar siera maizītēm, maltās gaļas mērce ar kartupeļiem, biezpiena sacepums ar ķīseli, makaroni ar cīsiņiem. Bija dažādība. Tagad tik klausos – manējais neēd to un šito. Liela vainas daļa šajā neēšanā ir audzināšanā.”
Kristīne: “Mūsu skolā bērni ēd gan griķus, gan rīsus, gan makaronus, gan kartupeļus, gan pērļu grūbas. Ēdienkartē ir kotlete, karbonāde, maltā gaļa, gulašs, vista, siļķe, biezpiens, pankūkas. Arī dārzeņu zupas iet uz urrā.”
Māra: “Problēma nav ēdienkartē, problēma ir tā, ka bērni nav raduši mājās ēst zupas, dārzeņu sautējumus, dārzeņus, nesamudrītu gaļu. To pašu biezpiena sacepumu nav redzējuši un pagaršojuši.”
Anete: “Kāda atšķirība, ko neēd skolas pusdienās? Neēdīs ne mannu, ne auzas, ne pilngraudu ēdienus. Mērces – fū, gaļa – nē, salāti – fui. Makaroni laikam ir vienīgais, ko ēd vismaz divas trešdaļas. Realitāte.”
Inga: “Skolā iet trešais bērns. Ēduši visi. Ir kaut kas, ko neapēd vai īpaši neēd, bet kopumā ikdienā ēd un nav sūdzējušies. Tā ir viena ēdienreize dienā. Brokastīs un vakariņās dodu pēc saviem ieskatiem un bērnu vēlmēm.”
Indra: “Mans bērns neēdīs ne biezpienu, ne auzu putru, jo tieši manna garšo. Viens no maniem bērniem neēd zupas, otrs tās dievina. Esam tik dažādi. Varbūt vajadzētu dot lielāku izvēli un ar laiku redzētu, ko visvairāk ēd.”
Daniēla: “Skolā baro labi! Arī pirmsskolā. Pajautājiet, ko bērni ēd mājās, un jums taps skaidrs, kāpēc neēd skolā. Bērni daudzi nepazīst zupas un salātus, jo mājās tos negatavo un nepasniedz.”
