Ko nozīmē dzīvot starp dzīvību un nāvi? Mediķa pieredze, kas maina skatījumu uz visu 1
“Pirms kļuvu par feldšeri, es nedomāju, ka šis darbs mainīs to, kā es ielieku traukus trauku mazgājamajā mašīnā. Vai to, kā ēdu sviestmaizi. Vai skatos uz batutu. Es zināju, ka tas mainīs veidu, kā skatos uz cilvēkiem, jo redzēt nāvi tuvplānā parasti atstāj iespaidu uz jebkuru. Taču tikai gandrīz desmit gadus vēlāk sapratu, cik klusi un nemanāmi šis darbs ir pārvērtis visu manu ikdienu,” stāstā dalās kāds ārsts, ārzemju medijam, the guardian.com.
Feldšera profesija liek pamanīt briesmas visur. Izvairīšanās no riska kļūst par instinktu, jo vienmēr esi gatavs rīkoties, pat tad, kad mugurā ir civilais apģērbs.
“Pēc neskaitāmām reizēm, kad nācies redzēt nestuves, kurās guļ cilvēki ar traumām, no kurām varēja viegli izvairīties, mans prāts ir kļuvis modrs un brīdinājumu pilns.”
Es ieeju jebkurā telpā un automātiski izvērtēju riskus – kur atrodas tuvākā izeja, cik asi ir stūri, vai defibrilators pie sienas vēl darbojas.
Kādā ballītē es izglābu mazuli, kurš bija sācis košļāt tukšu hēlija balonu, kamēr vecāki baudīja jau ceturto Aperol Spritz glāzi. Nācās viņiem klusi paskaidrot, ka šāds balons var aizsprostot elpceļus ātrāk, nekā iespējams nodziedāt “Daudz baltu dieniņu”.
Tā nav trauksme, tā ir pieredze. Vaļīgs bruģakmens. Klaiņojošas vīnogas. Slikti nostiprināta bumba baseinā. Esmu pavadījis 45 minūtes uz ceļiem, meklējot pogas bateriju kāda bērna atpūtas istabā, cerot, ka tā nav jau pusceļā uz kuņģi.
Es vairs nekāpju uz motocikliem. Nelec uz batutiem. Ne tāpēc, ka nosodu tos, kuri to dara, bet tāpēc, ka esmu redzējis, kā tas var beigties – ar salauztiem augšstilba kauliem, paralīzi vai vēl ļaunāk.
Tie, kuri lec vai brauc, jūt brīvību. Es redzu traumu, no kuras neatgūstas.
Mans pirmais nopietnais izsaukums – vīrietis, ko notrieca krustojumā. Viņa ķivere palika neskarta, bet muguras smadzenes – nē. Esmu redzējis kājas, kas atdalītas no ķermeņa, ribas kā drumslas, iekšējos orgānus, pāris metrus tālāk no vietas, kur tiem vajadzētu atrasties.
Atmiņā palicis gadījums, kur bērns, lecot uz batuta, noslīdēja un ar seju trāpīja dārza stabā. Kad redzu ko līdzīgu, piemēram, bezrūpīgu lēkāšanu vai braukšanu šortos bez ķiveres, man gribas ieslēgt “avārijas režīmu”. Jo es jau zinu, kas var sekot. Tā nav panika, bet uz pieredzes balstīta piesardzība.
“Es nekad neesmu lietojis atpūtas narkotikas, un arī neplānoju to darīt, jo zinu, ar ko tas var beigties. Kokaīna un fentanila maisījumi nav kino izdomājums, bet gan reāla un nāvējoša kombinācija. Un pēc tam, kad esmu savām acīm redzējis, kā ketamīns pārvērš cilvēku par neko nespējīgu čaulu, vēlme pamēģināt šīs vielas man vienkārši neeksistē, pat ja kāds tās piedāvātu.”
Nāve mani vairs nebiedē. Es vienkārši esmu iemācījies pamanīt tās tuvošanos, visneiedomājamākajās vietās. Tā var pienākt, skrienot parkā. Vai sēžot “McDonald’s” tualetē. Vai pļaujot zāli. Dzīve ir neparedzama, un Visums ir vienaldzīgs. Tas mani ir padarījis mierīgāku, nevis bailīgāku.
Savā ziņā tas mani padarījis arī pacietīgāku. Kad kāds satraucas par sīku griezumu, es pasniedzu dvieli un saku: “Uzspied. Tu izdzīvosi.”
