Diriģentu algo, no kormeistara ”pērk pakalpojumu”? 3
Jaunā sistēma nāk ar vēl vienu visnotaļ neviennozīmīgi vērtējamu pieeju. Ar mākslinieciskajiem vadītājiem slēdz darba līgumus, bet ar kormeistariem un koncertmeistariem – tādus pašus uzņēmuma līgumus kā iepriekš, un viņiem ir jāreģistrējas kā pašnodarbinātajiem. “Reģistrējoties par pašnodarbināto VID, šīs iestādes darbiniece man laipni deva padomu, ka ailē, kur jānorāda, kādā adresē notiks mans koncertmeistares darbs, ir jāieraksta mana mājas adrese. Ja norādītu konkrēto kultūras centru, tad rastos problēmas – jo tad, redz, pēc likuma man kā saimnieciskās darbības veicējai vajadzētu īrēt darba telpu, klavieres, maksāt par elektrību un siltumu. Pēc papīriem iznāk, ka mēģinājumi vienlaikus notiek pie manis mājās un kultūras centrā, kur strādā deju kolektīva vadītāja. Varbūt vajadzētu pieslēgt modernās tehnoloģijas, kas savienotu klavieru skaņu no manas mājas ar vadītājas dotajām komandām kultūras centrā?” stāsta kāda koncertmeistare, kura vēlējās saglabāt anonomitāti.
Ikdienišķa situācija korī: kamēr kora mākslinieciskais vadītājs strādā ar soprāniem, kormeistars – ar tenoriem. Protams, mākslinieciskajiem vadītājiem ir lielāka atbildība, tomēr vai nav dīvaini, ka viņus algo, bet no kormeistara “pērk pakalpojumu”? Kormeistari un koncertmeistari nav apguvuši grāmatvedību, viņi ir mācījušies strādāt ar savu instrumentu, nevis papīriem. Liekot šiem cilvēkiem kļūt par pašnodarbinātajiem, nekas nav ticis pamācīts šajā birokrātijas jomā, cilvēki nezina, kas viņus gada beigās sagaida. Tā ir pašvaldības līmeņa nodokļu optimizēšana, uzskata diriģente Gunta Vāvere. Pēc viņas aprēķiniem, pašvaldība uz katru, kas pārvērsts par pašnodarbināto un par kuru nav jāmaksā sociālais nodoklis no domes maciņa, krietni ietaupa. Baiba Šmite gan iebilst, ka ietaupīts netiek nekas, jo neviens cents no amatierkolektīvu atbalsta programmas netiek novirzīts kādām citām vajadzībām. “Ja nebūtu pieņemts lēmums ar koncertmeistariem un kormeistariem slēgt uzņēmuma līgumus, mums būtu jāsamazina atbalstāmo kolektīvu skaits, no kuriem puse ir mūsu pašvaldības iestādes, bet otra puse – citu dibinātāju kolektīvi, kā, piemēram, kluba “Vecrīga”, biedrības “Juventus”, Rīgas Tehniskās universitātes dziedātāji un dejotāji.” Kopumā ārpus Rīgas pašvaldības iestādēm ir atbalstītas 46 organizācijas ar 102 kolektīviem. Tas, protams, ir ļoti labi. Un tomēr – vai likums visiem nav viens – gan mākslinieciskajiem vadītājiem, gan kormeistariem un koncertmeistariem?
Baiba Šmite argumentē, ka Rīgas pašvaldības atbalsta programmas amatiermākslai apmērs ir 2 185 230 eiro, un “mēs varam izvēlēties, cik amatierkolektīvus atbalstīt – 10, 20 vai vairāk. Tas nekur nav noteikts, tā ir mūsu brīvā griba un attieksme pret Dziesmu svētkiem, kas ir mūsu unikālā vērtība. Salīdzinot ar atalgojuma līmeni citviet Latvijā, Rīgas pilsēta ir izteikti līderos. Un es personiski uzskatu, ka stingri pēc Dziesmu un deju svētku likuma arī universitātēm, piemēram, būtu pašām jāuztur savi kolektīvi tāpat kā citiem to dibinātājiem. Mēs varētu novilkt līniju un atbalstīt tikai pašvaldības kultūras centros strādājošos kolektīvus. Bet esam saglabājuši visu kopumu! Pēc kritērijiem vienam kolektīvam, piemēram, pienākas divi speciālisti, vienu finansē dibinātāji paši, otru mēs līdzfinansējam…” Taču arī augstskolu kolektīvi nedarbojas tikai savās četrās sienās, tie ir aktīvākie visdažādāko ar Dziesmu svētkiem nesaistītu Rīgas norišu dalībnieki.
