Koncerts divu komponistu jubilejā 0
Pēteris Plakidis 70. jubileju svinēja 4. martā. Līdz Georga Pelēča 70. dzimšanas dienai 18. jūnijā vēl kāds brīdis gaidāms.
Un šiem abiem notikumiem pa vidu – 2017. gada 21. maijā Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā – izskanēja abiem komponistiem veltītais kora “Kamēr…” koncerts. Šī programma pirmām kārtām saistīja tādēļ, ka abu meistaru daiļrade, neraugoties, piemēram, uz viņu kopīgo darbu Mūzikas akadēmijā, gandrīz vienmēr eksistējusi divās autonomās pasaulēs, pastāvīgi skanot atšķirīgās programmās, atšķirīgu koncepciju ietvaros. Un 21. maija koncerts tad nu arī kļuva par retu iespēju uzreiz salīdzināt Pētera Plakida un Georga Pelēča veikumu, kas lika pārvērtēt vienu otru vispārpieņemtu priekšstatu.
Četros skaņdarbos programmas vidū (Pētera Plakida “Vasaras vidus dziesmiņa” un kora simfonijas “Nolemtība” 2. daļa “Izkal pakavu akmens zirgam” līdz ar divām tautasdziesmām – “Stāvēju, dziedāju” un “Man dziesmiņu nepietrūka” – Georga Pelēča apdarē) kori vadīja Aivis Greters, koncerta pirmajā daļā un finālā – kora “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs Jānis Liepiņš. Viņa interpretācijā skanēja Georga Pelēča opusi “Kristus ir augšāmcēlies”, “Tēvreize”, “Uz rozi skatoties”, “Credo” un divas ainas no lieldarba “Nāvi ar nāvi iznīcinājis” un Pētera Plakida “In memoriam”, “Tavas saknes tavā zemē” un triptihs “Fatamorgāna”, neiztrūkstot arī programmai “Dzintara dziesmas” radītajai Plakida apdarei “Bumburjānis bumburēja” ar atkārtojumu pašās beigās. Tātad aptverta gan sakrālās, gan laicīgās mūzikas sfēra, izdziedātas ne tikai pareizticīgās baznīcas liturģijā balstītās Georga Pelēča partitūras, bet arī iecerē un skaņurakstā atšķirīgi komponista darbi, tikpat vērīgi ielūkojoties Pētera Plakida kormūzikas paraugos. Rezultāti neizpalika – klausītāji kļuva par lieciniekiem Pētera Plakida apbrīnojamajai prasmei iedziļināties viņa izvēlēto latviešu literatūras meistaru dzejas būtībā, atrodot metafiziskas atklāsmes un ietērpjot tās suģestējošā mūzikas plūsmā. Šādu iespaidu vēlreiz apstiprināja atkalsastapšanās ar Raiņa dzejas iedvesmoto ciklu “Fatamorgāna” un “Vasaras vidus dziesmiņu”, kas, tāpat kā kora simfonija “Nolemtība”, rakstīta ar Ojāra Vācieša vārdiem, taču retāk atskaņoto opusu “In memoriam” (Broņislavas Martuževas dzeja) un “Tavas saknes tavā zemē” (Vizmas Belševicas dzeja) mākslinieciskās dimensijas uzrunāja tikpat lielā mērā. Un miniatūras “Bumburjānis bumburēja” virtuozā aizrautība šeit ienesa vēl papildu kontrastu. Kā zināms, kora mūzikā Plakidim ir aktuāli citi estētiskie modeļi, cits izteiksmes līdzekļu loks nekā instrumentālajos opusos, un tādu pašu pretstatu iezīmēja arī Ģertrūdes baznīcā dzirdamie Georga Pelēča darbi. Bezrūpīgu stilizāciju vietā šoreiz – cildens sakrāla rakstura vēstījums, kur mūzikas harmoniskās saskaņas un mākslinieciskās dramaturģijas ritējums apliecina īsti profesionālu meistarību, šai izjūtu sfērai tuvs arī brīnišķīgais opuss “Uz rozi skatoties”, bet abās apdarēs komponists bija atradis vietu savas personiskās radošās mentalitātes izpausmei.
Programma visnotaļ komplicēta, tās iedzīvinājumā vēlami profesionāli kori un pieredzējuši diriģenti, un tādēļ arī Aivim Greteram Plakida mūzikas lasījumos neklājās viegli – skaņdarbu krāšņajai polifonijai nonivelējoties, priekšnesums guva sasteigtu un bezkrāsainu veidolu, liekot secināt, ka lielāki panākumi sasniegti Pelēča darbu kolorīto nianšu atveidojumā. Jānis Liepiņš kora “Kamēr…” vadībā jutās brīvāk, un viņa pārraudzītās interpretācijas arī pārliecināja gan ar dramaturģiskās arhitektonikas kopainu, gan ar stila izjūtu un emociju spektru. Koncerta gaitā daudzkārt iemirdzējās kori “Kamēr…” tradicionāli raksturojošie skaistie un izteiksmīgie soprānu un altu tembri, ansamblī veiksmīgi iekļāvās vīru dziedājums, atskaņojums bija arī pēc iespējas attīrīts no intonācijas un ritma problēmām, tomēr arī kora galvenā diriģenta vadītajos priekšnesumos dažbrīd pietrūka skaņas vienmērīga apjoma un piepildījuma. Vai nu katram tenoram un basam jābūt tikpat spožam kā profesionālā korī, vai arī tas jākompensē ar skaitliski lielāku vīru balsu sastāvu, jāizlemj diriģentam pašam.
Skaidrs ir viens – kora “Kamēr…” pašreizējais līmenis spēj sniegt tādu muzikālu valdzinājumu, ka atsevišķu balsu sašūpošanos iespējams uztvert kā salīdzinoši nebūtisku, un, lai arī 21. maija koncertam līdzvērtīga iecere jebkurā gadījumā aptvertu tikai daļu no Pētera Plakida un Georga Pelēča kormūzikas bagātībām, jādomā, ka koris varētu stundas un desmit minūšu programmai pievienot vēl kādu skaņdarbu. Katrā ziņā būtu interesanti uzzināt, kā koris “Kamēr…” tiktu galā ar visu Plakida kora simfonijas “Nolemtība” piecdaļu ciklu vai Pelēča radītu analoga mēroga opusu, un šķiet, ka rezultāts atsvērtu iespējamās nepilnības. Protams, būtu tikai godīgi, ja šādu ieceru realizāciju koris “Kamēr…” dalītu ar citām muzikālajām vienībām, jo abu 2017. gada jubilāru daiļradē vēl aktualizējams tik daudz.
