Krievija gatavo vērienīgu satelītu tīklu: Slaidiņš atklāj, kādam mērķim to varētu izmantot 0
TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” NBS majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš skaidroja, kādu ietekmi uz karadarbību Ukrainā nākotnē varētu atstāt Krievijas plāni attīstīt jaunu zemās Zemes orbītas satelītu sistēmu. Slaidiņš norādīja, ka Krievija jau martā palaidusi 16 satelītus zemajā Zemes orbītā. Plāns paredz līdz 2027. gadam izveidot 292 satelītu zvaigznāju, bet ilgākā termiņā to paplašināt līdz 924 satelītiem.
Pašlaik sistēma var darboties tikai fragmentāri, piemēram, brīžos, kad satelīts pārlido virs konkrētas teritorijas. Taču, izveidojot pilnvērtīgu satelītu zvaigznāju, tā darbības princips būtu līdzīgs “Starlink” – nodrošinot nepārtrauktākus sakarus un datu pārraidi.
Pēc Slaidiņa teiktā, “Rasvet” sistēma varētu nodrošināt sakaru ātrumu līdz vienam gigabitam sekundē. Lai gan oficiāli tā tiek pozicionēta arī kā civiliem mērķiem paredzēta sistēma, militārajā jomā tās iespējas varētu būt nozīmīgas.
Sistēmu potenciāli varētu izmantot, lai nodrošinātu sakarus ar lidmašīnām un kuģiem, kā arī militārām vienībām. Īpaši būtiska tā varētu kļūt Ukrainas kara kontekstā, jo satelītu sakari ļautu Krievijai nodrošināt datu pārraidi arī situācijās, kad nav tiešas redzamības starp vadības punktu un konkrēto ierīci.
Slaidiņš norādīja, ka militārām vajadzībām šādu tīklu varētu izmantot dronu, raķešu un jūras dronu vadībai. Tas ļautu pārraidīt video reāllaikā, pielāgot maršrutus un mainīt lidojuma uzdevumus jau misijas laikā.
Tādējādi satelītu tīkls potenciāli varētu kļūt par vēl vienu būtisku elementu Krievijas militārajās tehnoloģiskajās spējās. Slaidiņš uzsvēra, ka šādas sistēmas izveide Ukrainai radītu papildu taktiskos un stratēģiskos riskus.
Krievija vienlaikus mēģina attīstīt arī citas satelītu sistēmas. Slaidiņš to salīdzināja ar “Glonass” – Krievijas satelītnavigācijas sistēmu, kas pēc būtības ir alternatīva GPS.
Tomēr jaunajai sistēmai ir arī ievainojamības. “Rasvet” satelīti atrastos aptuveni 800 kilometru augstumā virs Zemes, tātad zemajā orbītā. Salīdzinājumam – ģeostacionārie satelīti atrodas aptuveni 36 000 kilometru augstumā.
Tieši zemās orbītas dēļ šādi satelīti teorētiski varētu būt vieglāk sasniedzami, ja pret tiem tiktu vērsti uzbrukumi. Tomēr Slaidiņš uzsvēra, ka šāda pieeja nebūtu vienkārša un radītu arī nopietnus riskus.
Viens no tiem būtu kosmosa atkritumu veidošanās. Satelītu iznīcināšana varētu radīt lielu daudzumu atlūzu, kas savukārt apdraudētu citus kosmosā esošus satelītus un palielinātu plašāka konflikta risku kosmosā.
Turklāt satelītu tīkla gadījumā atsevišķu satelītu zaudējums ne vienmēr nozīmētu visas sistēmas darbības pārtraukšanu. Ja iznīcinātā satelīta vietā iespējams salīdzinoši ātri palaist jaunu, sistēmas darbība varētu tikt atjaunota.
