– Esat teikusi, ka nacionālās identitātes apziņai ļoti liela nozīme ir cilvēka piederībai viņa dzimtajai zemei. Vai jums ir savas mīļākās vietas Latvijā? 14
– Diemžēl jāteic, ka īsti ne, izņemot tās, kurās dzīvoju. No bērnības atceros Rīgu. Lāčplēša ielā daudz kas saglabājies kā toreiz, kad mazotnē tur dzīvoju, kādreizējā skārņa vietā joprojām ir neliels veikaliņš. Bet māja ar mūsu dzīvokli jau sen nodegusi un caur jumta paliekām izaudzis liels koks… Kad prombraucot apstājāmies uz stūra, vecāmāte man teica – neskaties atpakaļ, jo, kas ejot prom atskatās, to vietu vairs nekad neredzēs. Man bija nejauka priekšnojauta: to vietu redzēšu gan, bet tās nebūs manas mājas. Un otrs, ko skaidri zināju, ka vecomammu gan vairs nekad neredzēšu. Tā tas arī notika. Tādas nelabas priekšnojautas ir drausmīgas, un es mēmi skaitīju lūgšanu, lai to vairs nekad nepiedzīvotu. Mana tēva senču zeme ir zem HES ūdeņiem Dolē. Mātes tēva jaunsaimniecība Dunikā deviņus mēnešus atradās Otrā pasaules kara frontes līnijā. Viens no mātes brāļiem tur vēlāk pavadīja vientulīgu dzīvi diezgan drausmīgos apstākļos, tur vēl ilgus gadus bija krāteri un bumbu bedres, kas aizaugušas ar krūmiem. 1941. gada vasarā, kad mātes vecākais brālis un svainis, un vēl daži kaimiņu vīri izgāja uz ceļa paskatīties, kas notiek, viņus visus nošāva ar mašīnpistoli no pāri lidojošas lidmašīnas. Pret šo vietu man nav siltu jūtu. Tā ir asinīm pielieta, un, lai rētas dziedētu, esmu nolēmusi tur iestādīt koku jaunaudzi, lai kādreiz zaļo mežs.
– Nākamgad 1. decembrī jums apritēs 80. gadu dzimšanas diena.
– Kā teica man kaimiņos Marokā – ja Dievs tā būs vēlējis…
– Esat teikusi, ka “Saules dainu” 5. sējums ir ciklu noslēdzis un līdz ar to varētu sacīt, ka lielais pabeigtais mūža darbs ir kā pašai sev jau pasniegta dāvana….
–Esmu iecerējusi nākamajā gadā līdz dzimšanas dienai vismaz sagatavot vēl vienu grāmatu. Tajā būs gan pārstrādātas agrākās publikācijas, gan jauni materiāli angļu valodā. Šī grāmata būs veltīta garāko tautas dziesmu pantu secības uzbūves struktūrām un shēmām, saistot dainu analīzi ar savām zināšanām prāta psiholoģijā un psiholingvistikā.
– Valsts prezidentes amatā aizvadījāt laiku no 1999. līdz 2007. gadam. Vai ir piespējams pateikt, par ko no padarītā jums pašai vislielākais gandarījums?
– Man vēsturiski trāpījās prezidentūras laiks, kad kļuvām par NATO un ES dalībvalsti. Līdz mūža galam nekad nenožēlošu šo notikumu labā manis ieliktās pūles.
– Tādu lietu ir relatīvi maz. Centos vienmēr rīkoties pārdomāti un izsvērti. Taču, tā kā ir ļaudis ar pilna laika profesiju meklēt utis citu kažokā un medību sezona uz politiķiem nekad nav slēgta, var šaut virsū, kas un ko vien vēlas, neba man pašai tagad stāstīt par to – vismaz vienu incidentu, kur no jebkādas rīcības būtu labāk bijis izvairīties.
