Latvijā
Izglītība

Kurš kuru – Šuplinska sistēmu vai otrādi?12


Ministre Ilga Šuplinska apgalvo, ka nav likuma kalps, cilvēks esot svarīgāks. Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu lietā virsroku ņēmis princips – kurš kuru, un pirmajā raundā uzvaru guvusi ministre. Vai izdosies izcīnīt pārmaiņas visā izglītības sistēmā, vai tā salauzīs viņu pašu?
Ministre Ilga Šuplinska apgalvo, ka nav likuma kalps, cilvēks esot svarīgāks. Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu lietā virsroku ņēmis princips – kurš kuru, un pirmajā raundā uzvaru guvusi ministre. Vai izdosies izcīnīt pārmaiņas visā izglītības sistēmā, vai tā salauzīs viņu pašu?
Foto: Valts Kleins

Ministre Ilga Šuplinska apgalvo, ka nav likuma kalps, cilvēks esot svarīgāks. Latvijas Universitātes rektora vēlēšanu lietā virsroku ņēmis princips – kurš kuru, un pirmajā raundā uzvaru guvusi ministre. Vai izdosies izcīnīt pārmaiņas visā izglītības sistēmā, vai tā salauzīs viņu pašu?

 

Ja reiz mūsu saruna notiek pašā mācību gada sākumā, kāds ir jūsu kā ministres vēlējums skolām?

Katram skolotājam, bērnam, viņa vecākiem un arī visai Latvijas sabiedrībai gribētos novēlēt divas lietas – vienmēr saglabāt sevī nedaudz bērnu un līdz ar to katru dienu uztvert kā brīnumu, priecāties par jebkuru atklāsmi, kas notiek.

Kā pašai tas izdodas?

Ļoti labi, to apliecina gan mans raksturs, gan tas, ka esmu mamma trīs bērniem ar lielu atšķirību vecumā, kas neļauj atrauties no maza bērna, pusaudža un jaunieša problēmām. Esmu Vika jeb Viktora Kalniņa piekritēja un domāju, ka cilvēkam ir jāpaliek pieaugošam.

Ko jūsu teiktu tām 13 izglītības iestādēm, kuras šogad plānots likvidēt? Jaunā konservatīvā partija (JKP) savā programmā solīja saglabāt mazās skolas un ieviest taisnīgu skolu finansējumu.

Svarīgi apjaust realitāti un kontekstu, kurā dzīvojam. Piemēram, man ir četru istabu dzīvoklis Rēzeknē, vecākā meita dzīvo citur, pati pamatā atrodos Rīgā, tāpēc ir jautājums – vai šobrīd vajadzīgs tik liels dzīvoklis un cik efektīvi tērēju laiku un resursus. Tas pats ir ar skolu tīklu. Jautājat par JKP attieksmi – mūsu programmā bija viena ļoti būtiska detaļa, ko jautājumā izlaidāt, proti, mēs cīnīsimies par mazo skolu saglabāšanu, ja līdzās kvantitatīvajiem rādītājiem ies arī kvalitāte. Šī brīža statistika liecina – ja skolā skolotājs strādā ar noslodzi zem 0,5 un skolēnu skaits ir apmēram 30 vai drusku vairāk, tad kvalitātes jēdzienam tur īsti neatrodas vieta – metodes, infrastruktūra un skolotāju darba prieks nav atbilstošā līmenī. Mēs noteikti domāsim par reģiona skolām, ko pierāda mūsu izstrādātais četru līmeņu modelis, kurā atsevišķi izdalītas skolas gan reti apdzīvotās vietās, gan austrumu pierobežā. Arī pats modelis ir vērsts uz teritoriālā, kvantitatīvā, pakāpeniski arī kvalitatīvā kritērija respektēšanu.

Esat apšaubījusi “nauda seko skolēnam” principu – vai ir ko likt vietā?

Finanšu ministrijas ierastā frāze – izglītības sektorā Latvijas finansējums ir viens no lielākajiem Eiropā. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ieguldījums izglītībā ir caurskatāms, taču par katras pašvaldības ieguldījumu īsti nav skaidrības, vien tas, ka viena izglītojamā apmācībai tiek veltīts ļoti atšķirīgs līdzekļu apjoms. Vēlamies saprast, vai ieguldījums no pašvaldības ir efektīvs un aiziet izglītībā un kur tas pazūd, ja neredzam efektivitāti, kvalitāti un bērnu vajadzību respektēšanu. Ļoti gribētos, lai Latvijā sāk strādāt sistēma, kurā noteicošais princips ir nevis kvantitāte, bet kvalitāte. Strādāsim pie “pamatvajadzību groza”. Mums ir labi piemēri, to nav daudz, bet tā pati Edgara Plētiena vadītā Raunas vidusskola, kas piedzīvojusi uzrāvienu pēdējos gados, pateicoties direktora tālredzīgumam, entuziasmam un tam, kā viņš prot motivēt savu kolektīvu un organizēt procesus.

Skola sākas ar direktoru?

Šobrīd – ne. Laiks, kad direktors noteica sistēmu, ir garām. Viens pats cilvēks var iezīmēt noteiktu virzienu, bet, ja nebūs kolektīva, kas to varēs realizēt, turklāt tāds, uz kuru viņš var paļauties, rēķināties un kurš arīdzan sekos līdzi, neko nevar izdarīt.

Kas traucē veidot tādu kolektīvu?

Pašvaldības norāda, ka viņiem bieži vien ir grūtības tikt galā ar iesīkstējušiem direktoriem, direktori to pašu apgalvo par skolotājiem… Latvijas sistēma ir pārāk maza, lai droši paļautos uz profesionalitāti, jo katrs cilvēks ir pazīstams vairākās paaudzēs. Jaunjelgavas pašvaldības vadītājs uz jautājumu, kā tiks galā ar jauno satura modeli, saka – nu pagaidiet, ja skola dibināta apmēram pirms 100 gadiem un visi, kas tur strādā, man ir pazīstami, vai es būšu tas, kurš to aizvērs? Bieži vien pārkārtošanās ir grūta tādēļ, ka pastāv ļoti daudzi un spēcīgi ieradumi. Tieši šodien ierakstīju atslēgas frāzi, ka skolotājiem nepieciešams atbalsts ieradumu mainīšanai. Varu iedomāties skolotāju sajūtas, kuri sistēmā strādā ar labiem rezultātiem, piemēram, 25 gadus, bet te pēkšņi nāk kaut kāda kompetenču pieeja un prasa pilnīgi citādu skatījumu! Ko parasti saku konferencēs – jā, tā ir citāda filozofija un metodoloģija, bet, ja esi skolotājs ar misijas apziņu, tev no tā jāpaņem, kas vislabāk patīk, jāatsakās no tā, ko nedarīsi, un, modificējot savu darbību, būsi reformā “iekšā”. Īsti nesaprotu ļoti spējīgu profesionāļu iebildes pret kompetenču pieeju. Varam diskutēt, kā ne visai veiksmīgi tika uzsākta reforma, bet tagad viņiem vajadzētu būt spēcīgam atbalstam, jo visos laikos Latvijā ir bijuši ekselenti skolotāji un tādi ir arī šobrīd, bet viņi nereti turpina ieciklēties savā ieradumā.

Kā jums ministrijā veicas ar komandu?

Grūti. Cilvēki it kā ir nodarbināti, un redzu, ka visu laiku aizņemti, bet tā ir darbība darbības dēļ, process procesa dēļ. Pirmo pārsteigumu sagādāja valdības deklarācijas sagatavošana, kurā kopā ar parlamentāro sekretāri Anitu Muižnieci mēģinājām diezgan precīzi definēt konkrētus uzdevumus, taču, kad to vajadzēja iesniegt un nodot apkopošanai Pārresoru koordinācijas centram, redzu, ka IZM politikas plānošanas nodaļa lielākajā daļā ierakstījusi – sagatavot Ministru kabineta (MK) noteikumus, izstrādāt normatīvos aktus. Saku, klau, vai ministrija domāta tikai tam, lai es izdotu regulējumu? Vai tā ir tradīcija vai iesīkstēšanās, kas noteikti jālauž, bet, manā ieskatā, IZM pilnīgi katrā jomā jābūt diviem trim ļoti spēcīgiem ekspertiem. Ja nav savas ekspertu bāzes un katra jautājuma risinājums jāmeklē no malas, īsti nesaprotu, kādēļ vajadzīgs tik milzīgs aparāts.

Vienu no trūkumiem vai blaknēm saskatu ierēdniecības domāšanā – piedāvā viņiem jaunu ideju, bet saņem atbildi – ziniet, mums ir šāds ierobežojums. Tā notiek arī mūsu biroja komunikācijas daļā – saku, vajadzētu šo, bet viņi – nē, to nevar! Mans dzīves princips ir izvirzīt maksimālo mērķi, ja to pilnībā nevar sasniegt, no kaut kā atsakos, taču, ja padodies un tevi vēl piebloķē, tad jau esi zem zemes.

Tāpēc arī notiek ļoti lieli strīdi starp ierēdniecību un uzņēmējiem. Piemēram, JKP jaunie deputāti, kas Saeimā ienāca no uzņēmēju vides, nevar saprast, par ko cilvēkiem maksā algu, ja procesi virzās tik lēni un problēmas netiek risinātas? Un es viņus ļoti labi saprotu.

Pašā ministrijā vajag reformu?

Jā, es to nenoliedzu. Ļoti ceru uz divām lietām – no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra gaidu e-pārvaldību, kas novērstu daudz dublēšanās, ko ierēdņi dara nepārtraukti, atkārtojot vienu un to pašu rakstu sagatavošanu, un no tieslietu ministra – jaunu MK noteikumu sagatavošanas ietvaru, lai tas kļūtu daudz uzticamāks un pieejamāks jebkuram lietotājam. Kā Nacionālā attīstības plāna sēdē teica uzņēmējs Normunds Bergs – ierakstām plānā par vienu no galvenajiem mērķiem, lai jebkuru regulējumu var saprast vidēji izglītots Latvijas pilsonis. Precīza doma, jo kam tad tos rakstām?

Vai jums ir risinājums, ko darīt, lai jaunieši, kas izstudējuši par valsts naudu, pēc studiju beigšanas paliktu šeit darbā, nevis tūlīt ar diplomu kabatā laistos uz ārzemēm vai mestos kādā labāk atalgotā jomā, kamēr Latvija ilgstoši mokās ar speciālistu trūkumu?

Noteikti rosināšu pārmaiņu, ka noteiktās profesijās pēc studiju beigšanas jāstrādā savā specialitātē. Mums jau ir labs precedents ar mediķiem, kuriem pēc valsts apmaksātas rezidentūras trīs gadi jānostrādā Latvijā. Otra profesija varētu būt pedagogi, jo 2020. gadā viņi pāriet uz jaunu apmācības modeli viengadīgajā programmā, kas paredz slēgt līgumu ar konkrētu skolu, kurā būs jānostrādā divi vai trīs gadi.

Gada beigās beidzot būs gatavs studējošo un absolventu reģistrs, kas parādīs, kuras programmas ir gana neefektīvas, un uzreiz varēs monitorēt, kurās specialitātēs obligāti jāatstrādā budžets. Mums visu laiku trūkst IT (domāta informācijas tehnoloģiju nozare. – I. P.) speciālistu, bet daudzi 2. vai 3. kursā sāk strādāt ļoti labi atalgotu darbu un nemaz nepabeidz studijas, un tā nav vienīgā specialitāte.

Par izglītības sistēmā tik populāro atalgojumu runājot, vai ir samērīgi, ka jūs kā ministre saņemat piecas reizes mazāku algu nekā augstskolu rektori?

Neesmu par to domājusi. Kad mamma man jautā par mēneša atalgojumu, vienalga, kurā darbā strādāju, saku, nezinu, ja vajag – paskatīšos. Godīgi sakot, arī tagad nezinu, cik tā liela – uz rokas varētu būt trīs tūkstoši. Trakāk bija 90. gados, kad mana asistenta un lektora alga pietika kādam pusmēnesim. Bet man ir dzīvoklis “hruščovkā” un vairāk nekā desmit gadus veca mašīna.

Visu nedēļu esat Rīgā, projām no bērniem, kuri dzīvo Rēzeknē, un ar viņiem tiekaties tikai brīvdienās. Izskatās pēc upura sabiedrības labā, domājat, būs tā vērts?

Bērni noteikti teiktu – nē. Viens no maniem gara radiniekiem ir Viesturs Kairišs, viņam jautāju, klau, tu saproti, ko mani bērni dara? Viņš saka – tavi bērni šobrīd ir Latvija. Kaut kāda trakuma jeb, teiksim, zināma misijas apziņa manī ir kopš jaunības… Pati dzīve piespēlē situācijas vai krustu, kuru tu vari panest, lai gan vēl 2014. gadā domāju – ņemšu zemi un būšu lauksaimniece. Esmu uz rezultātu vērsts cilvēks, tāpēc man ir diezgan svarīgi, ka idejas piepildās. Droši vien nevarētu ilgi palikt tādā darbā, kur, piemēram, Latvijas Universitātes jautājums netiktu atrisināts gadu, tas mani nokautu. Procesu virzība atkal dod papildu enerģiju. Ideju ir gana daudz, un man tās izdodas arī realizēt. Kad priekšvēlēšanu laikā cilvēki jautāja, ko solu, teicu – neko, tikai četrus gadus smaga darba. Absolūti nesolu, ka uzreiz būs pieaugums labklājībā, nodrošinājumā un arī kvalitātē, par kuru tik ļoti cīnos. Jāpaiet nopietnam laika periodam, lai ierastās un ne tās labākās prakses vispirms apstādinātu. Ja varēs redzēt, kā Latvijā mainās domāšana, politiskā kultūra un sistēma, tas būs arī mans sasniegums.

Vai rēķinājāties, ka kļūsit par melnā PR* upuri? Man gan nav saprotams, ja reiz jūsu tēvs bija okupācijas varas pretinieks, kur meitai tik “pareizi” teksti.

Tēvs Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju beidza ar izcilību, bija izcils šahists un dambretists – nezin kāpēc tas nav pieminēts tajā “pietiek.com” rak-stā** – un tika uzaicināts augstskolā par mācību spēku, bet izvēlējās Latgali, jo kā patriots vēlējās stiprināt dzimto vietu. Viņš man visu laiku stāstīja par neatkarīgo Latviju, taču, kad skatījos televizoru, lasīju grāmatas, nekur neko tādu neredzēju. Ja tēvs būtu atnesis kaut vienu trīsdesmito gadu grāmatu vai žurnālu un parādījis tā laika Latviju… Toreiz tas viss nelikās kopā – viņa nacionālā pārliecība, zelta rokas un alkohols, kuru lietoja pārmēru.

Bet par rakstiem – nevienu šādu neesmu rakstījusi un nebiju arī skolas komjaunatnes sekretāre –, tiesa, vienu periodu, kas ilga mazāk nekā gadu, esmu bijusi atbildīgā klasē. Cilvēkiem, kas nav pieraduši strādāt ar godīgām metodēm, liekas, ka var ietekmēt ar varu, naudu, nomelnošanu, bet viņu teksts lielākā daļā ir meli un mani neaizskar. Margitas Gūtmanes prozas grāmatā “Tā pati diena” ir ļoti labs izteiciens – pirdiens, kas lēkā pa pannu…

Alkohola postu esat redzējusi ģimenē tuvplānā. Kad Igaunijas parlaments samazināja alkoholam akcīzes nodokli, līdzīgu lēmumu pieņēma arī mūsu Saeimas deputāti, viņu vidū – jūsu partijas biedri. Kāda ir jūsu nostāja?

MK biju viena no tām, kas par šo jautājumu izraisīja diskusiju, un lūdzu ministriem Reiram un Nemiro pierādīt ar skaitļiem, cik cilvēku zaudēs darbu un kāds būs budžeta iztrūkums, ja mēs nesekosim igauņiem. Neuzskatu to par pareizu lēmumu, un ne tikai tāpēc, ka alkohols gadsimtiem ilgi dragājis latvietību, bet arī no ekonomiskajiem apsvērumiem – atkal ielāps. Vai tas ir ilgtermiņa risinājums – es to tā neredzu.

Kā jūtaties ministres amatā, kurā jāsaskaras ar politiskajiem kompromisiem?

Ministres darbam ir trīs blaknes: nespēja izlasīt to, ko vēlos, īpaši literatūrā; nespēja aktīvi sportot – visas manas aktivitātes jākompensē ar vingrošanu, kas ir par maz manam temperamentam, un – mani bērni. Nevarētu darbā tik daudz ieguldīt, ja katru dienu būtu ģimenes rūpes, taču, kad jautājat, kā jūtos, man jārunā par sievietes lomām dzīvē un jāatzīst, ka primāri neesmu sieviete – māte, lai arī trīs bērni ir manas dzīves bagātība un ar viņiem neapšaubāmi lepojos.

Pagaidām šajā amatā sevi nav jālauž, citādi būtu ļoti smagi. Joprojām parakstos kā filoloģijas doktore, jo akadēmiskais lauks ir manējais, taču arī tam vairs neatliek pietiekami daudz laika.

Ko dara dzīves draugs, kamēr jūs pa Rīgu?

Ingaru saucu par savu gara biedru un bērnu tēvu. Gadiem ilgi viņš braukāja uz Latvijas Universitāti un pasniedza lekcijas, bet es paliku divatā ar dēlu, tā ka viņam ir visas iespējas kompensēt tēva trūkumu mūsu mazajai meitai. Visu laiku Ingars ir rāvies uz šādu dzīvi, sakot, ka jūtas piekusis no sabiedrības un apnicis publiskais darbs. Nevaru teikt, ka viņš tagad ir nelaimīgs, bet redzu, ka sabiedrības tomēr pietrūkst.

Kas notiek brīvdienās, kad ierodaties mājās?

Nedēļu ministrijā salīdzinu ar to darba apjomu, ko līdz šim esmu darījusi mēneša apmērā – darbs ir tik intensīvs, bet divas dienas mājās ir vēl smagāks ritenis. Man jāpaveic visi sadzīviskie pienākumi, jāizplāno ar dēlu Mareku saistītās lietas, jo viņš ir mūziķis, ļoti bieži dzied un spēlē koncertos. Paldies Dievam, vecākā meita Evika ir atpakaļ Latvijā un palīdz ar elementāru mājas sakārtošanu. Mazā meita Madara no manis neatkāpjas, dzīvoju tikai viņas ritmā. Viņai raksturīgi piecelties sešos septiņos, arī es esmu agrais cīrulis, bet man vajadzīga stunda vai divas vienatnē, lai sakārtotu domas par darāmajiem darbiem, un tad viss aiziet kā pa sviestu, taču tāda laika nav. Kad pirmdienas vakarā ar vilcienu atgriežos Rīgā un tieku dzīvoklī, jūtos kā izslēgta.

Kā mājās runājat, vai latgaliski?

Ingars runā latgaliski, es – vairāk latviešu literārajā valodā. Latgaliešu valoda saistīta ar katolisko ticību, bet mans pasaules skatījums uz lietām un vērtības ir tuvas dievturības idejām un Imanta Ziedoņa “Tu dzīvoji dižu darbu. Manas tautasdziesmas”, kas nāk caur darba tikumu, māku pasmieties par sevi, toleranci pret citādo, pietāti pret dabu. Aizstāvu un mīlu latgaliešu kultūru un valodu, bet šajā aspektā pieņemamāka ir dainu ētikas un literārās valodas līnija. Kristieši gan saka, ka nesaprotot, kāpēc neesmu baznīcā, jo lietas, par kurām runāju, atrodamas arī baušļos. Nenoliedzu baušļus, bet man nav pieņemams baznīcas rituāls. Vispārcilvēciskajām vērtībām un kategorijām nav reliģiju robežu, tās ir universālas.

Vai rota, kuru allaž nēsājat ap kaklu, ir spēkam un aizsardzībai?

Neapšaubāmi ticu, ka ir lietas, kas sargā un dod spēku. Studiju laikā labais gars bija vecmamma – viņa par mani lūdzās, domāja un arī tagad, tur augšā esot, to turpina darīt. Arvien vairāk labas ziņas sūta un uzmundrina arī sveši cilvēki, kādas tik mantras neesmu saņēmusi no visu reliģiju pārstāvjiem, un tās dod spēku!

Šī rota ir mana aizsardzības zīme, ko izkala vecākā meita vienā no “3×3” nometnēm, kurā pati nevarēju būt klāt, jo dēls bija maziņš. Man jau nepārtraukti aizrāda, ka jābūt lietišķākai, safrizētākai, bet tāda ir mana pagāniskā daba vai dabiskums, ko bieži vien civilizētā pasaule zaudē. Safrizēts cilvēks, safrizētas domas… Tā man liekas.

Nebūs kostīmiņa un gludas frizūras?

Kad būs, tas nozīmēs, ka esmu pārkāpusi sev pāri un manī kaut kas neatgriezeniski ir salauzts. Nezinu, vai to vēlos.

 

* Komunikācija, kas tiek izplatīta ar mērķi degradēt kādas fiziskas vai juridiskas personas tēlu publiskajā vidē.

** Portāla “pietiek.com” raksts par publikāciju laikrakstā “Komunisma Ausma” 1987. gadā.

 

Kurš kuru – Šuplinska sistēmu vai otrādi?

 

Ilga Šuplinska

Izglītības un zinātnes ministre

Dzimusi Konstantinovas pagastā Dagdas novadā.

Beigusi Dagdas vidusskolu.

Latvijas Universitātes filoloģijas maģistre un doktore latviešu literatūrzinātnē.

No 2014. gada Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore literatūrzinātnē un vadošā pētniece.

Zinātniskā darbība reģionālistikā, latgalistikā, teksta recepcijā, dzimtes studijās u.c.

No 1990. gada Latgaliešu Studentu centra, vēlāk citu NVO biedre, ilgu laiku Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētājas vietniece, 3. un 4. pasaules latgaliešu saietu koordinētāja.

2008. un 2016. gadā atzīta par gada cilvēku kultūrā latgaliešu kultūras gada balvā “Boņuks”, daudzas nominācijas literatūrā, latgalisko pasākumu un projektu organizēšanā.

2018. gadā no Jaunās konservatīvās partijas saraksta ievēlēta 13. Saeimā.

Trīs bērni: Evika, Mareks un Madara.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 konstatēta vēl vairākiem medicīnas darbiniekiem 1
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Perevoščikovs: Covid-19 plašu izplatīšanos var attālināt, stingri ievērojot sociālo distancēšanos 1
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Sakaru operatoriem būs pienākums epidemioloģiskajai izmeklēšanai nodrošināt datus par Covid-19 inficēto vai to kontaktpersonu atrašanās vietu 1
7 stundas

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
Raidījums: Lemberga lieta – starp retajām mutvārdu procesā skatāmajām vīrusa laikā
4 stundas
LE
LETA
Ekonomika
“airBaltic” atlaižamo saraksts kļūst garāks; Gauss sola visus paņemt atpakaļ
3 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
VIDEO. “Divi un divi”. Publiskās vietās turpmāk – uzturēšanās ierobežojums 1
8 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“de facto”: Drīzumā cer piegādāt vairākus miljonus respiratoru; pamodušies arī viltvārži
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Maskavas iedzīvotājiem nosaka pašizolācijas režīmu
2 stundas