Ilze Kuzmina: Kurš veiks “valsts nozīmes reformas”? 0
Skolotāji tiešām ir viena nu pavisam nedisciplinēta publika. Valdība šiem saka: guliet mierīgi, streikot nevajag, algas no septembra pieaugs (ja vien būs reformas); nieks vien, ka valsts budžeta likumā nauda tieši skolotāju algu pieaugumam nav rezervēta. No dažādiem avotiem “sakasītie” 9,2 miljoni paredzēti valsts nozīmes reformu īstenošanai, kaut sākotnēji valdības priekšlikumā bija runa tieši par pedagogu algām. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), kas pārstāv skolotāju intereses, neliekas vis mierā un turpina streika procedūru.
Politiķi žēli jautājuši LIZDA vadībai – kā tad tā, kāpēc jūs neticat, ka nauda būs (ja vien būs reformas)?
Bet kāpēc lai skolotāji un viņu pārstāvji uzticētos? Taisnība ir ilgstošam LIZDA darbiniekam Jānim Krastiņam: valdības un izglītības ministri ir nākuši un gājuši, bet tieši skolotāju algām naudas aizvien trūcis. Vai tie bija “trekno gadu” dzīrotāji, vai tie, kuri solīja taisīt tā saukto nulles budžetu, izravējot visus valsts maka liekos tēriņus, lai naudas pietiktu primārajām vajadzībām, algu pieaugumu skolotāji sev allaž izplēsuši ar piketiem, streikiem, ministru “saukšanu uz paklāja” arodbiedrībā.
Tikai trekno gadu noslēgumā vairs nebija tā jāplēšas.
Bet, kas viegli nāca, viegli gāja: tieši skolotāju atalgojums krīzes gados arī saruka visstraujāk. Un, kaut nekad nav bijis brīža, kad LIZDA teiktu, ka skolotāja alga ir atbilstoša slodzei, atbildībai un ekonomiskajam stāvoklim valstī, tomēr, kad pienāca krīze, tad gan dzirdēju skolotājus sakām, ka “treknajos gados” pat viņiem algas bija labas.
Tāpat diezin vai uzticēšanos var veicināt mūžīgā piebilde, ka pedagogu algu pieaugums jāsaista ar reformu veikšanu izglītības sistēmā, pirmkārt jau skolu tīkla optimizēšanu. Jo skolotāji nav un nevar būt atbildīgi par reformu īstenošanu un arī LIZDA par to nav atbildīga. Var pārmest skolotāju arodbiedrībai, ka tā bieži vien bloķējas ar Latvijas Pašvaldību savienību, neļaujot Izglītības un zinātnes ministrijai strauji bīdīt uz priekšu dažādas reformas.
Dažkārt šī nobremzēšana nāk par labu – reformas tiek izstrādātas kvalitatīvāk, bet, jā, dažkārt piekāpšanās sekas ir tādas, ka no ministrijas iecerēm vairs nepaliek ne ragi, ne nagi. Tomēr atbildību par to, ka par skolu tīklu optimizāciju daudz runāts, bet gaidītais rezultāts vismaz finanšu ietaupījuma ziņā nav sasniegts, pirmkārt jāuzņemas pašai Izglītības un zinātnes ministrijai kā politikas virzītājai.
Skolu skaits Latvijā ir sarucis: pirms desmit gadiem Latvijā bija teju 900 skolas, šajā mācību gadā palikušas vien 687 vispārizglītojošās skolas
.
Samazinājums ir būtisks. Ja finanšu ietaupījuma tomēr nav, tad vai nu aprēķini par paredzamo ietaupījumu bijuši pārāk rožaini, vai arī reformas nav bijušas kompleksas. Ko dod skolu skaita samazinājums, ja algojamo pedagogu skaits saglabājas iepriekšējais? Vidējais pedagogs Latvijā strādā nepilnu slodzi, līdz ar to saņem pat mazāk nekā 710 eiro pirms nodokļu nomaksas, kas ir darba samaksa par vienu likmi. Tajā pašā laikā valstī ir pedagogu trūkums.
Tas viss liecina par milzīgām, sistēmiskām problēmām izglītības nozarē. Iespējams, problēmu sakne pat joprojām nav skaidri noteikta, tāpēc arī risinājumu nav izdevies rast. Taču par to nedrīkst prasīt atbildību no nozarē strādājošajiem. Atbildīgi ir politikas veidotāji un dīvaini, ka no skolotājiem prasa, lai viņi mudina pašvaldības realizēt skolu reformu, kā tas notika nesenajā LIZDA sēdē. Skolotāju pienākums ir izglītot skolēnus, uzlabot mācību metodes, nevis gādāt par sistēmiskām pārmaiņām.
Vai varbūt no skolotājiem sagaida, ka viņi sastādīs atlaižamo kolēģu sarakstus, lai atlikušajiem varētu maksāt vairāk?
Sasaistīt pedagogu algu celšanu jau no šā gada septembra ar skolu tīkla reformām nav iespējams arī tāpēc, ka par skolu tīkla izmaiņām nākamajā mācību gadā pašvaldībām bija jāpieņem lēmums līdz martam. Tātad ministrijai ir visas iespējas jau tagad aprēķināt, kāds būs ietaupījums, slēdzot desmit izglītības iestādes un 17 reorganizējot, jo tieši šādas pārmaiņas skolu tīklā plānotas nākamajā mācību gadā, un pavēstīt, vai reformas uzskatāmas par pietiekamām algu celšanai.
Uzticību valdības solījumiem nesekmē arī tas, ka nav jau skaidrs, kādas reformas tiks uzskatītas par “valsts nozīmes reformām”. Kas tieši jāizdara kādam – pašvaldībām, LIZDA, pašai ministrijai (lasi – cik skolas jāslēdz un skolotāji jāatlaiž), lai valdība secinātu,ka nosacījums izpildīts un skolotāju algas paaugstināmas?
