Lasmanis: Pilnīgi automatizēta ražošana ir vienīgā iespēja, kā nākotnē spēt konkurēt 0
Nostrādājis desmit gadus līmēto koka logu un brusu ražošanas uzņēmumā “Staļi”, Jānis Lasmanis pirms četriem gadiem metās jauna uzņēmuma izveidē. Tagad “Arbo Windows” ir viens no vadošajiem koka logu un durvju ražotājiem Baltijā, saražo 1500 logus vai durvis mēnesī, un lielāko daļu eksportē. Pat uz Japānu.
Ieguldījāt, lai nauda strādātu, vai pats strādājat?
Jānis Lasmanis: Man nepadodas uzticēt naudu citiem un gaidīt atdevi. Man iekšā ir uzņēmēja gars un enerģija, man patīk pašam iesaistīties radīšanas procesā, to vērot un analizēt. Izdevies sapulcināt ļoti spēcīgu un gados jaunu komandu. Biznesa panākumu atslēga tik straujai attīstībai slēpjas cilvēkos.
Lai sāktu ražot logus ar lielāku pievienoto vērtību, skatījāmies uz eksporta tirgiem.
Tas tā moderni teikt: “ar augstu pievienoto vērtību”. Bet ko tas nozīmē jums? Tos pašus logus dārgāk pārdot ārzemēs?
No vienas puses, jā. Jaunu produktu jau neizdomājām. Ražot to, ko tu māki, tikai citam tirgum – ar atšķirīgiem profiliem, citādiem instrumentiem un iekārtām. No otras puses, pievienotā vērtība masveidā ražotiem lētiem produktiem var būt pat augstāka. Un var ražot ko ļoti sarežģītu un nopelnīt tikai eiro. Jautājums, kas tev dienas beigās paliek pāri? Akcionāru interesē nopelnīt vairāk naudas. Koka logu ražotāji var atrast nišu, kurā esi mazāk ietekmējams. Ko klientiem apsolām, to izdarām. Ja kļūdāmies, tad nemeklējam citus iemeslus, bet maksājam.
“ArboWindows” niša?
Veiksmīgi attīstāmies Japānas tirgū, kurā ļoti grūti tikt viņu kvalitātes prasību, mentalitātes un uzticības iekarošanas dēļ, bet tur vieglāk noturēties nekā Skandināvijā. Japānas tirgū pielāgojamies klientu individuālajām vajadzībām, japāņi ir lojāli un nemaina sadarbības partnerus. Japānā ir augstākas prasības iespējamo taifūnu un zemestrīču dēļ. Tās durvis, kam Eiropā mums ir augstākā novērtējuma klase, Japānas testos “izkrīt” pirmajās minūtēs. Šim tirgum jāpiemēro tehniskā specifikācija.
Savukārt Zviedrijā ieejam ar kvalitāti, servisu un cenu – te logu ailes visām mājām ir vienādas, logu ražošanā ieguldām vairāk darba koka apstrādē un mūsu logiem gala kvalitāte ir labāka nekā skandināvu ražotājiem. Primārais kvalitātē ir ilgmūžība – ka koks un tā savienojuma vietas apstrādātas, lai ūdens netiek iekšā. Anglijā startējam ekskluzīvākos objektos.
Cik no pagājušā gada saražotā eksportējāt?
Pērn apmēram pusi, bet šogad eksports būs 80% un apgrozījums droši vien gada beigās būs divreiz lielāks nekā pagājušajā gadā – seši miljoni eiro. Nu jau ražošanas jaudas noslogotas, strādājam divās maiņās un raugāmies, kā ražošanu paplašināt. Pie tik strauja tempa arī mēs saskaramies ar darbaspēka trūkumu. Arī pie mums darbā iestājas klejotāji un pēc kāda laika pamet. Mēs balstāmies uz pamatcilvēkiem, kuri spēj noturēt šo tempu un slodzi, bet… esam tik spēcīgi, cik vājākais no mums. Ieviešam dažādas menedžmenta sistēmas, lai mazāk laika patērētu procesiem, kuriem to nevajadzētu. Piemēram, lai darbiniekam nav jāatiet no darba vietas pēc izejmateriāliem, lai IT sistēmā noliktava ar grāmatvedību būtu sasaistītas utt.
Kad pirms diviem gadiem “LA” viesojās jūsu ražotnē Ventspilī, lepojāties ar dažādas konfigurācijas logiem, ko spējat izgatavot, – apaļus, pusapaļus, dažādiem profiliem. Uz ko tagad liekat: uz daudz vienāda izmēra logiem zviedriem vai augstas meistarības logiem?
Cenšamies standartizēt ražošanu. Ja paskatāmies, kā mums pa šiem gadiem gājis…
… jā, palūkojos “Firmas.lv” datos. Pēdējos gados pa pusmiljonam zaudējumos.
Ja ražošanu sāk no nulles, jādabū tirgus, jāizveido komanda, cilvēkus jāiemāca strādāt. Pa šiem gadiem esam ieviesuši padsmit jaunas logu sistēmas, un šobrīd ražošana ir nostandartizējusies. Esam iemācījušies strādāt uz apjomu. Pateicoties tam, šogad gan apgrozījums dubultojies, gan pirmo gadu strādājam ar peļņu. Ja pārdodam logu par cenu, kāda tam ir tirgū, tad peļņa vai zaudējumi ir atkarīgi no tā, cik lēti un ātri strādājam.
Taču ne jau tā dēļ vien?
Protams, ka vislielākās investīcijas veiktas iekārtās, IT jomā, tirgus apguvei, sertifikācijai. Kad sākām, mums nebija neviena sertifikāta, bet tagad mums ir sertifikāti Zviedrijas, Japānas, Anglijas, Norvēģijas tirgiem. Tagad, uzņēmuma darbības ceturtajā gadā, sākam strādāt ar peļņu. Mēs nefokusējamies uz privāto sektoru – kad ienāk divu trīs logu pasūtījumi, cenšamies novirzīt to sadarbības partneriem, piemēram, “Florai”. Ielikām logus “The Grand Poet” viesnīcai, kas ieguva Arhitektūras gada balvu, “Santas” rezidencei, Rīgas Franču licejam, Valdorfai skolai. Tagad tos mainām Jelgavas Valsts ģimnāzijai. Klienti izvēlas kvalitāti un servisu.
Vēl koka logiem ir ko uzlabot?
Uw vērtību (loga siltuma caurlaidības koeficients. – Red. piez.) mēs sasniedzam 0,8 līdz 0,7. Arvien šaurāku loga rāmi. Arhitekti vēlas palielināt stikla laukumu, lai ieplūstu vairāk gaismas.
Vai izjūtat būvniecības bumu, ja reiz apgrozījums dubultojas?
Nē, ražošanas pieaugums ir pateicoties eksportam. Vienīgais, ko manām ES fondu naudas dēļ, ir pastāvīgs pieprasījums sabiedrisko ēku energoefektivitātes uzlabošanā.
Mēs ceram izmantot pārmaiņas nodokļu sistēmā. 0% likme reinvestētajai peļņai – tas ir brīnišķīgi tādam uzņēmumam kā mūsējais, kurš attīstās. Tas ir ļoti pareizi, un mums noderēs, tiklīdz izlīdīsim ārā no zaudējumiem. Igaunija pateicoties tam, ir attīstījusies un tieši tāpēc daudzi mūsu uzņēmumi strādāja caur Igauniju.
Mēs nevaram atļauties iet uz Eiropas nodokļu sistēmu, jo nevaram pielīdzināt mūsu valsts attīstības vēsturi ar Skandināviju un Rietumeiropu. Lai ieietu šais tirgos, mums jābūt atšķirīgiem un… lētākiem.
Vai tad mums nav jābeidz kļūt par lētā darbaspēka valsti, ja gribam dzīvot kā Eiropā?
Nav runa par lētā darbaspēka valsti. Bet vai uzņēmumi spēj pavilkt tādas darbaspēka izmaksas, kādas strādājošie vēlas? Salīdzinām, cik Latvijas uzņēmumi ir jauni un cik – Eiropas uzņēmumi! Ar kādām tradīcijām un cik ekonomiski spēcīgi… Zviedrs nepirks mūsu logu, ja tas maksās tikpat, cik vietējā ražojuma. Pirks tikai tad, ja lētāks vai kvalitatīvāks.
Pilnīgi automatizēta ražošana ir vienīgā iespēja, kā nākotnē spēt konkurēt. Redzu, ka Skandināvijā atsevišķos loga ražošanas procesos ir iekārtas, ar kurām viens cilvēks dara to, ko man dara pieci. Vai nu ejam līdzi globalizācijai un automatizācijai, vai arī… Latvijā mazajiem uzņēmumiem ir divas iespējas: vai nu attīstīties, vai lēnā garā nomirt. Vai nu veicam investīcijas, lai ar pareizu pašizmaksu ieietu eksporta tirgos, vai paliekam, kur esam, un lēnā garā mirstam.
Uz to spiež prasība pēc augstākām algām?
Uzņēmēji nevar atļauties tādas maksāt. Viss ir atkarīgs no cilvēka atdeves. Nāk tādi, kas imitē darbu un grib, lai maksā tikpat, cik “kapātājiem”. Tāpēc mums ir tādi, kas pelna 800, ir, kas 1200 un ir kas 1500 eiro. Tā kā mūsu uzņēmums strauji attīstās, mūsu darbiniekiem ir iespēja augt.
Automatizācija – jūsu mērķis?
Ja zinu, ka lietuvietim robots strādā tur, kur man pieci cilvēki, tad skaidrs, ka viņš man soli priekšā. Latvija vairs nav tā valsts, kur bija pieejams lēts darbaspēks. Tā izmaksas aug, cilvēku arvien mazāk – kādas ir iespējas? Automatizācija ir vienīgais virziens, kurā varam augt.
Vienīgais?
Lai varētu investēt, mazie pievienojas lielākiem, lielie uzņēmumi apvienojas. Te nav variantu – jādomā, kā apvienot spēkus.
Vai arī koka logu ražošanā tas sagaidāms?
Kaut kam ir jānotiek… Tirgi ir pārāk mazi, lai katrs atsevišķi cīnītos par savu izdzīvošanu. Latvieši nav pie šādiem apvienošanās darījumiem pieraduši un arī mentalitāte to bremzē: kā nu sastrādāsies? Vai neuzmetīs? Jānoliek malā savs raksturs un jādomā ilgtermiņā.
Vai tas nozīmē, ka sadarbības formāts, kāds jums pastāv ar saviem partneriem, nākotnē var pāraugt vienā uzņēmumā?
Iespējams. Koka logu tirgū tuvākajā laikā jaunus spēlētājus neredzu. Lai ienāktu kāds globālais, viņam jānopērk esošais, bet… mūsējie ir pārāk mazi, lai kļūtu viņam interesanti un lai spētu traucēt viņu tirgu. Vēl nav tā stadija, ka labāk nopirkt konkurentu, lai nekarotu ar viņu.
Mēs apsveram dažādus paplašināšanās scenārijus, jo Ventspilī vairs nav liela darbinieku izvēle. Mēs vedam cilvēkus no tālākām pilsētām, izmitinām un nodrošinām transportu vai sedzam transporta izmaksas.
Kur varētu būt jauna ražotne? Vai jūs redzat perspektīvu 21 attīstības centram Latvijā, ko paredz reģionālā politika?
Ne jau tajos punktos jāinvestē, kas iezīmēti kartē, bet tur, kur tagad ir darbaspēks. Rūpnīcu jau var jebkur uzbūvēt, bet vai tur būs kas strādā un vai strādājošie būs pietiekami kvalificēti?
Kā “Latvijas Finieris” uzbūvēja finiera rūpnīcas – “Veremu” ārpus Rēzeknes un “Kohila Vineer” Kohilas ciemā Igaunijā?
Jā, viņi ir paraugs, kā to var izpētīt, izrēķināt un izdarīt.
Jūs vēl neesat tai stadijā, kad būtu nolūkota konkrēta vieta?
Pie mūsu attīstības tempiem šāds paplašināšanās scenārijs ir jāizskata. Arī mēs lūkojamies un skatāmies, bet par to pāragri runāt. Lai kāds būtu scenārijs: jauna ražotne, esošās paplašināšana vai kādas citas iegāde, tas ir iespējams tikai tad, ja darbinieki to atbalsta. Pirms pieņēmām lēmumu par tālākiem soļiem, jautāju darbiniekiem, vai viņi to grib un ir tam gatavi? Tas būs paveicams ar pārslodzi, tāpēc ir svarīgi, lai komanda tam notic, to grib un gatava kopā paveikt.
