Latvija ir visnotaļ izdevusies valsts. Ko rāda skaitļi 1
Latvijas simtgade ir īstais brīdis, lai izvērtētu kopš neatkarības atjaunošanas noieto ceļu un izdarītu secinājumus par to, cik sekmīgi esam tikuši galā ar savas valsts veidošanu. Daudzās jomās esam turpat līdzās vai pat priekšā kaimiņiem, tādēļ nav pamata žēlabām par Latvijas grūto likteni.
Zellis: Latvija ir visnotaļ izdevusies valsts
Ja ieklausās pesimistu gaudās un Latvijas nelabvēļu runās, tad varētu rasties iespaids, ka latviešu tautai nav nākotnes: visi aizbrauks uz bagātākām zemēm vai vienkārši izmirs, tādēļ pēc 100 gadiem šeit vairs nebūs palicis neviens latvietis. Lai gan iedzīvotāju skaita lejupslīde un emigrācija ir reālas problēmas, tomēr arī priekšstats par Latviju kā grimstošu valsti ir tāls no patiesības, jo daudzās jomās ir vērojama attīstība vai pat uzplaukums.
Lai arī kā mums patiktu sūdzēties par trūkumiem veselības aprūpes sistēmā,
Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums kopš neatkarības atjaunošanas ir audzis par pieciem gadiem.
Arī algas un pensijas kopš 90. gadiem ir ievērojami kāpušas; šajā ziņā mēs krietni apsteidzam tādas valstis kā Krievija un Ukraina, ar kurām bijām līdzīgās starta pozīcijās. Protams, labklājības ziņā Latvija un pārējās Baltijas valstis joprojām atpaliek no bagāto Rietumeiropas valstu dzīves līmeņa, tomēr šī plaisa pamazām sarūk, lai gan, protams, gribētos, lai tas notiek straujāk.
“Latvija ir visnotaļ izdevusies valsts. Kopš neatkarības atjaunošanas gandrīz visās jomās esam spēruši platu soli uz priekšu. Protams, vēl ir daudz darāmā, lai novērstu dažādas nepilnības, bet tādas ir visās valstīs, jo neviena valsts nav ideāla,” uzsver Latvijas Universitātes vēstures pētnieks Kaspars Zellis.
Zelta laikmets
Savas valsts attīstību mēs bieži mēdzam salīdzināt ne tikai ar citām zemēm, bet arī ar pirmās brīvvalsts laiku, kas daudzu atmiņā palicis kā zelta laikmets Latvijas vēsturē.
Lūk, kā savā grāmatā “Latviešu tautas piedzīvojumi” par to rakstīja vēsturnieks Uldis Ģērmanis: “Līdz 1937. gadam laukos no jauna uzceļ ap 450 000 ēku. Brīvās Latvijas laikā laukaugu ražība pieaug par 30 – 40%, salīdzinot ar priekškara laikmetu. Jaunā valsts drīz vien atrodas sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju vidū.
Studentu skaita ziņā Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā – 30 studentu uz katriem 10 000 iedzīvotāju.
Izdoto grāmatu ziņā Latvija ieņem otro vietu Eiropā tūlīt aiz Dānijas. Tie ir tikai daži piemēri un nedaudzi skaitļi, kas stāsta par to, kas notiek, kad latvieši reiz iegūst iespēju brīvi dzīvot un strādāt savā valstī. Tas tiek sasniegts divdesmit gados zemē, ko karš bija pārvērtis drupās un postažā.”
Protams, leģendu par pirmās brīvvalsts uzplaukumu lielā mērā veicināja arī šausmas, ko Latvijas tautai nācās pārciest drīz pēc tam: Baigais gads, padomju, vācu un atkal padomju okupācija.
Kaspars Zellis norāda, ka arī brīvvalstī bija gana daudz problēmu. “Tolaik tāpat bija dažādas krīzes, bezdarbs, politiskās ķildas, kas jau 15 gadus pēc valsts izveidošanas un demokrātijas ieviešanas noveda pie Ulmaņa diktatūras. Mūsdienās ar valsts pārvaldes pienākumiem mums ir veicies labāk, jo ir izdevies saglabāt un attīstīt demokrātiju.”
Pirmās brīvvalsts laiks ir iegājis vēsturē arī ar vērienīgiem celtniecības darbiem, piemēram, visā Latvijā tika būvētas jaunas skolas, kas tagad tiek slēgtas skolēnu trūkuma dēļ. Kā uzskata Zellis, šajā ziņā abus Latvijas vēstures posmus ir grūti salīdzināt, jo tolaik Latvijai bija jāatkopjas no kara, jābūvē jaunās valsts infrastruktūra.
“Tagad pēc neatkarības atjaunošanas mums bija cita situācija, jo nebija nepieciešamības īstenot tik vērienīgus projektus. Piemēram, skolu ēkas lielākoties jau bija uzceltas padomju laikā, tādēļ tās nevajadzēja būvēt no jauna, tikai modernizēt.”
Emigrācijas vilnis
Nevar noliegt, ka pēc neatkarības atjaunošanas negatīvas tendences ir vērojamas demogrāfijas jomā, jo Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties atšķirībā no pirmās brīvvalsts, kad tas nemitīgi palielinājās. Pirmā pasaules kara rezultātā Latvija bija zaudējusi gandrīz miljonu iedzīvotāju: valsts iedzīvotāju skaits bija sarucis no 2,55 miljoniem 1914. gadā līdz 1,6 miljoniem 1920. gadā.
Taču neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1939. gada vasarā, laikraksts “Jaunākās Ziņas” varēja lepni vēstīt, ka ir pārsniegta divu miljonu robeža. Diemžēl mūsdienās šis skaitlis atkal ir noslīdējis zem diviem miljoniem. 1991. gadā Latvijā bija ap 2,66 miljoni iedzīvotāju, bet kopš tā laika viņu skaits sarucis par vairāk nekā 700 000.
Sākotnējo kritumu varēja skaidrot ar padomju laikā iebraukušo migrantu pārcelšanos atpakaļ uz etnisko dzimteni,
taču arī pēdējo gadu laikā aizbraucēju straume nebūt nav mazinājusies, tieši pretēji. Un šoreiz migrantu lomā ir paši latvieši, kas meklē labāku dzīvi ārzemēs.
“Cilvēki no Latvijas dodas uz valstīm, kur ir daudz augstāks dzīves līmenis,” secina demogrāfijas un migrācijas pētnieks Ilmārs Mežs. “Ja mums neilgā laikā nav izdevies sasniegt Zviedrijas vai Vācijas labklājības līmeni, tas nenozīmē, ka Latvija ir neizdevusies valsts. Patiesībā tādām valstīm kā Ukraina, Gruzija un Moldova mēs esam veiksmīgas attīstības piemērs. Esmu dzirdējis par gadījumiem, kad zemo algu dēļ latvieši aizbrauc strādāt uz Angliju, bet viņu darba vietas Latvijā aizpilda ukraiņi vai moldāvi, kuriem šī alga šķiet pietiekami laba. Šāda darbaspēka kustība ir viena no globalizācijas izpausmēm.”
Saeimas deputāts un vēsturnieks Edvīns Šnore norāda, ka emigrācija uz bagātajām valstīm ir vērojama visā Austrumeiropā; tā nav tikai Latvijai raksturīga parādība. “Tas ir dabisks process, kas turpināsies, kamēr dzīves līmenis pamazām izlīdzināsies. Ja ticēt Kremļa propagandai par Latviju kā neizdevušos valsti, tad šobrīd būtu jānotiek masveida emigrācijai uz laimes zemi Krieviju, bet mēs redzam, ka nekas tāds nenotiek. Arī tie Latvijas krievi, kas izvēlas emigrēt, pārsvarā dodas ne jau uz Krieviju, bet gan uz Rietumeiropu.”
Veselīga konkurence
Padomju represijās cietušais dzejnieks Knuts Skujenieks spriež, ka pēc ceturtdaļgadsimta neatkarības tomēr būtu gribējies, lai Latvija sasniegtu augstāku attīstības līmeni. “Skatoties uz mūsu kaimiņu zemēm Igauniju un Lietuvu, diemžēl nākas secināt, ka daudzās jomās mēs atpaliekam no kaimiņiem. Es ceru, ka jaunā valdība beidzot īstenos radikālu teritoriālo reformu, jo tagadējā sistēma ir mūsu atpalicības pamatā. Mēs nevaram īstenot nevienu lielāku projektu, jo traucē vēlme katram pavilkt deķīti uz savu pusi.”
Kaspars Zellis iebilst, ka latviešiem patīk sevi salīdzināt ar igauņiem un dažkārt ieslīgt vaimanās, ka pie mums viss ir sliktāk, taču patiesībā atšķirības nemaz nav tik lielas. “Kad runāju ar igauņu un lietuviešu kolēģiem, viņi ir teikuši, ka daudzās jomās Latvijai ir labāki panākumi, par ko kaimiņi uz mums skatās ar skaudību.”
Pēc deputāta Šnores domām, veselīga konkurence ar kaimiņvalstīm ir dzinulis, kas Latvijai neļauj ieslīgt pašapmierinātībā un nemitīgi dzen uz priekšu.
“Žēlošanās par to, ka valstī daudz kas nav kārtībā, ir vērojama visā pasaulē. Pirmās brīvvalsts laikā mums bija lielāks lepnums par savu valsti, kas bija pašu rokām izveidota, izcīnīta Brīvības cīņās. Latvieši apzinājās, ka sava valsts patiešām ir vērtība, jo visiem vēl labā atmiņā bija cena, kas par to samaksāta. Valsts atjaunošana mums nāca vieglāk nekā tās izveidošana. Tagad ir izaugusi jauna paaudze, kas šo neatkarības atjaunošanas laiku nav piedzīvojusi, tādēļ brīvību viņi uzskata par pašsaprotamu. Viņiem vienkārši nav citas pieredzes, ar ko salīdzināt,” secina Šnore.
Katram jāsāk ar sevi
“Kad piedzimst bērns, viņš uzreiz nekļūst par nobriedušu personību, jo līdz tam jāiziet cauri vairākiem attīstības posmiem. Līdzīgi ir ar valsti, kuras veidošana ir garš un sarežģīts process,” uzsver psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
“Mūsu valsts ir jaunāka nekā daudzas citas, bet tas, ka mēs vēlāk izejam caur šiem attīstības posmiem, nebūt nenozīmē, ka mūsu valsts būtu uzskatāma par atpalikušu. Vienkārši mūsu zvaigžņu stunda vēl nav pienākusi. Tas, ka Latvijas valsts ir samērā jauna, patiesībā ir mūsu priekšrocība, jo Rietumeiropā daudzas pazīmes liecina par norietu, šīs valstis ir vecas un nogurušas. Mēs uz viņu fona vēl esam diezgan žirgti, mums ir lielāks izaugsmes potenciāls.”
Kā uzskata Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, pirms kritizēt valsti, katram vispirms pašam jāuzvar cīņā ar savu slinkumu un egoismu.
“Es nekad neteikšu, ka mūsu valsts ir neizdevusies, jo viss ir pašu rokās. Es ieteiktu katram ar saimnieka acīm paskatīties uz savu māju, ielu, pilsētu un valsti kopumā. Tad ar mūsu valsti viss būs kārtībā, un es tiešām ticu, ka šāds brīdis pienāks.”
