34
Varbūt “vidējā temperatūra” liecina, ka valsts valodas prasmes uzlabojas, bet tas nav rets kadrs televīzijā, kad uz ielas uzrunātie Latvijas jaunieši atbild krieviski, lai gan šie jaunieši skolā gājuši neatkarīgā Latvijas valstī. Vai cits piemērs, ko rakstīja “LA”. Kad Izglītības kvalitātes valsts dienests pārbaudījis sūdzību par kādas skolas direktores iespējamo nelojalitāti, tai nebija pamata, toties izrādījās, daļai šīs skolas skolēnu ir lielas grūtības izteikties valsts valodā, bet rakstītam tekstam spēja latviski uzrakstīt tikai darba nosaukumu.
Droši vien ir izņēmumi. Bet jaunieši, nemācoties latviešu valodu, pasliktina savas nākotnes iespējas, jo nu jau vairākus gadus skolu beigšanas eksāmeni ir vienādi latviešu un krievu skolās – latviešu valodā. Tomēr valoda, kas ir ļoti svarīga, lai pastāvētu saliedēta sabiedrība, neatrisina visu…
… un otrs veids ir vienota skola, nevis segregācija, ar krievu valodas apmācību.
Tieši tā! Ja bērnus nodalām atsevišķās skolās, sašķeltu sabiedrību atražojam paaudzēs. Ja bērni ikdienā ir kopā, tad veidojas citas attiecības.
Kāpēc tad nepārtraucam šķelšanu?
Tāpēc, ka trūkst politiskās drosmes. Ir nepieciešama politiskā drosme, gudrība un pacietība, nevis cerība, ka laiks visu atrisinās. Neatrisinās.
Klausieties, “Vienotības” biedri, un saņemieties izlēmīgai rīcībai!
Ir jāsāk no paša elementārākā. 2018. gadā būs jaunas izglītības vadlīnijas. Tajās jāieraksta – bērniem, kas iegūst pirmsskolas izglītību, ir jāprot latviešu valoda. To var izdarīt. Pašreizējā absurdā regulējumā runāts par pāris rotaļstundām latviski, un tas ir audzinātāju prakses ziņā, kā minimumu ievēro. Izglītības statistika rāda, ka ilgus gadus pieauga bērnu skaits latviešu mācību valodas skolās – no 64% 1999. gadā līdz 74% 2009. gadā. Kopš tā laika tendence apstājusies un pagriezusies atpakaļ! 2015. gadā skolēnu īpatsvars ir 27,5% krievu skolās un 71,5% latviešu skolās. Uzskats – nejaucamies iekšā, neradām problēmas, ar laiku nokārtosies, ka bērni vairāk dosies uz latviešu mācību iestādēm, – nav attaisnojies. Lietas pašas no sevis nenotiek.
Kas jākonstatē no minētajiem skaitļiem?
Jāsecina, ka, nerīkojoties sabiedrības sašķeltība tiek iekonservēta. Tātad jāmaina valsts politika. Viena pieeja ar visvieglāk izdarāmo pāreju – 7 gadu vecumā atnākot uz 1. klasi, visi bērni zina latviešu valodu. Noteikti ir labi piemēri daudzviet Latvijā, es zinu, ka Jelgavā no 90. gadu nogales izglītības nodaļa bija konsekventa un šobrīd pašvaldību bērnudārzu ar apmācību krievu valodā vairs nav. Pirmsskolas izglītība krieviski daļēji vēl ir, bet pilnīgi neproporcionāli jelgavnieku sastāvam pēc tautības. Vecāku sūdzības par šo kārtību nav bijušas.
Droši vien, ka izglītības nodaļa saņēmusi pilsētas varas politisku atbalstu. Latviskā vide bērniem nav bijusi par sodību, bet priekšrocība, kas tālāk palielina izvēles iespējas.
Tomēr tie esot jūtīgi jautājumi. Krievi vērīgi seko līdzi valodu politikai.
Kā viņi uztver to, ka latvieši paši atkāpjas no konsekvencēm? Lūk, zviedru augstskolas rektoram latviešu valodas zināšanas neesot obligātas. Vai Stokholmā rektors drīkstētu vadīt augstāko mācību iestādi, neprotot zviedriski? Jūsu draugs ekonomikas ministrs Ašeradens biznesa kārtošanu valsts instancēs vēlas atvieglināt valsts valodas nepratējiem, un tā notiek mīkstināšana uz angliskošanas, krieviskošanas pusi. Piedodiet, mēs gribam latviešu valodu kā biznesa, zinātnes, moderno tehnoloģiju valodu, nevis nobīdītu virtuves saziņas līmenī.
Padomju gados strīdējās, vai jātulko zinātniski tehniskā literatūra latviski, jo tā taču ir plaši pieejama krieviski! Neapšaubāmi, latviešu valodai jāpastāv visās jomās, ieskaitot robotizāciju. Bet ir normāla angļu valodas plaša ienākšana Latvijā, jo izplatības dēļ tai vajadzētu būt katra izglītota Rietumu cilvēka otrai valodai aiz dzimtās. Attiecībā uz konkrēto lietu sanāk liekulība. Juridiskās un ekonomikas augstskolas īpašas ar to, ka studijas ir tikai angliski. Viens variants būtu, ka ir arī speciāls regulējums šo augstskolu vadītājiem. Tomēr mana nostāja ir – cilvēkiem, kas ilgstoši dzīvojuši Latvijā, elementāri iemācīties latviski tik daudz, lai komunicētu ārpus augstskolas par kopīgiem izglītības jautājumiem, ir nepieciešami.
Un rektors – administrators var iztikt bez valsts valodas zināšanām, pieaicināt tulku vai cerēt, ka trīs latvieši, tuvojoties zviedram, pāries uz angļu valodu, kā raduši runāt krieviski, ja pulciņā ir viens krievs?
Manuprāt, vajadzīgs speciāls regulējums attiecībā uz šādu skolu rektoriem un, iespējams, jāiekļauj noteikums, ka attiecīgā termiņā viņi iemācās valsts valodu.
Atkāpšanās politikā kronis visam ir prezidenta komplektētās ekspertu saliedētības komisijas ieteikums valsts amatpersonām Latvijā dzīvojošos krievus, toskait pilsoņus, uzrunāt viņiem vēlamā krievu valodā! Tas jau praktiski notiek, ka ministri, deputāti lauzās svešvalodā, bet nav pierunājami pāriet uz valsts valodu. Rets izņēmums, ka politiķis cittautiešus neuzrunās krieviski.
Tā tiešām ir pavisam savāda pozīcija, kur paša pieaicinātie eksperti prezidentu nostādījuši neērtā situācijā. Prezidentam taču būtu jābūt Satversmes sargam. Ieteikums ir absurds, un skaidrs, ka negūs likumisku spēku. Prasība valsts pārvaldē strādājošajiem prast krievu valodu nozīmē, ka tiek nogrieztas iespējas no ārzemēm pārbraukušajiem latviešiem, jauniešiem, kas mācījušies labās pasaules augstskolās, un daudziem reģionu jauniešiem, kuri neapgūst krievu valodu. Kurzemes lauku novados mācības latviski notiek simtprocentīgi, krieviski – nulle procentu. Pat Rīgas reģionā, neskaitot lielpilsētu, latviski mācās 90% bērnu. Turklāt aptaujātie nelatvieši pāri par 90% skaitā apgalvo, ka zina latviešu valodu.
Kāpēc politiskās personas tik labprāt pāriet uz krievu mēli, ja visi māk latviski?
Nezinu. Trūkst valodas pašapziņas. Varbūt mazvērtības kompleksi. Ikdienā redzam, kā rietumvalstu televīzijas un radio kanāli spēj pārtulkot svešvalodā runāto.
Mūsu sabiedriskā LTV neuztraucas par amatpersonu niķi nerunāt valsts valodā. Vai, vai, vai, sanervozējušies, ka latviešu skolēni slikti apgūst krievu mēli.
Latvieši nedrīkst tikt diskriminēti tāpēc, ka neprot krieviski. Ja to nenostiprina, tad – aizver durvis ciet jebkuriem latviešiem no ārzemēm vai provinces.
Nerādīšu ar pirkstu, bet Nacionālā apvienība nesaņem atbalstu, kad priekšlikumus pret latviešu darba diskrimināciju Latvija iesniedz parlamentā.
Kad viņi beidzamoreiz to darījuši? Cik priekšlikums bijis pārdomāts un izstrādāts?
