Ļaujat kaķim brīvi klaiņot? Zinātnieki atklāj satraucošus riskus cilvēku veselībai 0
Mājdzīvnieki ir nozīmīga daudzu cilvēku dzīves sastāvdaļa, sniedzot vērtīgu sabiedrību un emocionālu atbalstu. Tomēr reizēm mūsu mīluļi var būt arī nevēlamu patogēnu un slimību avots, īpaši tad, ja tie bieži uzturas ārpus telpām.
Zoonotiskie patogēni ir organismi, kas spēj inficēt gan dzīvniekus, gan cilvēkus. No patogēna skatupunkta cilvēks ir tikai vēl viens saimniekorganisms.
Savvaļas dzīvnieki bieži tiek uzsvērti kā jaunu slimību avots cilvēkiem, jo savvaļā ir daudz vairāk dzīvnieku sugu nekā mājdzīvnieku. Tomēr pat tad, ja patogēns spēj inficēt cilvēku, tam ir jāatrod veids, kā līdz mums nokļūt. Cilvēkiem ir vairāk kopīgu zoonotisko patogēnu ar mājdzīvniekiem nekā ar savvaļas dzīvniekiem, jo mājdzīvnieki dzīvo mūsu tuvumā. Patogēniem ir vēl lielākas priekšrocības, ja tie spēj inficēt kompanjonu dzīvnieku.
Nesen publicētā pētījumā tika apkopoti dati no vairāk nekā 400 zinātniskiem pētījumiem, lai noskaidrotu, kā kaķa dzīvesveids – vai tas pārsvarā dzīvo telpās, brīvi klaiņo ārā vai ir savvaļas kaķis – ietekmē iespējamību pārnēsāt patogēnus, kas var inficēt cilvēkus.
Šajā datu apkopojumā tika identificēti gandrīz 100 patogēni, kas konstatēti kaķiem un tiek uzskatīti par zoonotiskiem, proti, spējīgiem inficēt cilvēkus. Pazīstami piemēri ir trakumsērga, “Toxoplasma gondii”, apaļtārpi un Salmonella.
Pētījums
Noskaidrojās, ka mājas kaķiem, kuriem ļauts brīvi klaiņot ārā, iespēja pārnēsāt zoonotisku patogēnu ir trīs līdz piecas reizes lielāka nekā kaķiem, kuri dzīvo tikai telpās.
Vēl pārsteidzošāk – kaķiem, kuri regulāri uzturas ārā, iespēja būt vismaz viena zoonotiska patogēna nēsātājiem bija līdzīga kā savvaļas kaķiem. Mājas kaķi, kuri klaiņo ārā, pārnēsāja mazāku patogēnu daudzveidību nekā savvaļas kaķi, tomēr tie paši patogēni, kas sastopami savvaļas kaķiem, var inficēt arī mājas kaķus.
Šie riski kļūst par plaša mēroga problēmu, jo brīvi klaiņojoši mājas kaķi cieši mijiedarbojas ar cilvēkiem, savvaļas dzīvniekiem un citiem mājdzīvniekiem. Analizētajos pētījumos aptuveni 60% mājas kaķu bija nekontrolēta piekļuve āra videi, bet dažos reģionos šis rādītājs pārsniedza pat 90%.
Klaiņojoši kaķi medī, sastopas ar savvaļas dzīvniekiem un citiem mājdzīvniekiem, kā arī pārvietojas vidē, kas var būt piesārņota ar patogēniem un toksīniem.
Pētījumi liecina, ka kaķu saimnieki var nenovērtēt savu mājdzīvnieku medību aktivitāti pat par aptuveni 80%, kas nozīmē, ka daudzi nomedītie dzīvnieki un kontakti ar citiem dzīvniekiem paliek nepamanīti.
Šādas mijiedarbības nav retums un neattiecas tikai uz tā dēvētajām kaitēkļu sugām. Atsevišķās valstīs kaķu nogalināto savvaļas dzīvnieku skaits sasniedz miljardus, un dokumentētas vairāk nekā 2000 savvaļas dzīvnieku sugas, kuras kļuvušas par mājas kaķu medījumu.
Kaķi medī dzīvniekus, kas var pārnēsāt zoonotiskos patogēnus, tostarp grauzējus, putnus un sikspārņus, kuri citādi ar cilvēkiem saskartos ļoti reti.
Mājas kaķi var pārnest uz mājām grauzējus, kas inficēti ar vīrusiem, un ir dokumentēti gadījumi, kad kaķi mājokļos atnesuši sikspārņus, kuri bija inficēti ar trakumsērgu. Tādējādi kaķis, kas atgriežas mājās ar medījumu, var kļūt par saikni, pa kuru savvaļā cirkulējoši patogēni nonāk pie cilvēkiem.
Turklāt riskam nav pakļauti tikai kaķu saimnieki. Āra kaķi izkārnās dārzos, parkos, rotaļu laukumos un citās koplietošanas vietās, radot ievērojamu vides piesārņojumu. Vienā pētījumā lēsts, ka āra kaķi uz katrām 10 000 mājsaimniecībām gadā atstāj vairāk nekā 60 tonnas fekāliju.
Atkarībā no parazīta veida fekālijās var atrasties no simtiem līdz pat simtiem tūkstošu parazītu olu, kas augsnē vai ūdenī spēj saglabāties no vairākiem mēnešiem līdz pat vairākiem gadiem. Tās var inficēt cilvēkus vai citus dzīvniekus, kas ar tām nonāk saskarē.
Ko var darīt kaķu saimnieki?
Visvienkāršākais, ekonomiskākais un humānākais risinājums ir nepieļaut nekontrolētu kaķa klaiņošanu.
Tas nenozīmē liegt kaķim pieeju āra videi. Tas var nozīmēt speciāli norobežotu āra voljēru jeb nožogojuma izveidi, pastaigas pie pavadas, uzraudzītu uzturēšanos ārā vai citus kontrolētas piekļuves veidus.
Svarīga ir arī veterinārā aprūpe. Esošo parazitāro infekciju ārstēšana un vakcinācija pret tādām slimībām kā trakumsērga ir būtiski drošības pasākumi pat telpās dzīvojošiem kaķiem.
Tomēr ne vakcīnas, ne pretparazītu līdzekļi neaizsargā pret visu savvaļas dzīvnieku izplatīto patogēnu spektru, tāpēc saskarsmes ar šiem riskiem ierobežošana ir visaptverošākais aizsardzības veids.
Diskusijas par brīvi klaiņojošiem kaķiem bieži tiek pasniegtas kā maldinoša izvēle: vai nu kaķis klaiņo brīvi, vai arī tam tiek liegta dabiska dzīve. Šāds skatījums ir maldinošs un neatbilst tam, kā mēs izturamies pret citiem mājdzīvniekiem.
Mēs taču neuzskatām, ka suņiem nepieciešama neierobežota piekļuve ceļiem, kaimiņu pagalmiem vai iespējai medīt savvaļas dzīvniekus, lai nodrošinātu labu dzīves kvalitāti.
Kaķi, kas dzīvo telpās vai kuriem ir uzraudzīta piekļuve āra videi, var dzīvot veselīgu, pilnvērtīgu un ilgāku mūžu.
Politika un risinājumi, kas regulē to, kā un kur mājas kaķi uzturas ārā, var palīdzēt aizsargāt bioloģisko daudzveidību, uzlabot kaķu un savvaļas dzīvnieku labturību, kā arī sabiedrības veselību.
Sagatavots pēc “Science Alert” materiāliem.
