Liene Stepena: Katrs no mums varētu izstāstīt kādu šokējošu stāstu no savas dzīves 0
No 27. septembra kanālā “STV Pirmā!” atgriežas plašas diskusijas raisījušais šovs “Caur ērkšķiem uz…”, kura 2. sezonā vadītājam Jānim Bukumam pievienojusies arī pazīstamā dejotāja un horeogrāfe Liene Stepena. Viņa būs līdzās desmit grūtībās nonākušām sievietēm, kuras ar ekspertu palīdzību mēģina mainīties un rast pamatu jaunai dzīvei. Liene pašlaik audzina dēlu un meitu, veido dejas projektus, skolo jaunos dejotājus un studē fizioterapiju, jo sapņo medicīniskās zināšanas apvienot ar dejotprieku.
Dejas pasaulē Lieni Stepenu pazīst kā ārkārtīgi prasmīgu dejotāju un horeogrāfi ar nopietnu pieredzi, viņa piedalījusies neskaitāmos dejas projektos, teātra un dejas izrādēs, teju neviens košais “Cabaret” uzvedums līdz šim nav bijis iedomājams bez viņas žilbinošā smaida. Savulaik Liene vadījusi arī televīzijas spēli “Superbingo”, kā arī raidījumu “Esi gardēdis”, tomēr atgriešanos televīzijā viņa nesaista ar vēlmi gozēties kameru gaismās. “Man ir svarīgs cilvēciskais faktors,” saka Liene.
Raidījums “Caur ērkšķiem uz…” 1. sezonā raisīja gan atbalstu, gan kritiku – kaut vai par to, ka neveiksmīgi dzīvesstāsti tiek publiskoti, lai tikai piesaistītu skatītāju. Kas pašai lika piekrist piedalīties?
Šī raidījuma pirmā sezona, tās radošā komanda ar Aiju Strazdiņu vadībā – viņi pierādīja, ka savu darbu dara no sirds, bez jebkādām slēptām interesēm. Sapratu, ka tie ir cilvēki, kas ir ieinteresēti palīdzēt citiem. Man ir svarīgs cilvēciskais faktors, kas lika domāt, ka ar dalību raidījumā es varu būt noderīga sabiedrībai. Vēl jo vairāk, ja tev uztic to darīt – tas dod papildu spēku un apziņu, ka tu to vari. Pagājušā sezona arī pierādīja, ka palīdzība šīm sievietēm nebeidzas līdz ar raidījuma pēdējo sēriju, zinu, ka viņas joprojām kontaktējas ar filmēšanas grupu un vienmēr var vērsties pēc padoma un palīdzības. Man nebija mērķa atkal ielauzties televīzijas ekrānos un mirdzēt kā zvaigznei – ja tā būtu, tad noteikti tam būtu piemērots cits raidījums. Tieši pretēji, šoreiz raidījumos pat iztieku bez grima, jo šis nav šovs un es nejūtos kā uz skatuves, lai uz meiteņu fona nebūtu kā no citas planētas ieradusies. Šis bija arī uzdevums man pašai – patiesākai, īstākai.
Zināt, kāpēc šova veidotāji izvēlējās tieši jūs?
Nezinu. Atklāti sakot, labu laiku domāju, vai piekrist. Nevis tāpēc, ka mani šokēja raidījumā notiekošais, bet tāpēc, ka uzreiz neredzēju savu lomu tajā. Sapratu, ka šī nebūs kārtējā šova ierastā vadīšana pēc iepriekš izdomāta scenārija, bet nemitīga improvizācija. Tev jābūt atvērtam jebkādam notikumu pavērsienam, un notiekošais patiesi pārspēj jebkuru meksikāņu seriālu. Mana loma nebija iepriekš noteikta, raidījuma gaitā sapratu, ka mans uzdevums ir būt šo meiteņu atbalstam. Ar katru meiteni bijušas sirsnīgas un atklātas sarunas, kuras, pieļauju, ar Jāni (Bukumu) nebūtu tik atklātas. Manuprāt, mana loma ir svarīga emocionālā plānā – varu uzlielīt, samīļot, atbalstīt un motivēt. Attieksme, kas meiteņu dzīvē pirms tam ir bijusi retums.
Reizēm tiešām kāds uzmanības apliecinājums, atzinība dod impulsu nepadoties, tomēr vai nav mazliet naivi cerēt, ka viens raidījums var radikāli ievirzīt citās sliedēs?
Domāju, ka raidījums ir sākums, kas palīdz, pirmkārt, atklāt viņām sevī daudz labu īpašību, nevis koncentrēties uz to, ko viņas ikdienā ir pirms tam dzirdējušas – tu nekur nederi, neko nemāki! Par labu nāca dažādu ekspertu, tostarp psihologa, izaugsmes speciālista darbs ar viņām. Tāpat viņas iepazīst daudz dažādu cilvēku, dažādas pieredzes, kuras, iespējams, citur nepiedzīvotu. Protams, ir brīdis, kad tu saproti, ka šīs ir meitenes, kas nav radušas paļauties uz citiem, viņas nevienam neuzticas un savu viedokli aizstāv agresīvi, nereti rupji. Parādot, ka var būt citādi, ceru, ka viņas noticēja, ka viņām ir tiesības pretendēt uz ko vairāk nekā līdz šim viņu mazajā un nereti briesmīgajā pasaulē. Šis ir ceļš uz apjautu, ka arī viņām visi ceļi ir vaļā – tāpat kā tam cilvēkam, kuram ir dzīvoklis, mašīna, kurš ir labi situēts.
Un tomēr raidījums marķēts kā “šokējošs”, it kā uzturot robežu starp mums, “normālajiem”, un “viņiem” – tiem, kuri šokē.
Tādam nošķīrumam nevajadzētu būt. Katrs no mums varētu izstāstīt kādu šokējošu stāstu no savas dzīves. Vienīgi tiem, kuri ir labāk situēti, to ir vieglāk noslēpt. Tie, kuriem ir nauda, dzīvo it kā parastu dzīvi, bet to, kas ir aiz šā stāsta, neviens neprasa un neredz. Tie, kuriem naudiņas nav, dzīvo un sitas pa dzīvi, kā nu paši var. Man arī ir jautājuši – kā tad tev gāja raidījumā, tagad droši vien vajag kādu rehabilitācijas programmu. Nevajag!
Es, protams, nevaru iedomāties, kas tik šīm meitenēm nav bijis jāpiedzīvo, bet varu būt saprotoša, jo zinu, kā ir tad, kad galīgi neveicas, kad sliktāk nevar būt, kad šķiet – viss, beigas.
Kontaktējāmies viena ar otru tādas, kādas bijām tur, tieši tajā mirklī. Arī viņām vajadzētu iemācīties noticēt, ka ir iespējams sasniegt kaut ko labāku, un viņas ir to pelnījušas.
Kādēļ šāds raidījums top par sievietēm, nevis vīriešiem?
Protams, arī vīrieši, tāpat kā sievietes, nonāk neapskaužamās dzīves situācijās, tikai neesmu pārliecināta, ka viņi būtu gatavai to tā afišēt. Vīrietim tomēr ir uzlikts stereotips, ka “vecis” vienmēr ir spēcīgs, viņš nekad neraud un pašam vien ir ar visu jātiek galā. Protams, dzīvē tā nav – vīrietis gan raud, gan ir sentimentāls, gan cīnās ar atkarībām. Tomēr sabiedrība to nepieņem, un šaubos, vai tā arī būtu gatava šādam raidījumam.
Raidījuma dalībniecēm pašizaugsme, bet kas – skatītājiem?
Iemācīties nenosodīt, bet apzināties un atzīt, ka mēs visi esam cilvēki, kuri kļūdās, ir ar savām vājībām, savām tumšajām pusēm, turklāt esam ļoti dažādi. Cits pats tiek galā ar grūtībām, bet citam ļoti nepieciešams atbalsts. Ir ļoti daudz cilvēku ar kustību ierobežojumiem, cilvēki ratiņkrēslos, bet mēs viņus sastopam ļoti reti. Viņu it kā nav. Tāpēc, ka mēs viņus it kā neatzīstam, viņiem nav iespējas integrēties “normālajā” sabiedrībā. Šis jāsaprot, ka neesam pasaules centrs, jāaizdomājas, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuriem būtu vajadzīga palīdzība. Kaut vai emocionāla atbalsta veidā, lai viņi nejustos atstumti.
Kurā plānā šobrīd dzīvē ir deja? Tuvojas decembris, kad esam raduši redzēt jūs košajos “Cabaret” uzvedumos.
Pasniedzu deju grupā “Ritms” un Rīgas Skolēnu pilī, kustību teātrī “Zīļuks”. “Cabaret” šoreiz nepiedalīšos kā dejotāja, jo arvien vairāk laika aizņem fizioterapijas studijas Rīgas Stradiņa universitātē. Šo interesi atklāju jau Kultūras akadēmijas horeogrāfos, kad mums bija pamatkurss anatomijā. Tā kā laikmetīgajai dejai nav ierobežojumu un tajā kustība var būt jebkāda veida, tad tieši caur laikmetīgo deju guvu interesi par ķermeni – gan par tā estētisko, gan fizioloģisko un anatomisko pusi. Bet galvenais iemesls studijām ir mana vēlēšanās nepārstāt dejot nevienā vecumā! Es gribētu dejot ilgi, līdz mūža galam, un darīt to veselīgi. Ķermenis tiek ļoti ierobežots, kad tam tiek liegta fiziskā aktivitāte – vecums pienāk ātrāk, nekā to gaida. Šajā ziņā man ir ideja – jau esmu atradusi vietu, kur vadīt deju nodarbības pieaugušajiem.
Kurš varēs pieteikties?
Ikviens. Ceru, ka pirmajā rindā būs meitenes no raidījuma. Es viņām teicu – manas deju zāles durvis jums vienmēr būs atvērtas. Raidījuma sākumā viņas dejošanu uztvēra ar aizdomām un ķiķināšanu, bet pēc tam tas mainījās. Bet es jau pazīstu šo attieksmi, tāpēc man vajag tikai pirmo nodarbību, lai cilvēkam būtu āķis lūpā. Es katram iesaku no rīta kaut vai īsu brīdi padejot savas mīļākās mūzikas pavadījumā, atrast laiku sev.
Un ko dara Liene, kad atvēl laiku sev?
Spēlēju klavieres. Vēl man patīk aizmukt, aizbraukt uz mežu vai pastaigāties gar jūru. Ir brīži, kad man ļoti gribas raudāt, un tad es to tiešām daru. Un, protams, es dejoju.
Tādas emocijas, kādas esmu izjutusi dejojot, nav ne ar ko salīdzināmas.
Ja vari dejot tā, ka uzmetas skudriņas un viss iekšā notrīs – tas ir maģisks moments. Deja man noteikti ir viens no terapijas veidiem.
Liene, kur šobrīd varam redzēt jūsu radošo veikumu?
Tikko bija prieks veidot pieminekļa “Divi Raiņi” atklāšanu. Ja ir iespēja izvēlēties, es labprātāk piekrītu kaut kam nebijušam, kādam eksperimentam – dullai idejai. Bet novembrī jābrauc uz Rēzekni, kur notiks mana horeogrāfijas sirdsdarba – mūzikla “Eslingena” – izrāde.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Man vajadzīga kustība – nevaru iedomāties savu dzīvi rutīnā. Esmu cilvēks, kas nekam nepieķeras, man patīk, ka viss plūst un mainās. Tas, protams, neattiecas uz mīļajiem cilvēkiem, kurus vēlos katru dienu samīļot un sabučot.
Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Pirmkārt – būšana mammai. Otra – vienmēr saskatu iemeslu, lai pasmaidītu. Trešā – man patīk cilvēki.
Lielākais sasniegums darbā?
Darbs, ar ko lepojos, ir dziesmu spēle “Eslingena”, ko izveidojām kopā ar Jāni Mūrnieku, “Dejas Lūnasa svētkos” Nacionālajā teātrī, ko veidojām kopā ar režisori Inesi Mičuli, tāpat ļoti lepojos ar raganas lomu metāloperā “Kurbads”.
Kāda ir labākā izklaide?
Braukt uz laukiem. Kuldīgas pusē ir mūsu mazā pasaule, kur notiek tikai tas, ko vēlamies mēs. Tur nav sastrēgumu, steigas, varam pabūt kopā mierīgā gaisotnē.
