Šausmu stāsts no Jēkabpils slimnīcas – mediķi izraisa dzemdības, kurās mazulis piedzimst bez dzīvības pazīmēm
0
Bērniņa piedzimšana ir svēts brīdis – pasaulē ienāk jauna dzīvība. Tie ir svētki un laime, ko bauda jaundzimušā ģimene, savukārt no sirds varam pateikties mediķiem, kas mazulim palīdz nākt pasaulē. Bet diemžēl ne vienmēr pateicībai ir pamats. Reizēm atliek vien pabrīnīties, kā vispār medicīnas jomā var darboties cilvēki, kas patiesībā, šķiet, nemaz nevēlas palīdzēt citiem.
Laila ar mani sazinājās vien nepilnas 10 dienas pēc sava jaunākā bērniņa nākšanas pasaulē. Fonā ņurdēja mazais puisēns, bet pati Laila atzinās, ka izstāstīt piedzīvoto ir neizsakāmi grūti – runājot trīcot un svīstot rokas. Bet viņa ir tik dusmīga par situāciju, ka arī klusēt nav ar mieru.
Papildu spēku viņas teiktajam piešķir fakts, ka viņa pati ir mediķe – viņai ir vispārējās aprūpes māsas maģistra grāds, līdz ar to viņa pati saprot šo jomu un iespējami objektīvi (cik nu tas tādā brīdī iespējams) var novērtēt mediķu darbu.
Viņas piedzīvotais noticis Jēkabpils slimnīcā, kā jau minēju, tas bija pavisam nesen – jūlija beigās. Tur viņa sagaidījusi savu trešo, ļoti gaidīto un plānoto bērniņu, kuru mājās jau gaida divas māsas.
Satraukums grūtniecības 39.nedēļā
Naktī no 28. uz 29.jūliju sieviete sajutusi noplūdi, pamanījusi gaišus izdalījumus, tāpēc satraukusies. Taču vēders vēl bijis augstu, kontrakciju nebijis un jutusies labi, tāpēc ar vīru vienojušies situāciju pārdomāt nākamajā rītā.
Šī grūtniecība Lailai vispār bijusi kā medusmaize – visi analīžu rezultāti ļoti labi, visu laiku pateikusies Dievam, ka ir tik viegli, ka nav nekādu satraukumu, viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.
Tā kā ģimene dzīvo Daugavpilī, bet par piemērotāko dzemdību vietu bija izvēlējusies Jēkabpili, jo tur dzimušas abas meitiņas, tad no rīta lēnā garā ar vīru nolēmuši aizbraukt līdz slimnīcai, lai izslēgtu bažas, ka kaut kas nav kārtībā.
“Kad aizbraucu uz turieni, mani īsti negribēja pieņemt. Bija sajūta, ka esmu ieradusies un kādam iztraucējusi dzīvi. Uzklausījusi mani, ārste kādam zvanīja (pēc konteksta nojautu, ka dzemdību nodaļas vadītājai), bet es visu sarunu dzirdēju.
Viņa sūdzējās, ka esmu ieradusies kā viesnīcā, ka laikam meklēju kur pārnakšņot, bet nodaļā brīvu vietu neesot. Man bija sajūta, ka gribu doties prom, tomēr satraucos, vai viss ir labi, tāpēc nolēmu palikt,” stāsta Laila.
Tikušas paņemtas analīzes un konstatēts, ka par noplūdi, ko sieviete naktī piedzīvojusi, nav jāsatraucas. Tas bijis tikai urīns. Viss ir kārtībā.
“Pēc sarunas ārste man tomēr piedāvāja doties uz palātu, lai gan iepriekš bija teikusi, ka brīvu vietu neesot. Tagad es saprotu, ka tajā brīdī jau man vajadzēja doties prom, lūgt, lai kāds man atbrauc pakaļ. Palikt bija mana liela kļūda, ko es no sirds nožēloju…” Laila atkal kļūst emocionāla, bet ievelk elpu un tomēr saņemas turpināt stāstu.
Dzemdēsi!
Lai gan vecmāte iepriekš teikusi, ka vietu nav, tomēr interesanti, ka palātā, kurā Laila ievesta, bijušas veselas četras brīvas gultas – varēja pat izvēlēties, kurā apgulties.
“Tā es tur apgūlos un mierināju sevi. Nekas nesāpēja, fiziski jutos ļoti labi, nedaudz pat aizsnaudos. Pēc laika ienāca vecmāte un ar mākslīgi laipnu smaidu vaicāja, kā es jūtos, ņirgājoties jautāja, ko tad es gribu, lai man te ārstē, noteica – ja jau reiz esmu atbraukusi, tad lai dzemdēju, bet es zināju, ka ne es, ne mazulis tam vēl neesam gatavi. Tika uzlikts aparāts, kas pārbauda bērniņa sirdspukstus, arī ar to viss bija kārtībā. Es pamazām nomierinājos. Daktere ar laipnu, bet neīstu smaidu, teica, ka grib mani saudzīgi apskatīt. Es sākumā protestēju, taču viņa apsolīja, ka būs ļoti saudzīga, ka es neko pat nejutīšu, dzemdes kaklu viņa neaiztikšot. Negribīgi, bet tomēr piekritu, jo allaž uzticos mediķiem, zinu, ka tas ir svarīgi. Apsēdos krēslā un vēlreiz atgādināju, lai izturas saudzīgi,” atceras Laila.
Diemžēl, apsēžoties krēslā, no saudzīguma neesot bijis ne miņas. Vecmāte pārbaudi veikusi tik brutāli un agresīvi, ka Lailai gar acīm sagriezušās zvaigznītes. Viņa vairākkārt pamatīgi iebakstījusi un Laila, būdama mediķe, uzreiz sapratusi, ko vecmāte ir izdarījusi. Viņa bija izprovocējusi dzemdības.
“Es viņai neko neteicu, bet sāku ļoti pārdzīvot. Bet centos rīkoties profesionāli – palātā mierināju sevi, klusām sev teicu, ka man jānomierinās, jāapguļas, ka es vēl nedzemdēšu, ka mazais vēl nav gatavs, vēders nav noslīdējis. Man nedaudz izdevās sevi nomierināt,” stāsta jaunā māmiņa.
Pēc kāda laika daktere atkal ienākusi un apvaicājusies, kā paciente jūtas, bet tas viss bijis nepatīkamā tonī – joprojām ar smīnu, tēlotu laipnību. Laila neesot garās sarunās ielaidusies, jo sapratusi, ka viņai jāpataupa spēki, ka jāatpūšas, jābūt mierīgai, jādomā par sevi un mazuli.
Tas izdevies itin labi, vismaz līdz brīdim, kad Laila devusies uz tualeti koridorā un
dzirdējusi, kā vecmāte kādam stāsta par Lailu ņirgājoties un it kā atdarinot viņas balsi: “Nu nevajag, nu nevajag, lūdzu, nevajag tur līst…!”
Pacientei palicis pavisam skumji, viņasprāt, šāda attieksme pārkāpj jebkādus mediķu principus un zvērestus.
Laila atgriezusies palātā un apgūlusies, sajutusi sāpes. Un kļuvis skaidrs, ka atpakaļceļa jau vairs nav, šodien būs jādzemdē. Sāpes pieauga, dzemdes katlu vilka arvien spēcīgāk.
Nenormālas kontrakcijas
“Vienā brīdī pēkšņi sākās nenormālas kontrakcijas. Ļoti pēkšņi un tiešām nenormāli, bez pārtraukumiem. Man bija sajūta, ka es nevaru paelpot, ka bērnam tā var trūkt skābekļa, bet es saprotu cilvēka anatomiju, tāpēc no visas sirds centos visu darīt pareizi, elpoju. Pēc vēl kāda laika mani jau aizveda uz pirmsdzemdību telpu, kur tika konstatēts 6 cm atvērums. Drošībai man tika ievietots katetrs, lai nepieciešamības gadījumā var ievadīt medikamentus,” atceras sieviete.
Viņa pastāstījusi, ka ir ļoti grūti elpot un palūgusi iedot smieklu gāzi, lai kaut nedaudz atvieglotu šo procesu, taču elpot esot bijis pat sāpīgi. Laila tupējusi uz ceļiem un centusies visu procesu kontrolēt ar prātu, līdz pat niansēm. Drīz vien jau bijis jādodas arī uz dzemdību zāli.
Dzemdību zālē jau bija jāsāk spiest mazuli ārā, taču viņš esot bijis vēl ļoti augstu, negatavs nākšanai pasaulē. Izstumšana neizdevās. Lai gan vienā brīdī mazais noslīdēja zemāk, taču iegurnī viņš vēl nav bijis. Kādā brīdī vecmāte esot sapratusi, ka kaut kas neiet pēc plāna, izgājusi ar kādu koridorā apspriesties.
Bērniņš bez dzīvības pazīmēm
“Viņa atgriezās ar piedāvājumu mazajam palīdzēt piedzimt ar vakuumu. Es kategoriski pateicu nē, jo apzinājos, ka tas bērnu var traumēt, jau tā viņam trūka skābekļa, vakuums vēl vairāk radītu riskus, tāpēc biju kategoriski pret. Es sapratu, ka man nav izvēles, ka man ir jāizdara pat vairāk, nekā es spēju, ja nevēlos iejaukšanos. Es spiedu ar visu spēku, man nebija laika pat elpot, bet vienalga procesi īsti negāja uz priekšu,” dzemdības atceras Laila.
Ap plkst.20.00 vakarā (tajā pašā 29.jūlijā) sieviete jau pavisam skaidri apzinājusies – ja mazo tagad neizdosies izspiest, viņš būs skābekļa badā, viņš var neizdzīvot, tāpēc viņa pateikusi sev vēlreiz, ka nav variantu, ir jāaizmirst par sevi un grūtumi, mazais ir jādabuj ārā: “Es mežonīgi saņēmos un jutu, kā galviņa iespiežas iegurnī un tad jau mazais pamazām izslīd no manis – pavisam novājināts. Momentā pamanīju, ka mazajam nav nekādu dzīvības pazīmju, taču vecmāte kaut ko grozījās, nesteidzās pārgriezt nabassaiti.
Tā var darīt ar veseliem bērniņiem, var ļaut nabassaitei izpulsēt, bet ne jau šādā gadījumā, te bija jārīkojas nekavējoties. Bet viņa kaut ko gaida. Es sāku pliķēt mazajam pa muguriņu, kliedzu, kur ir neonatologs. Vecmāte apzināti nepildīja savus pienākumus.”
Šādos gadījumos ir skaidrs, ka neonatologam bija jābūt klāt jau dzemdību beigu fāzē, jo bija skaidrs, ka situācija ir smaga, bija jāsagatavo visas iekārtas, lai mazajam iespējami ātri varētu palīdzēt, taču tā neesot noticis.
Galu galā vecmāte pati sākusi veikt atdzīvināšanas pasākumus, gaidot ierodamies neonatologu. Bet Laila tikmēr skatījusies pulkstenī pie sienas – 5 minūtes, 10 minūtes, bet mazais neelpo… Viņa zina, ka pēc 10 minūtēm jau sāk atmirt smadzeņu neironi, tāpēc sākusies panika.
Viņa atkal sākusi strādāt ar sevi – skaitījusi lūgšanas, centusies savākties. Pēc brīža mazais aiznests prom, reanimēts, izsaukti speciālisti no Rīgas BKUS. Laila informēta, ka tiks pielietota saldēšanas terapija, kas šajā gadījumā mazajam var nākt par labu, jo tā samazina šūnu metabolismu, palēnina sirdsdarbību, ieved bērniņu miera stāvoklī, taču paralēli tiek dots morfijs, kas izsauc lēkmes un var atstāt komplikācijas, bērnam augot.
Laila pat pierakstījusi, cikos kas notiek, jo sapratusi, ka tas ir svarīgi. Plkst.1.31 naktī Rīgas speciālisti ieradušies pēc puisīša, kurš jau bijis ievietots transportēšanas “boksā”, pieslēgts pie aparātiem.
“Liels paldies Rīgas ārstiem, kuri ļoti rūpīgi darbojās. Viņi mazo aizveda, bet es paliku Jēkabpilī. Pie manis vecmāte pienāca divreiz, uzmeta aci, paziņoja, ka viss ir labi. Piedāvāja kaut ko pret sāpēm, un es neatteicos. Tā arī vairāk vecmāti neredzēju.”
Nākamajā rītā gan pie jaunās māmiņas ieradusies dzemdību nodaļas vadītāja un augstprātīgā tonī uzsākusi sarunu: “Viņa man centās iestāstīt, ka viss ir noticis dabīgi. Lika man apstiprināt, ka man neviens nedeva stimulējošus medikamentus. Jā, tos nedeva. Viņa ļoti centās mani pārliecināt, ka mediķi ne pie kā nav vainīgi. Bet es sāku runāt viņas “valodā”, savā atbildē iepinu medicīniskos terminus, tādējādi parādot, ka es saprotu visu, kas notika. Man tika veikta mehāniskā indukcija, lai gan es no tās biju atteikusies. Dzirdot, ka esmu situāciju sapratusi, vadītāja pēkšņi palika laipnāka. Bet tik un tā pateica, ka man apskati neveiks, jo man taču esot jāskrien prom pie bērna, es pat nepaspēju atbildēt, ka es neatteiktos no apskates, kad durvis jau aizvērās.”
Uz Rīgu!
Nākamajā dienā pie Lailas atbraucis vīrs, lai vestu viņu pie dēliņa uz Rīgu: “Es bez viņa nekur nevarēju rast sev mieru. Rīgas ārsti brīnījās, ka jau tik ātri radu spēku, lai tur aizbrauktu, parasti māmiņām vajag laiku, lai atgūtos, bet es jutos tik ļoti vainīga, dusmojos uz sevi, ka pieļāvu visu notikušo.”
Šobrīd abi joprojām ir slimnīcā. Laila no sirds cer, ka Rīgas ārstu veiktās darbības mazuli ir izglābušas, ka viņam nebūs veselības problēmu, taču šobrīd vēl priekšā daudz pārbaužu. Bijušas arī piecas lēkmes epizodes, ārsti nemitīgi māmiņai skaidrojot visu, kas notiek, tāpēc esot sajūta, ka šeit par viņiem parūpēsies.
Nu jau puisēns ir kopā ar mammu un uzvedas kā jau jebkurš jaundzimušais. Nu viņam jāaug stipram un veselam, lai varētu doties mājās pie māsām.
Lailas laime joprojām mijas ar netaisnīguma sajūtu – viņa uzskata, ka Jēkabpils mediķiem ir jāsaņem taisnīgu sodu, ir jāuzņemas atbildību par situāciju.
Māmiņa tic Dievam, tāpēc ļoti paļaujas uz viņu:
“Es vēl nezinu, kā būs, bet es zinu, ka Dievs visu redz, ka dzird manas lūgšanas. Es zinu, ka lūdzas visi manējie. Es redzu, ka ārsti dara visu iespējamo.
Es to visu gribēju jums izstāstīt, jo es varbūt varu pasargāt citas topošās māmiņas. Mans pilnīgi veselais mazulis piedzima nedzīvs tikai mediķu vainas dēļ. Viņi sabojāja mūsu laimīgākos brīžus. Un man nav ne jausmas, kas notiks tālāk.”
Slimnīca sola vērtēt situāciju
Laila ir iesniegusi sūdzību Veselības inspekcijai, tikmēr es sazinājos ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētāju Ervīnu Keišu, kurš sniedza īsu un vien vispārīgu komentāru.
Viņš apstiprināja, ka arī slimnīcā ir saņemta pacientes sūdzība, šobrīd tiekot apkopota informācija un vēl neesot saņemti paskaidrojumi no iesaistītā medicīnas personāla.
“Lai objektīvi un kvalitatīvi izvērtētu iesniegumā minētos apstākļus, nepieciešams iepazīties ar medicīnisko dokumentāciju, iesaistīto darbinieku paskaidrojumiem un citu ar konkrēto gadījumu saistīto informāciju.
Līdz sūdzības izskatīšanas pabeigšanai būtu nekorekti sniegt publisku vērtējumu par pacientes paustajiem apgalvojumiem vai medicīnas personāla rīcību. Tādēļ šobrīd interviju un plašākus komentārus nesniegsim.
Vienlaikus uzsveram, ka slimnīca ikvienu sūdzību par pacientu aprūpes kvalitāti uztver nopietni un izvērtē atbilstoši noteiktajai kārtībai.
Ievērojot pacientu datu aizsardzības un medicīniskās informācijas konfidencialitātes prasības, informāciju par konkrētas pacientes un jaundzimušā veselības stāvokli publiski komentēt nevaram.”
Šis raksts patiesībā tapa pēc tam, kad biju publicējusi stāstu par nepieņemamu izturēšanos pret jauno māmiņu un viņas mazuli Kuldīgā. Laila bija šo rakstu izlasījusi un sapratusi, ka arī viņa vēlas, lai par viņas situāciju tiek runāts plašāk, jo informētība varot palīdzēt arī kādai citai māmiņai. Ja arī Tev ir ko man pastāstīt, ja vēlies, lai aktualizēju kādu svarīgu tēmu, droši raksti – [email protected]!
