“Mani satrauc nostāšanās tumsas pusē” – Raimonda Paula mazmeitas pārdomas par valodām Latvijā uzkurina emocijas 0
Maestro Raimonda Paula mazmeita Annamarija Paula dalījusies ar savām pārdomām par demokrātiju un valodu, izsaucot ļoti plašu reakciju vētru. Ir gan viņas atbalstītāji, gan pilnīgi oponenti. Ko viņa tādu pateica?
Annamarija raksta: “Demokrātija nav tikai tiesības runāt. Tā ir arī drosme ļaut runāt citiem.
Latvijā ir jāzina un jāciena latviešu valoda. Tā ir mūsu valsts valoda, mūsu identitātes pamats un vērtība, kas ir jāsargā.
Taču mani satrauc cits jautājums.
Vai demokrātiskā un Eiropas Savienības valstī mēs drīkstam aizliegt pašas valodas lietošanu? Valoda pati par sevi nav drauds. Tā ir līdzeklis, ar kuru cilvēki domā, rada, mīl, sēro un sarunājas.
Vēsture ir vairākkārt pierādījusi, ka brīžos, kad valsts sāk noteikt, kuras valodas, grāmatas, teātri vai kultūras izpausmes ir pieņemamas un kuras nav, mēs speram soli prom no brīvības, nevis tuvāk tai.
Spēcīga valsts nebaidās no valodām. Tā iedvesmo cilvēkus izvēlēties savu valodu ar lepnumu, nevis ar bailēm.
Es vēlos dzīvot Latvijā, kur latviešu valoda ir stipra nevis tāpēc, ka citas tiek aizliegtas, bet tāpēc, ka mēs paši to cienām, kopjam un izvēlamies. Manuprāt, tieši tā darbojas stipra demokrātija.”
Komentāru sadaļā pie Annamarijas ieraksta diskusija ātri pāraugusi daudz plašākā strīdā par latviešu valodu, krievu valodas lomu Latvijā, demokrātiju, vēsturisko pieredzi un robežu starp valsts valodas aizsardzību un citu valodu ierobežošanu.
Daļa komentētāju Annamarijas teiktajam piekrīt un uzsver, ka valodu aizliegšana nav ceļš uz stiprāku latviešu valodu. Ligita raksta: “Nu ļoti pareizi teikts. Savu kultūru celt var tikai pati tauta attīstoties, tiecoties uz augšu!!! Talantos un skolās! Nevis aizliedzot citu valodu un kultūru. Ne jau noniecināt otru cilvēks kļūst vērtīgāks!”
Līdzīgi domā arī Henriete, kura norāda: “Diemžēl tas, ko pašlaik novērojam Latvijā, ir tālu no demokrātijas izpratnes, un tas rada bažas…” Viņa vēlāk papildina, ka sabiedrībā pietrūkst mierīgas un atbildīgas sarunas: “Latvijā dzīvo daudzi cilvēki, kuri mīl šo valsti, ciena latviešu valodu un kultūru, vēlas dot savu ieguldījumu tās attīstībā un nākotnē. Viņu balsis ir pelnījušas tikt sadzirdētas.”
Arī Maxim komentārā uzsver, ka valsts valodu var stiprināt citādi: “Ilgtspējīga valsts valodas stiprināšana balstās uz izglītības kvalitāti, pozitīvu motivāciju un sociālo integrāciju, nevis uz citu valodu lietojuma ierobežošanu privātajā vai kultūras telpā.” Viņš piebilst, ka “nobriedusi demokrātija spēj vienlaikus aizsargāt valsts valodu un respektēt valodu daudzveidību.”
Atbalstu izsaka arī Anna: “Pilnīgi piekrītu! Latvijai ir jābūt patiesi demokrātiskai un civilizētai. Vēsture piedāvā daudz piemēru tam, pie kā ir noveduši aizliegumi.” Savukārt Inna raksta: “Bravo, Annas k-dze! Cik labi, ka starp latviešiem ir tādi gudri un stipri cilveki, ka Jūs! No tā rodas iespaids, ka Latvijā tomēr uzvares demokrātija!”
Tomēr ļoti liela komentāru daļa ir pretēja. Daudzi norāda, ka, viņuprāt, netiek aizliegta neviena valoda privātajā saziņā, bet runa ir par valsts un publisko telpu. Silva raksta: “Kurš liedz lietot valodu savā starpā, savos pasākumos, lasīt grāmatas, un vēl un vēl! Kad, beidzot, apjēgsiet, ka runa iet par sabiedriskajām, valsts iestādēm.”
Līdzīgu domu pauž Ansis: “KM rīkojums neskar cilvēku saziņu. Tam nav nekāda sakara ar privātu informāciju, tas neierobezo krievu avīzes, krievu radio, krievu portālus.” Viņš piebilst: “Runa ir tikai par to, kā komunicē valsts kapitālsabiedrības.”
Arija uzskata, ka problēma tiek pārspīlēta: “Manuprāt Latvijā netiek aizliegta neviena valoda. Katrs var runāt savā valodā ar cilvēkiem, kas viņus saprot. Taču valsts valoda ir jāzina katram Latvijas pilsonim.” Līdzīgi īsi formulē Raita: “Neviens taču neaizliedz krieviem sarunāties.savā krievu valodā!”
Diskusijā ļoti spēcīgi izskan arī vēsturiskā pieredze. Liene raksta, ka pirms okupācijas krievu īpatsvars Latvijā bijis daudz mazāks, bet vēlāk “visa darba, kultūras, saziņas dzīve pārgāja okupantu valodā”. Viņas ieskatā tāpēc “mums tā iet un ir jāpieņem šādi likumi”, piebilstot: “Mājās var runāt kādā valodā patīk.”
Gunta savukārt uzsver mazas nācijas ievainojamību: “Mazai nācijai ir jābaidās. Mazas nācijas ir jāaizstāv. No lielām daudzmiljonu nācijām ar to uzmācīgo ideoloģiju.” Viņa raksta, ka esot pieredzējusi “bezkaunīgu rusifikāciju 50 gadu garumā”.
Gundega atgādina personīgu pieredzi: “Bērnībā man arī veikalā nepārdeva preci, jo nerunāju krieviski.” Inese komentē vēl asāk: “Skolas laikā pat maizi man veikalā nepārdeva, jo prasīju to savā “sobačijā” latviešu valodā. Tāpēc tagad šai okupantu un agresoru valodai Latvijā nav jābūt. Nemaz un nekādā kontekstā!”
Arī Aija raksta, ka latviešiem joprojām nākas dzirdēt nicinošu attieksmi pret latviešu valodu: “Tad pasakiet to krieviem, ka jāciena un jāzina, un jārunā latviešu valodā Latvijas valstī, nevis man jàklausàs teikumi … “ņepoņimaju etot sobačij jazik ….. un ne tikai tas vien …”
Daļa komentētāju Annamarijas ierakstu vērtē kā pārāk vienkāršotu. Evita raksta: “Man nezin kāpēc nāk prātā viens teiciens- demokrātija ir pārprasta brīvība. Pie demokrātijas arī ir savi noteikumi un likumi.” Eidis ir vēl tiešāks: “Ļoti primitīvs viedoklis – bez faktiem, pierādījumiem. Vienkārši emociju uzplūdā, kaut kas uzrakstīts.”
Skan arī viedoklis, ka krievu valoda šobrīd nav tikai valoda, bet Krievijas ietekmes instruments. Mārtiņš raksta: “Kamēr krievija savu valodu izmanto ka ieroci un ietekmes sviru, tikmēr tā nav vēlama ne Latvijā, ne citur ES.” Janis jautā īsi un asi: “Ko nozīmē aizstāvēt AGRESORVALSTS valodu?”
Savukārt Kaspars uzskata, ka latviešu valodai joprojām nepieciešama īpaša aizsardzība: “Daudzi Latvijā neciena latviešu valodu. Tā nav stipra valoda, un tai ir vajadzīga aizsardzība.” Cits Kaspara komentārs ir adresēts pašai ieraksta autorei: “Ko tu pati esi darījusi latviešu valodas kopšanas sakarā?”
Vienlaikus komentāros ir arī mēģinājumi meklēt vidusceļu. Dzintars raksta, ka viņš piekrīt Annamarijas domai, tomēr piebilst: “Visam ir kritiskā robeža,kuru sasniedzot lietas mainās.” Viņa ieskatā problēma sākas tad, ja citas valodas īpatsvars kļūst tik liels, ka “pats būsi spiests runāt savādāk, jo tevi vienkārši nesapratīs.”
Gundega diskusiju papildina ar pretēju novērojumu — viņa nesaprot, kur tieši valodas tiek aizliegtas: “Kādā veidā tiek aizliegtas sarunu valodas sveštautiešiem? Braucot sabiedriskajos transportos dzirdu visa veida valodas, reti latviešu.” Viņa min, ka dzird krievu, vjetnamiešu, ukraiņu un citas valodas, apmeklē arī krievu teātra izrādes un folkloras festivālus.
Nauris savukārt mēģina saprast juridisko pamatu: “Ir kāds dokuments, kas to ir ļāvis līdz šim? Teiksim, saziņai ir jānotiek latviešu vai krievu valodā? Vai kā? Uz kā balstīts aizliegums?”
Daļa komentētāju runā no krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju skatpunkta. Sergey raksta: “Dzimis un audzis Latvijā. Es nekad viņu neatstāju ne pelnīšanas dēļ, ne labākas dzīves dēļ.” Viņš uzskata, ka valodas apguves jautājums nav tik vienkāršs un norāda: “Paula kundze pareizi rakstīja – nekas labs nenāks ar tādu pieeju, kā tas notiek tagad.”
Aleksejs piekrīt, ka jānošķir valsts valodas stiprināšana no vēlmes panākt, lai krievvalodīgie nerunātu krieviski. Viņš raksta: “Izskatās daļa sabiedrības nesaprot starpību starp valsts valodas stiprināšanas un vēlmi aizliegt krieviem runāt krieviski.” Viņa ieskatā šāda pieeja rada “pretreakcija un protests”.
Oksana Annamarijai vēl izturību: “Ir liela drosme izteikt savu viedokli par valodām latviskā vidē.” Viņa piebilst: “Latvijā dzīvojošajiem ir jāzina valoda un tas nav apspriežams.” Tajā pašā laikā Oksana uzskata, ka jaunajai paaudzei vajadzētu dot iespēju “ar veselīgu, svaigu prātu celt Latvijas labklājību”.
Atsevišķi komentāri diskusiju pavērš arī angļu valodas virzienā. Jogita raksta: “Visi, kas pārmet Annai, jūs paklausaties kādā valodā runā pusaudži – angļu valodā, pa retam kāds latviešu vārds dzirdams, ar krievu valodas aizliegšanu, jūs nepanāksiet pilnīgi neko…”
Komentāros netrūkst arī personīgu uzbrukumu. Māris raksta: “Jums nevajadzētu apkaunot sava vectēva vārdu!” Sarmīte savukārt komentē: “Mani satrauc populāra mākslinieka mazmeitas nostāšanās tumsas pusē.”
Ir arī ļoti asi un emocionāli komentāri abās pusēs. Jānis raksta: “Pret citu cilvēku valodu karo tie, kuri neko citu neprot kā tikai savu dzimto valodu.” Aivis savukārt apgalvo: “Normālas valsts nav, ir fašistiska diktatūra.” Šie komentāri labi parāda, cik ātri valodas jautājums sociālajos tīklos no diskusijas par politiku pārvēršas savstarpējos apvainojumos.
Kopumā komentāru sadaļā iezīmējas divas galvenās nometnes. Vieni Annamarijas ierakstā saskata drosmīgu aicinājumu nepadarīt valodu par aizliegumu un baiļu instrumentu. Otri uzskata, ka viņa nav pietiekami ņēmusi vērā Latvijas vēsturisko pieredzi, rusifikāciju un to, ka krievu valoda Latvijā daudziem nav tikai saziņas līdzeklis, bet arī okupācijas un Krievijas ietekmes simbols.
Tieši tāpēc diskusija arī kļuvusi tik asa — vieniem tā ir saruna par demokrātiju un valodu brīvību, bet citiem par valsts pašcieņu, okupācijas sekām un latviešu valodas izdzīvošanu.
