“Mazi bērni mira kā pupas – no rīta saslima, vakarā jau bija miruši,” – izsūtīšanu uz Sibīriju atceras ārste Māra Meijere 32
Šodien, 14.jūnijā aprit 80 gadu daudzu latviešu ģimeņu deportācijai uz Sibīriju. RīgaTV 24 raidījumā “Dr.Apinis” studijā viesojas vairāki ārsti no Latvijas, kas šausmīgos notikumus piedzīvojuši vēl būdami mazi bērni. Raidījumā viņi ļaujas postošām atmiņām.
Ārste Māra Meijere atceras, ka bija vien desmit gadus veca, kad viņu mājās, astoņu istabu dzīvoklī, kurā mitinās tētis, mamma un četri bērni, ienāca padomju armijas virsnieks kopā ar vairākiem zaldātiem, kuriem līdzi bija šautenes ar durkļiem galos. Viens zaldāts esot stāvējis “sardzē” pie dzīvokļa durvīm, bet cits – lejā, pie kāpņu telpas. Māras tētis strādāja Latvijas armijā kā ieroču meistars.
Māra stāsta, ka drīz vien viņi uzzinājuši, ka 40 minūšu laikā ir jāsakravā mantas un jādodas prom, viņus izsūta. Tas, kas viņai spilgti palicis atmiņā – viena no Rīgas centrālajām ielām, Brīvības iela, tonakt bijusi tukša – tajā stāvēja tikai kolonna ar kravas mašīnām, kuras pildījās ar cilvēkiem.
Ģimeni iesēdināja vagonos tā laika Garklanes stacijā, kad sākās garais ceļš uz nezināmo.
“Mums gāja drusku vieglāk. Tēvu atstāja kopā ar mums. Tēvs strādāja rūpnīcā,” – viņa atceras.
Māra gremdējas atmiņās – jau mājās tēvs bija studējis medicīnu, kas lieti noderējis esot Sibīrijā.
“Tur nebija ārstu. Tur plosījās dezintērija. Mazi bērni mira kā pupas – no rīta saslima, vakarā jau bija miruši. Bet mēs visi palikām dzīvi. Tad pie tēva svētdienās sāka nākt pacienti – 30, 40 cilvēku dienā. Tēvs viņiem noteica diagnozes un teica, kā jārīkojas. Droši vien tāpēc es sāku studēt medicīnu. Un visi tie cilvēki nāca ar vistiņu, oliņām. Dzīvojām tīri labi,” – atceras ārste.
