“Milzīga, nežēlīga gaļas maļamā mašīna.” Slaidiņš par Krievijas armijā atzīto savu karavīru “nullēšanu” 0
Krievijas militārā tiesa pirmo reizi esot atzinusi tā dēvēto “nullēšanu” jeb savu karavīru nogalināšanu par regulāru noziedzīgas militārpersonu grupas praksi, stāsta NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš.
Pēc viņa teiktā, izmeklēšanā konstatēts, ka Krievijas armijas komandieri no saviem padotajiem pieprasījuši naudu par iespēju nedoties uzbrukumā, saņemt medicīnisko palīdzību vai doties atvaļinājumā.
Tie karavīri, kuri atteikušies maksāt, esot sisti, pazemoti, bet atsevišķos gadījumos arī nogalināti.
Slaidiņš norāda, ka iepriekš Krievijas tiesas bija atzinušas atsevišķus šādas vardarbības gadījumus, taču tagad pirmo reizi tā esot raksturota kā regulāra prakse.
“Krievijas armija nekad nav bijusi citāda. Arī padomju armija. Tagadējā Krievijas armija turpina šīs vēsturiskās tradīcijas,” saka Slaidiņš.
Viņš Krievijas bruņotos spēkus raksturo ārkārtīgi skarbi.
“Tā ir milzīga, nežēlīga gaļas maļamā mašīna, kas samaļ katru, kurš tajā iekrīt,” uzsver majors.
Vienā vienībā – iespējami vairāk nekā 300 upuru
Slaidiņš stāsta, ka Maskavas militārā tiesa sākusi izskatīt lietu pret jaunāko leitnantu Gudučkinu, kurš kopā ar citiem motorizēto strēlnieku pulka karavīriem esot izveidojis grupējumu, kas no dienesta biedriem izspiedis naudu, viņus regulāri piekāvis un atsevišķus karavīrus nogalinājis.
Īpaši šokējošs esot iespējamais upuru skaits.
“Vairāk nekā 300 karavīru, iespējams, kļuvuši par upuriem. Un tas ir tikai vienā vienībā,” norāda Slaidiņš.
Viņš atgādina, ka Krievijas karavīru un viņu tuvinieku ziņojumi par vardarbību armijā parādās regulāri. Publiskajā telpā nonākuši gan pirmsnāves video, gan tuvinieku aicinājumi varasiestādēm, gan pašu Krievijas kara korespondentu stāstītais.
“Pilns ar faktiem. Tas, ka daži cilvēki tiek saukti pie atbildības, ir piliens jūrā un drīzāk izņēmums,” uzskata majors.
“Laiva bija vērtīgāka par 16 000 cilvēku”
Slaidiņš pašreizējo attieksmi pret karavīru dzīvībām saista arī ar Krievijas militārajām tradīcijām vēsturē.
Viņš min piemēru no Krievijas–Japānas kara 1904. gadā, kad, pēc viņa stāstītā, admirālis atteicies riskēt ar floti, lai palīdzētu sauszemes spēkiem pie aplenktā Portartūras cietokšņa.
Kad izskanējis arguments, ka šāds lēmums varētu maksāt veselas divīzijas jeb aptuveni 16 000 karavīru dzīvības, atbilde esot bijusi ciniska – šādu cilvēku skaitu Krievijas sievietes spējot “piedzemdēt divās nedēļās”, kamēr jaunu karakuģi uzbūvēt prasītu vairākus gadus.
“Šausmīga attieksme. Laiva ir svarīgāka par 16 tūkstošiem cilvēku,” komentē Slaidiņš.
Viņaprāt, līdzīga domāšana daļēji saglabājusies arī mūsdienu Krievijas militārajā kultūrā – karavīrs tiek uztverts kā viegli aizstājams resurss.
Tomēr Slaidiņš norāda uz būtisku atšķirību: mūsdienu Krievijai demogrāfiskā situācija vairs neļauj bezgalīgi papildināt cilvēkresursus tādā apjomā, kā tas varēja šķist iespējams pirms vairāk nekā simt gadiem.
