“Pandēmija ir paspilgtinājusi cīņu par kino nākotni.” Agnese Logina vērtē kino procesu „Oskara” balvu kontekstā 6
Agnese Logina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā tika paziņotas šī gada “Oskaru” nominācijas, atklājot filmas, kas sacentīsies par zelta vīriņu figūrām, kuras tiks sadalītas 27. martā, “Oskara” balvai atzīmējot 94. jubileju.
Šogad nomināciju līderis ir Džeinas Kempiones režisētais vesterns “Suņa vara’’ (“The Power of the Dog’’) – par emocionālām varas cīņām ģimenes ietvaros fermā. Filma ir saņēmusi nominācijas 12 kategorijās. Nākamajā vietā pēc nomināciju skaita ir Denī Vilnēva episkā zinātniskā fantastika ‘’Kāpa’’ (“Dune’’), kas nominēta desmit kategorijās, tai seko Keneta Branas režisētā vēsturiskā drāma ‘’Belfāsta’’ (‘’Belfast’’) un Stīvena Spīlberga mūzikla ‘’Vestsaidas stāsts’’ (“West Side Story’’) versija, katrai septiņas nominācijas.
Vēl starp nominētajām filmām sastopami tādi darbi kā “Drive My Car’’ (filmas nosaukums netiek tulkots, jo tā ir atsauce uz “The Beatles” dziesmu), “Neskaties augšup’’ (“Don’t Look Up’’), “Zudusī meita’’ (“The Lost Daughter”), arī Daniela Kreiga pēdējā filma aģenta Džeimsa Bonda lomā “Nav laiks mirt” (“No Time to Die”), Joahīma Trīra “Pasaulē sliktākais cilvēks” (“The Worst Person in the World’’) un citas.
Kur ir meklējama kino nākotne?
Kopumā šī gada “Oskaru” nominācijas atklāj visnotaļ neviendabīgu ainu: Holivuda nenoliedzami ir nopietnu pārmaiņu procesā. No vienas puses, straumēšanas gigants “Netflix” turpina audzēt muskuļus un ietekmi kino industrijā, ko apliecina “Netflix” producētās “Suņa varas” dominance nomināciju starpā. No otras puses, klasiskā Holivuda cīnās pretī straumēšanas platformām ar episko “Kāpas” mērogu, ko iespējams patiesi izbaudīt tikai kinoteātrī, un nostalģiju, piemēram, “Vestsaidas stāsta” formātā.
Pandēmijas periods, kas ilgst jau trešo gadu, ir paspilgtinājis cīņu par kino nākotni, kas iesākās jau iepriekš. Proti – kur ir meklējama kino nākotne, kinoteātros vai straumēšanas platformās, kas paredzētas baudīšanai individuāli vai mājsaimniecības lokā? Tomēr ir grūti iztēloties jēgpilnu kino nākotni bez kinoteātriem, ņemot vērā to, ka tikai profesionāli aprīkots kinoteātris var nodrošināt pilnasinīgu kino skatīšanās pieredzi.
Arvien lielāka dažādība
Šī gada “Oskaru” nominācijas arī liecina, ka jau vairākus gadus uzsāktais ASV Kino akadēmijas dažādošanas darbs dod rezultātus: starp nominētajām filmām sastopam arvien vairāk starptautisku darbu. Režisors Džūnho Bons, kura filma “Parazīts” triumfēja ne tikai 2019. gada Kannu kinofestivālā, bet arī “Oskaros”, kādā sarunā izteicās, ka “Oskari” nav starptautisks notikums, bet lokāls festivāls.
No vienas puses, šis apgalvojums sākotnēji var likties pārlieku skarbs, pat arogants, bet, no otras puses, tas visnotaļ precīzi apraksta vienu no galvenajām “Oskaru” problēmām: priekšroka tiek dota filmām, kas tapušas angļu valodā un anglosakšu valstīs. Vēl viena sistēmiska problēma, kas jau gadiem ir pārmesta Kinoakadēmijai, ir saistīta ar dzimumu un etniskās piederības proporcijām nomināciju starpā. Ja pieņemam, ka māksliniecisks talants un spējas nav kaut kas tāds, kas piemīt tikai ekskluzīvai cilvēku grupai, tad rodas loģisks jautājums, kāpēc nomināciju starpā neparādās lielāka dažādība saistībā ar vecumiem, dzimumiem, tautībām un rasēm.
Lai mazinātu šos pārmetumus, Kinoakadēmija jau vairākus gadus ir izvērsusi biedru sastāva dažādošanas kampaņas, sistemātiski aicinot pievienoties akadēmijas lokiem kino cilvēkus, kas pārstāv dažādas sabiedrības grupas. Jāsaka, ka palēnām šī pieeja sāk attaisnoties, un lēmumi patiešām kļūst starptautiski interesantāki un dažādāki. Jau pieminētais “Parazīts” 2020. gadā sasniedza jaunas virsotnes, vienlaikus plūcot laurus gan kā gada labākā filma, gan kā gada labākā starptautiskā filma.
Šogad tāda veiksme, šķiet, nevienai starptautiskai filmai nav gaidāma, taču starptautiskais kino, ar to saprotot kino, kas nav tapis anglosakšu valstīs, parādās arvien vairāk kategorijās. Piemēram, Joahīma Trīra “Pasaulē sliktākais cilvēks”, ko joprojām var noskatīties Rīgā un kas piedzīvoja Latvijas pirmizrādi Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (“Riga IFF”) ietvaros, ir nominēta gan kā labākā starptautiskā filma, gan par labāko oriģinālscenāriju.
Jau iepriekš pieminētā japāņu filma “Drive my car” ir nominēta gan labākās režijas kategorijā (režisors Rjusuke Hamaguči), gan kā labākā starptautiskā filma, gan kā gada labākā filma, kas ir patiešām patīkams pārsteigums, gan labākā adaptētā scenārija kategorijā. Tāpat īpaši jāpievērš uzmanība dāņu filmai “Bēgt” (“Flee”), kas nominēta labākās dokumentālās filmas, labākās animācijas filmas un labākās starptautiskās filmas kategorijās.
Šķiet būtiski arī īpaši izcelt soļus dzimumu līdztiesības veicināšanā: 2021. gada “Oskaru” nomināciju raža ir tikai otrā reize “Oskaru” vēsturē, kad sieviete ir nominēta par labāko operatora darbu (Ari Vēgnere nominēta par operatordarbu filmā “Suņa vara”), tāpat beidzot atkal sastopam sievieti režisori nominācijā par labāko režiju (Džeina Kempione saņem otro nomināciju šajā kategorijā).
Uz ekrāniem – arī Latvijā
Šobrīd Rīgā kinoteātru ekrānos iespējams noskatīties vairākas “Oskariem” nominētās filmas, piemēram, labākās animācijas pilnmetrāžas kategorijā nominēto “Enkanto’’, tā saucamajās tehniskajās kategorijās nominētās filmas “Guči nams’’ un “Zirnekļcilvēks: Mājupceļa nav’’, jau pieminēto “Sliktākais cilvēks pasaulē’’, kā arī “Drive My Car”, “Nav laiks mirt’’ un Giljermo del Toro jaunāko trilleri “Murgu aleja’’. Tāpat salīdzinoši drīz uz ekrāniem arī Latvijā gaidāmas vēl vairākas filmas, kuras izpelnījušās “Oskaru” uzmanību: “Spensere” par princesi Diānu, kuras galvenās lomas tēlotāja Kristena Stjuarte ir saņēmusi nomināciju par savu darbu, kā arī “Uzvarētāju ģimene” (“King Richard”), kas nominēta sešās kategorijās. Savukārt nomināciju līderi “Suņa varu”, tāpat kā ‘’Neskaties augšup’’ un “Zudušo meitu” var noskatīties “Netflix” straumēšanas vietnē.
