“Uztrauc, kas tagad notiek pasaulē!” Saruna ar mūziķi Raimondu Tigulu, kurš šodien apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni 22
Rimants Ziedonis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
5. decembrī komponists un mūziķis Raimonds Tiguls svinēs apaļu – 50 gadu – jubileju. Būs arī smalki jubilejas koncerti Rīgā un Ventspilī. Bet šodien, 18. novembrī, Rīgas pils Svētku zālē Raimonds Tiguls tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Raimonds Tiguls latviešu mūzikā ir zīmīgs ar savu niansētību un emocionalitāti. Viņu definē kā ambientās mūzikas iedibinātāju Latvijā. Plaši pazīstami ir viņa veidotie Tiguļkalna koncerti Talsos. Viņa skaņdarbu “Moonlight sound design” plaši spēlē pasaulē.
Raimonds un viņa sieva Kitija mūs uzņem Raimonda dzimtas mājās drusku ārpus Talsiem. Abi mūs cienā ar kafiju un kūku un apmainās savstarpējām humorīgām piezīmēm. Kitija daudz palīdz nu jau labi zināmo Tiguļkalna koncertu organizēšanā.
Šīs gan nav vecās Tiguļu mājas, kas atradās kalnā. Bet skanīgā Tiguļkalna nosaukums, kas nāk no māju vārda, ir palicis. Raimonds te saimnieko, atjauno kūtiņu, kur iekārtos savu darbnīcu, tajā arī komponēs. Zinot Raimonda mūziku, mazliet pārsteidz, ka Raimonds māk braukt ar traktoriem, vispār māk lauku darbus. Viņam nācās pārņemt saimniecību, kad tēvs gāja bojā, apgāžoties traktoram. Raimonds spēlē mums savu īpatnējo instrumentu hengu un stāsta, kā to atradis. Šāds instruments ir tikai dažiem mūziķiem pasaulē.
Tā saka Raimonds Tiguls: “Es domāju, ka klusums ir augstākā līmeņa skaņa. Absolūta virsskaņa. Jā, man palīdz, ja varu nonākt pilnīgā klusumā. Tad es jūtu, ka ieeju harmonijā.”
Bet nu lasām paši, ko stāsta Raimonds Tiguls. Sarunā pa brīdim iesaistās arī Raimonda sieva Kitija.
Vai esi pētījis dzimtas māju vēsturi?
Sākotnējās Tiguļu mājas bija pie Tiguļkalna, celtas kaut kad 1800. gados. Kad barons tika noskatījis to vietu savai muižai, tad manam vectēva vectēvam, kurš bija strādājis pie barona par mežsargu, ierādīja māju vietu šeit. Kopš tā laika visa dzimtas darbība grozās ap šo vietu. Bet Tiguļkalna nosaukums ir palicis no mājām. Ir arī Tiguļu iela. Un Sauleskalna birzs vēl 30. gados tika saukta par Tiguļu birzi, tur bija Tiguļu zemes. Te saimniekoja man opaps un viņa tēvs. Bet tad jau sākās padomju laika pārrāvums un mana tēva ģimeni 1949. gadā izsūtīja. Tētim bija tikai četri gadi. Un viņa brālim bija tikai daži mēneši, otrs brālis un māsa bija drusciņ vecāki. Un vēl viens brālis piedzima Sibīrijā.
Šajā kūtiņā, pie kuras patlaban sēžam, visa ģimene vēsturiski ir skolojusies un ēdusi. Tā bija galīgi sabrukusi, nesen uzlikām jaunu jumtu, tagad taisām iekšpusi ar vēsturisko kaļķu apmetumu. Tā, kā ir bijis.
Kūtiņā būs muzicēšana?
Es domāju, ka te es vasarās komponēšu. Kad apprecējāmies ar Kitiju, tad ziemas laikā vairāk dzīvojām Pierīgā, bet es katru nedēļu braucu uz šejieni darboties. Šī kūtiņa nākamvasar būs kārtībā.
1996. gadā ģimenē notika traģēdija, tētis ar traktoru mežā apkrita, traktors uzgāzās viņam virsū. Tā nu mums saimniekošana beidzās. Mēs vēl ar mammu divus gadus te strādājām, mums jau bija daudz govju, buļļu un aitu, cūkas, vistas. Un mums bija sastādīti lauki, nosēti ar labību. Un kartupeļi bija sastādīti. Redzi, lauksaimniecību jau nevar tā uzreiz pārtraukt. Tētis pēkšņi vienā dienā aizgāja, man toreiz bija 23 gadi, jutos pilnīgi šokēts. Tētis visu saimniecību vienīgais pārzināja, mums bija kādi četri traktori, divi vēl tagad ir, visa tā tehnika, lopi. Man bija jāsaprot, kur kartupeļus likt, kur graudus nodot, kā rīkoties ar minerālmēsliem. Es vienkārši nezināju, ko darīt.
Bet tev jau iemaņas lauku darbos bija?
Bija, jo es jau no bērnības visu biju darījis. Un ar traktoru mācēju braukt jau no desmit gadu vecuma. Bet Mūzikas akadēmijā es ņēmu akadēmiskos gadus, jo to ar saimniekošanu nekādi nevarēja apvienot. No rīta izslauca govis, un tad Talsos bija kundes sarunātas, es pienu ar kannām izvadāju.
Cik tālu tev ir zināma tava dzimta?
Es kaut kādā brīdī to savākšu. Man opaps ir tik daudz stāstījis par Latvijas laiku, par to izsūtījumu, ka es vienreiz aizbraucu uz latviešu centriem Krasnojarskas pusē, Omskā un Tomskā, Novosibirskā, Augšbebru ciematiņā. Aizbraucu ar autobusu no Krasnojarskas uz Tomsku, atradu to ciematu, kur manējie bija izsūtīti septiņus gadus.
Un tad jau te, šajās mājās, dzīvoja citi cilvēki, vairākas ģimenes. Tad opaps no kolhoza šīs mājas atpirka. Es bieži braucu uz Pedvāli, un mēs daudz runājām ar Ojāru Feldbergu. Un Ojārs man reiz saka – es jau bērnībā tur pie Talsiem dzīvoju. Es prasu – kur tad? Nu tādās Mūrnieku mājās. Es saku – Ojār, es arī dzīvoju Mūrnieku mājās. Izrādās, ka Ojāram mūsu mājās ir kaut kādi radi dzīvojuši un viņš kā puika bieži pie viņiem atstāts.
Kā tas nāk, ka tu sāki mūziku mācīties? Vai tur bija kāda tēva ietekme? Viņš taču spēlēja saksofonu.
Jā, tētis spēlēja dažādos orķestros un ansambļos. Cik es tēti atceros, visu laiku viņš ir spēlējis. Viņam bija, protams, dienas darbs, bet katru nedēļas nogali bija uzstāšanās un ballītes. Tā ka tas lielais impulss nāca no tēta. Es spilgti atceros, kā mēs pirmoreiz braucām uz mūzikas skolu un tad bija kaut kādi iestājeksāmeni, bet es arī bez mūzikas skolas bieži biju ar tiem večiem kopā, kad tētis spēlēja. Dažreiz es biju tētim līdzi uz mēģinājumiem, tad es varēju bungas pasist. Pamēģināt elektriskās ērģeles, tāpēc es no bērnības vairākus instrumentus spēlēju. Pamatinstruments man, protams, ir klavieres, ko esmu mācījies, bet varu arī ģitāru spēlēt, arī sitamos instrumentus.
Tad vēlāk iesaistījos diksilendā, skolotājs Jānis Osītis bija Talsos izveidojis bērnu diksilendu “Talsu sprīdīši”. Tie bija 80. gadi, mēs aktīvi darbojāmies, tur bija diezgan stingrs režīms. Ar diksilendu mums bija labi panākumi, mēs bijām novērtēti Padomju Savienības mērogā, bieži uzstājāmies Maskavā, uz Kijivu braucām, protams, bieži arī Rīgā. Tad man tas viss sāka patikt. Tu spēlē, uzstājies, visiem tie puikas patīk. Bet drusciņ iekavējās skola.
Cilvēki ar ziņkāri skatās uz tavu hengu. Viņi brīnās, ka no tādas bundžas var smukas skaņas dabūt ārā. Man rodas iespaids, ka tas tev ir kaut kas vairāk nekā mūzikas instruments. Vai tu mēdz kopā domāt vai meditēt ar to hengu?
Man vienkārši tā skaņa iepatikās. Viens gabals ir aizsācies 1993. gadā, viss process ap šo vienu dziesmu man noslēdzās kādā 2018. gadā: “Moonlight sound design” ir gājusi cauri visai manai darbībai. Daudzi Latvijā šo dziesmu nemaz nezina. Tā ir saistīta ar visu man personīgo, tur ir gan hengs, gan daži unikāli notikumi manā dzīvē.
Tas bija 1993. gadā. Sēdēju mājās, un man tur augšā, kur strādāju, jumta istabiņā vienmēr vakaros iespīdēja mēness. Es tur vienatnē eksperimentēju ar sintezatoriem. Un vienvakar es uzrakstīju dzejoli, līdz šim vienīgo. Tad man to pārtulkoja angliski. Un dzejolis vienkārši stāvēja uzrakstīts uz lapiņas. Un 1999. gadā – tētis jau bija aizgājis, visi tie traģiskie notikumi – man iznāca pirmais ieraksts, instrumentāla mūzika, izdeva Ainars Mielavs.
Mielavs brīnījās, kas tas par darbu, neviens tajā laikā tādu elektronisko mūziku netaisīja. Domāju nosaukumu un izdomāju “Moonlight sound design”, tā kā mēnesgaismas skaņu zīmējumi. Un albumā kā priekšvārdu es ieliku to dzejoli. Albumu es domāju kā veltījumu tētim.
Ieraksts aizceļoja uz Francijas mūzikas gadatirgu, un to vinila platē 2000. gadā izdeva Vācijas izdevniecība “Zyx Music”. Viņi novērtēja arī albuma vizuālo pusi. Un ieraksts aizceļoja pa visu pasauli. Es esmu no Austrālijas un Amerikas pasūtījis plati, tā ir visur iegādājama “e-bay” sistēmā.
Pa vidu bija vēl visādi darbi – ar “Schola kantorum”. Tad seriāls “Likteņa līdumnieki”, lībiešu projekts “Zaļš. Balts. Zils”. Pirmie pasūtījumi no akadēmiskā kora “Latvija”, ar Noru Ikstenu sarakstīju ciklu “Dod, dieviņi”. Bija Imanta Ziedoņa “Epifānijas”, mēs vēl ar Kasparu Znotiņu runājām, ka pēc tā ieraksta pilnīgi tāda Imanta renesanse notika. Un vēl Jaunais Rīgas teātris ar “Ziedoni un Visumu”. Kaspars Znotiņš teica, ka Alvis Hermanis licis aktieriem noklausīties “Epifāniju” ierakstu.
Bet atgriežoties pie stāsta par “Moonlight Sound design”. Pirmoreiz es hengu ieraudzīju islandiešu dziedātājas Bjorkas koncertā. Meklēju, kur šo instrumentu var nopirkt. Un nekur nevar atrast. Tad padzirdēju, ka kaut kur Šveicē tāds atrodams, tos izgatavo viena ģimene. Atradu viņus, iepazīstamies ar saimnieku, bet viņš man saka – nē, nē, te nekādu instrumentu tagad nav, te ir rinda divu gadu garumā un neko tā nevar nopirkt. Kaut kādi bagātie krievi braucot, kas esot gatavi maksāt milzīgas summas, lai dabūtu instrumentus ārpus rindas, bet viņš tādiem cilvēkiem negribot dot. Pēc pirmās sarunas man meistars neatstāja nekādas cerības.
Taču biju paņēmis līdzi “Moonligt sound design” ierakstu. Es viņam uzdāvināju disku. Viņš paņēma ierakstu un teica – nu, labi, atbrauc pēc nedēļas. Kad atkal ierados, šis bija baigi smaidīgs un atsaucīgs. Un viņš man teica – es noklausījos ierakstu, man patika, un es tur vienā vietā dzirdu hengu. Tad nu viņi man vienu instrumentu uztaisīja.
Un ar to hengu, es saprotu, tavā muzicēšanā sākās jauns posms.
Jā. Es atbraucu no Šveices, un man Māris Sirmais zvana, saka – klausies, Raimond, mēs te ar kori “Kamēr…” taisām tādu “Mēnessdziesmu” ciklu, vai tev nav ideja par kādu skaņdarbu? Un man tikko tas hengs ir, un es vienvakar sēžu savā mēness istabiņā, spēlēju hengu, un pēkšņi man atnāk redzējums, kas jādara. Tad es domāju par tekstu, un Māris man saka – nu, mēness dziesmas. Es sāku šķirstīt dzejas grāmatas, bet pēkšņi atceros – man taču ir dzejolis “Moonlight Sound design”. Un es paņēmu to dzejoli un vienā rāvienā uzrakstīju dziesmu korim ar hengu. Un jau nākamajā dienā to dziesmu Mārim aizsūtīju.
Bija tāda sagadīšanās, ka “Moonlight sound design”, ko mēs atskaņojām arī Ņižnijnovgorodā, parādījās jūtūbē. Un man feisbukā sāka rakstīt diriģenti no Amerikas un citām vietām pasaulē, kur var notis tai dziesmai dabūt? Es kaut kā tam nepievērsu uzmanību. Pagāja trīs gadi, un nebiju joprojām atbildējis nevienam, bija kādas 70 vēstules sasūtītas. Un tad es 2015. gadā apprecējos ar Kitiju, un viņa man vienu vakaru saka – klausies, nu vajag taču tiem cilvēkiem atbildēt. Un Kitija viņiem visiem atbildēja, ka varam aizsūtīt notis. Tad viens diriģents no Mineapoles atrakstīja – atbrauciet ar savu hengu, man ir liels koris, gribam dziedāt to dziesmu. Tā nu mēs ar Kitiju aizbraucām, bet neko nezinot par viņiem. Tas izrādījās ļoti labs koris. Amerikā ik pēc pāris gadiem notiek lieli koru kongresi, kur sabrauc visi koru industrijas pārstāvji. Tādos kongresos uzstājas labākie kori, kuri sagatavo interesantas programmas.
Tie nav tā kā mūsu Dziesmu svētki? Vairāk kā producentu saiets?
Jā, tas ir menedžeru, producentu saiets, un milzīga nozīme ir nošu izdevējiem. Viņi skatās, kas jauns parādījies pasaulē. Un viens koris bija izvēlējies manu dziesmu prezentēt kora industrijai. Viņi mani iepriekš iztaujāja – kas tas par skaņdarbu, kas par ideju? Tad es paskaidroju, ka tas ir veltījums tētim, kurš traģiski aizgāja bojā. Viņi bija sagatavojušies – nodziedāja šo dziesmu un pēc tam bija klusuma brīdis. Man katrreiz, kad dziesmu tur spēlējām, bija milzīgs pārdzīvojums. Šajā saietā man pēkšņi pienāca klāt viens vīrs, labi ģērbies. Viņš gribot manas notis izdot. Es viņam atbildēju – nu, jāpadomā. Viņš man – nu, padomā. Tad man pienāk klāt viens Amerikas diriģents – jūs tur kaut ko sarunājāt? Es teicu, ka nesapratu, kas viņš tāds ir, bet grib manas notis izdot. Diriģents paskaidroja, ka tas ir Amerikas lielākās mūzikas izdevniecības “Schirmer” īpašnieks. Viņš vispār nekad nevienam neejot pirmais klāt. Pie viņa parasti rindā stāvot.
Mēs pēc tam satikāmies vēl vienu reizi. Aizgājām ar viņu pusdienās, es teicu – labi, es būtu priecīgs, ja varētu izdot to kora skaņdarbu. Un izdeva. Un tie izdevēji īpaši uzsvēra, ka tas ir viens no labākajiem viņu izdevumiem.
Tad ritenis ātrāk iegriezās.
Jā, mani 2018. gadā uzaicināja braukt uz Ņujorku, uz Kārnegija zāli. Tur dziesma bija iekļauta lielā programmā, no visas Amerikas bija sabraukuši labākie solisti. Amerikā Kārnegija zāle tiek uzskatīta par prestižāko vietu, kur atskaņot mūziku. Un mēs ar Kitiju aizbraucām. Nošu izdevējs man iepriekšējā vakarā atrakstīja – mēs te tā padomājām, varbūt tu pats vari hengu spēlēt? Es atbildēju, ka man tas būtu milzīgs pagodinājums. Rezultātā sēžu Kārnegija zālē ar hengu un amerikāņu dziedātājiem, un skan dziesma, kas veltīta manam tētim. Kā man teica viena žurnāliste, iespējams, es esmu pirmais latviešu komponists, kurš pats atskaņo savu mūziku Kārnegija zālē. Es biju ielikts vienā programmā ar Šainedu O’Konoru un Bjorku.
Tagad es katru mēnesi saņemu sveicienus no dažādām pasaules valstīm. Amerika pats par sevi, no Kanādas, bet arī no Gvatemalas un Dienvidkorejas!
Tava mūzika pasaulē ir saprotama. Tu tiec definēts arī kā ambientās mūzikas pārstāvis. Es paskatījos, ko “ambient” nozīmē latīņu valodā – tas ir “apkārtesošs”.
Patiesībā es savu mūziku nekad neesmu tādā žanrā ielicis. Jā, tā tika nodefinēts, ka man ir pirmais ambientās mūzikas albums Latvijā. Bet es tādu jēdzienu nekad neesmu apspēlējis, lietojis. Tie vienkārši ir mani skaņdarbi, sauc tos, kā gribi. Tādu mūziku es savā laikā daudz klausījos un tāda man patika.
Tu saki – daudz klausījos. Savulaik biju aizrāvies ar “Dead. Can. Dance” un “Cocteau Twins”. Tu neesi tālu no tā. Atzīsti šādu mūziku?
Jā, tā nu tas ir. “Cocteau Twins” es arī esmu daudz klausījies. Tā man 80. gadu beigās bija viena no mīļākajām grupām. Bet tādi pirmie lielie impulsi man ir bijuši – akadēmiskajā mūzikā Pēteris Vasks, man tad varbūt bija kādi astoņi gadi. Tad mēs ar tēti gājām uz Talsu sadzīves pakalpojumu veikalu, kur bija plašu nodaļa. Es biju sācis iet mūzikas skolā, un tētis teica, ka jāklausās arī nopietnā mūzika. Tad mēs sapirkām plates, atceros, tur bija Tālivaldis Deksnis ar ērģeļmūziku un Pētera Vaska “Musica dolorosa”. Es tad pēkšņi pirmoreiz emocionāli sajutu stīgu orķestri. Pat apraudājos. Man, protams, ir liels prieks, ka ar Pēteri Vasku tagad esam labi pazīstami. Mēs Tiguļkalnā esam atskaņojuši viņa simfoniju.
Tas ir viens. Vēl?
Tas nākamais muzikālais pārdzīvojums bija Braiena Īno video. Tas man bija baigais atklājums. Tāds nekur nebija dzirdēts. Tas vispār pasaulē bija kaut kas ļoti progresīvs. Es ilgu laiku dzīvoju ar viņa noskaņu. “Moonlight sound design” ir Braiena Īno ietekme.
Kādi tev vēl bijuši izteiksmīgākie notikumi mūzikas pasaulē?
Nu, uzstāšanās Barišņikova Mākslas centrā Ņujorkā. Man tas bija liels notikums, ka Miša bija pats atnācis uz koncertu. Tas bija pirms tā Brodska.
Tādi emocionāli ļoti augsti punkti, protams, ir Dziesmu svētki.
Vai Kitija ir pirmais darbu vērtētājs?
Faktiski jā.
Kaut kas ir arī noraidīts?
Kitija: Jā.
Raimonds: Cik nu es tur ņemu vērā.
Kitija: Man tas ir ļoti svarīgi, kopš iepazināmies. Ka Raimonds man prasa – ko tu par to domā?
Raimonds: Nē, nu skaidrs, kad es salieku visu kopā, tad uzreiz dalos ar Kitiju, kā tas izskatās. Tagad pēdējais lielais darbs bija filmai “Mātes piens”. Tad jau mani uzreiz interesē, ko skatītājs varētu teikt par to epizodi, par mūziku.
Kā tu sevi iepriecini? Ir kaut kādi prieciņi bez darba?
Kitija iepriecina.
Ar ko? Ar to, ka ir?
Ar to, ka ir, jā. Ārpus mūzikas man vislielākais vaļasprieks ir bijusi kalnu slēpošana. Man ir saglabātas pirmās slēpes no divu gadu vecuma.
Kas vēl?
Nu man tā viļņveidīgi uznāk. Kaut kad es sāku gleznot, Kitija jau smejas, bet man bija doma paņemties ar krāsām. Tad man bija viens periods, kad es maizi cepu. (Smejas.)
Estētiski gājieni – gleznošana un maizes cepšana.
Man maize patika, un viss. Viena lieta, kas man arī ir visu dzīvi, – saldējums. Es gatavoju un ēdu.
Kitija: Tas ir nenormāli, kā viņš ēd saldējumu. Tas ir puskilograms dienā.
Raimonds: Mums ir saldējuma mašīna, bet es taisu saldējumu tieši tā, kā tas jātaisa. Bērnībā mums te bija savs piens, krējums un olas. Talsos, kad biju puika, katru dienu nevarēja saldējumu nopirkt. Saldējums bija, teiksim, tikai 1. septembrī, kad pie kioska stāvēja rinda. Tad mums bija tāds “Straumes” aparāts, “Salta”, un mēs paši taisījām saldējumu.
Kāda ir tava mīļākā recepte?
Vaniļas saldējums. To varu uztaisīt aizvērtām acīm. Un sanāk ļoti labi. Saldējumu, ko mājās taisi, nevar salīdzināt ne ar vienu veikalā pirkto. Pat itāļu saldējumi, par kuriem tiek apgalvots, ka tas ir pašu gatavots, ko tas nozīmē? Viņi pieber pulveri, pielej klāt pienu, samaisa un sasaldē. Bet es varu ātri savu recepti nosaukt. Labā vaniļas saldējumā ir četri olas dzeltenumi, puskrūze piena, trešdaļa krūzes cukura, vaniļas pāksts un puslitrs saldā krējuma. Sākumā ir olas dzeltenums ar cukuru, tad piens, tad jāsilda saldais krējums. Tāda ņemšanās, baigi ilgi jāsilda un jāmaisa. Tad jādzesē un tikai tad jālej tajā aparātā. Bet rezultāts ir izcils. Es arī restorānos vērtēju saldējumus, un gadās, ka patiešām ir labs.
Kādi projekti top, kas tālāk notiks?
Šogad decembrī saistībā ar saviem 50 būšu sagatavojis vienu koncertu, kur piedalīsies kolektīvi, ar kuriem esmu vairāk kopā koncertējis. Akadēmiskais koris, Iveta Apkalna, Nacionālais simfoniskais orķestris, Māris Sirmais, zēnu koris, Mārtiņš Klišāns. Mums bija ļoti forša programma kopā ar zēnu kori, iecerēta tūre pa Latviju, bet mēs nepaspējām to izbraukt. Sākās jezga ar pandēmiju, bet mums bija skaists koncerts Doma baznīcā.
Uztrauc, kas tagad notiek pasaulē. Starp citu, pagājušā naktī sapņoju, ka esmu pie ukraiņiem ielas kaujās, un es visu laiku nesaprotu – kāpēc man neiedod ķiveri?
Kad es te pļauju zālienu, tad man arī nāk visādas domas. Piemēram, ka gudrība ir klusumā.
Paradoksāli to dzirdēt no skaņraža, komponista.
Es domāju, ka klusums ir augstākā līmeņa skaņa. Absolūta virsskaņa. Jā, man palīdz, ja varu nonākt pilnīgā klusumā. Tad es jūtu, ka ieeju harmonijā.
Vizītkarte
Raimonds Tiguls
Komponists un pianists.
Mūzikas kritikā tiek definēts kā pirmais latviešu ambientās mūzikas pārstāvis.
Dzimis Talsos 1972. gadā. Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā.
Lielu popularitāti iemantojuši viņa rīkotie koncerti Talsos Tiguļkalnā.
Vairākkārt saņēmis Mūzikas ierakstu Gada balvas. Viens no pazīstamākajiem viņa skaņdarbiem ir “Moonlight sound design”.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
