“Es dziedu, lai mana tauta neaizmirst sevi!” Žoržs Siksna par dziesmu kā tautas dvēseli un latviešu valodas spēku 0
Dziedātāja Žorža Siksnas balss radio viļņos skan jau teju 50 gadus, ar liriskajām melodijām vienlīdz spēcīgi aizraujot kā savas, tā jaunākās paaudzes klausītājus. Latvijas Radio raidījumā “Laikmeta krustpunktā” mūziķis stāsta par darbu radio un mūžīgo būšanu otrajam, kā arī atklāj, kas viņu pamudinājis saistīt savu dzīvi ar dziedāšanu.
Arnis Krauze: Kad nesen ar Raimondu Paulu runāju par mūsdienu dziedātājiem un viņu vokālajiem talantiem, Maestro teica: “Tu labāk paklausies, kā joprojām dzied Žoržiks. Noturēt tādu līmeni tik ilgus gadus – tas nav viegli. Publikai viņš patīk joprojām un arī jaunā paaudze viņa izpildījumu novērtē. Žoržiks ir malacis, tur nav ko teikt.”
Šos vārdus Raimonds Pauls teica par dziedātāju Žoržu Siksnu, kura balsi klausītāji iepazina septiņdesmito gadu beigās un kura joprojām skan izcili gan seno, zināmo dziesmu izpildījumā, gan modernos mūsdienu ritmos, jo ar Žoržu Siksnu kopā vēlas dziedāt mūslaiku reperi, hiphoperi un citi jaunās paaudzes mūziķi. Sveiks, Žorž. Maestro saka, ka Žoržiks ir malacis.
Žoržs Siksna: Jā, man patīk, ka viņš mani sauc par Žoržiku – tā mīļi. Tā mani bērnībā arī sauca. Un paldies viņam par skaistajām dziesmām un ka viņš novērtē. Viņš ir mana un manas paaudzes autoritāte. Tas viņa darba tikums ir man kā labs skolotājs. Man ir gadījies strādāt kopā ar daudziem izciliem cilvēkiem, no kuriem var daudz mācīties. Tā ir tāda laba veiksme. Arī jauniešiem iesaku strādāt ar citiem kopā, no kuriem var mācīties.
Žorž, drīz jau būs 50 gadi, kopš pirmoreiz jūs vērāt Latvijas Radio durvis. Pašas zināmākās jūsu dziesmas ir tapušas tieši šeit, Latvijas Radio studijā, un tieši šeit arī jūs satikāt Raimondu Paulu.
Pirms tam es viņu satiku filharmonijā, 1977. gadā. Es mācījos pie brīnišķīgā vokālā pedagoga Leonīda Zahodņika. Viņš visu laiku teica, lai labāk nedziedu filharmonijā, ja nu gadījumā mani aicina. Maestro, Lapčenoks un visi tie – viņi jau ir manas jaunības dienu elki. Un tad pienāca brīdis, kad viņš man teica – bet varbūt tev tomēr ir jānāk uz Rīgu dziedāt. Un es nesapratu, jo viņš visu laiku bija pret to Rīgu. Bet viņš man jautāja, vai es gribētu, un, protams, ka es gribēju. Tad bija zvans Paulam, jo viņi bija kopā strādājuši.
Zahodņiks jau Paulam sagatavoja arī citus vokālistus – Noru [Bumbieri], Margaritu [Vilcāni], Viktoru [Lapčenoku] un citus, un mēs ar Laimu Vaikuli bijām nākošie.
Tad otrajā dienā man bija noklausīšanās pie Zahodņika mājās, un jau aiznākošajā dienā es biju pie maestro. Tur ieradās arī trīs brīnišķīgas meitenes, manas topošās kolēģes Mirdza Zīvere, Aija Kukule un Pārsla Gebharde.
Un maestro lepni paziņoja, ka es esmu viņu jaunais kolēģis. Tā es nokļuvu “Modo”. Ātri. Pēc nedēļas mēs jau stāvējām uz filharmonijas skatuves –1977. gadā.
Tikko bija maestro uzrakstījis izcilo “Māsu Keriju”. Bet prakse man pirms tam bija liela – no 1974. gadā es dziedāju koncertus Jelgavā ar orķestri “Gamma”. Tā kā kādus trīs gadus jau es biju pamaisījies pa Jelgavu.
Tos Jelgavas ceļus mēs vēl iziesim, bet, Žorž, jūs pieminat “Māsu Keriju”. Tas ir pirmais jūsu skaņdarbs, kas aiziet publikā. Un šodien mēs dzirdēsim virkni dziesmu, kuras jūs pats varbūt pat esat piemirsis, jo krietns laiks ir pagājis, un sen tās radio nav spēlētas. Bet, protams, mūzikls “Māsa Kerija” ir atskaņots daudz.
Man bija jādzied Herstvuda loma, un pēc romāna tas ir nobriedis vīrietis gados. Man tajā laikā bija 20 gadu. Es biju tāds smalks. Jāsaka, ka žēl, ka es viņu toreiz dziedāju – tagad es viņu varētu nodziedāt labāk. Bet nu, neko darīt. Ar tādu jauku smaidu jāpaklausās, kā ir dziedāts toreiz, jaunībā. Bet tas ir ne tik veiksmīgs.
Žorž, vai atminat tās pirmās reizes, kad ieslēdzat radio un dzirdat, kā tiek atskaņotas dziesmas ar jūsu balsi?
Jā. Pirmā bija Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem – “Topi un esi”. To vēl piedzīvoja mana māte, kura ātri aizgāja. Man tāda savdabība ģimenē sanāca, ka mamma bija mans fans, bet Siksnu pusei ne visai – viņi bija Noras Bumbieres fani. Mēs esam no vienas mājas, starp citu.
No vienas mājas?
Jā. Ezera krastā ir tāda vieta Augstkalne, Mežmuiža. Ļoti skaista vieta.
Un tad, kad jūsu dziesmas sāka skanēt radio un televīzijā?
Dīvaini, ne visiem patika. Bet māte vienmēr bija mans fans.
Vai uz jums lūkojās un atskatījās, kad gājāt pa ielu?
Nē, tas bija kādā 1979. gadā, kad sākās tāda lielāka atpazīstamība. Es esmu vairāk tāds ziemeļnieks, man netīk šī tīksmināšanās.
Bet tagad jūsu dziesmas dungo arī jaunā paaudze, kura varbūt pat maz zina par savulaik leģendārajiem “Mikrofona” koncertiem un mūsu estrādi 70. un 80. gados. Kādēļ jums pašam ir interesanti šobrīd iesaistīties šajos muzikālajos piedzīvojumos ar mūsdienu reperiem un citu žanru izpildītājiem?
Es domāju, ka vajag popularizēt latviešu dziesmas un reizē arī latviešu valodu. Šis laiks ir briesmīgs. Mēs pārdzīvojam lielas krīzes, karus, lielvaras grib atkal valdīt pār pasauli. Tāpēc es domāju, ka tā ir tāda laba misija – popularizēt savu valodu, savus dzejniekus, savus komponistus. (..)
Tātad jūsu mērķis ir skandēt latviešu valodu?
Jā, latviešu dziesmu un valodu. Lai viņi neaizmirst savas saknes, lai viņi neaizmirst, ar ko mēs esam savādāki.
Žorž, kāda ir jūsu sadarbība ar jaunajiem? Cik rūpīgs ir viņu darbs pie dziesmām?
Ļoti. Viņi ļoti gatavojas. Mums ļoti laba aug jaunā paaudze, it sevišķi – instrumentālisti. Es sadarbojos pēdējā laikā daudz ar “Very Cool People”, un tur ir ļoti augstas klases mūziķi. Cik profesionāli viņi taisa jaunas aranžijas vecajām dziesmām! Viņi viņas redz savādāk. Pēdējais darbs mums bija kopā ar reperi Ozolu. Kad atsūtīja pirmo versiju, man kaut kas tur bija par daudz gudri.
Par daudz gudri?
Jā. Es saprotu, ka instrumentālisti seko līdzi visām tendencēm. Šeit ne par Ozolu iet runā, bet par pavadījumu. Un tad es zvanīju kolēģiem un teicu, ka vajag tomēr taisīt tā, lai var…
Populārā mūzika ir mūzika, kas ir jāpārdod, un, ja būs par daudz gudri, varbūt viņi var zaudēt. Un viņi nāca pretim.
Bet jūsu talanta cienītāji, cilvēki gados, varētu teikt, ka tas nekur neder un domāt, kādēļ vajag Žorža dziesmas tā mainīt.
Beigās der. Nemaz tik slikti nav. Un koncertos pie tiem diviem hitiem, kas ir “Genoveva” un “Muļķe sirds”, “Pasaulīte” jau ieņem trešo vietu. Es viņu nebiju dziedājis kopš kāda 1986. gada. Koncertos neizmantoju nekur. Un tad es iedomājos, kāpēc gan nepacelt to dziesmu kopā ar jauniešiem pēc tāda laika atpakaļ? Ienāca Ozols ar savu repu, un interesants pavadījums tapa.
“Genovevu” un “Muļķi sirdi” mēs tiešām dzirdam ļoti bieži, bet šodien mēs izvēlējāmies dziesmas, kas ir ierakstītas šeit, Latvijas Radio, jūsu pašā karjeras sākumā. Tās ir dziesmas, kas atskaņotas reti vai krietnus gadus nav atskaņotas nemaz.
Es radio nostrādāju desmit gadus, un mūsu darba specifika bija, ka radio štata solistam bija mēnesī jāieraksta astoņas dziesmas. Vai arī koncerts, vai televīzijas pārraide – bija astoņas vienības. Ja dziedātājs gadā iedzied kādas 50 dziesmas, tas ir ļoti daudz, un to nav iespējams atcerēties. (..) Bija dziesmas, kuras man vajadzēja iemācīties un pēc tam aizmirst, jo es jutu, ka pēc tam viņas neizmantošu nevienā koncertā. Tā intuīcija jau nostrādā. Tu redzi, kuras dziesmas nebūs iespējams izmantot.
(..) Jūs dziedāšanu atklājāt tikai 15 gadu vecumā. Un jūs esat teicis, ka tobrīd izvēlējāties iet dziedāšanas ceļu, jo tas bijis visvieglākais.
Protams! Es visiem iesaku dziedāt, jo klavieres – tās ir šausmas.
Vijole – tās ir piecas, sešas stundas katru dienu. Klavieres tāpat, un taurīte arī. (..) Es sapratu, ka man nav tik daudz pacietības, un dziedāt – tas ir labāk. Vienīgi arī ar dziedāšanu katru dienu ir jātrenējas.
Bet pacietībai bija jābūt, lai Žoržs Siksna nokļūtu līdz filharmonijas skatuvei, līdz Latvijas Radio ierakstu studijai. Paskatīsimies, kādi bija jūsu pirmie muzikālie soļi. Jūs gājāt Annas Brigaderes astoņgadīgajā skolā Kroņaucē, bet mūziku apguvāt Dobeles mūzikas skolā.
Arī mans pirmais koncerts bija Dobelē ar mūzikas skolu. Es spēlēju ukraiņu tautasdziesmu. Tāda sagadīšanās. Sākums bija ļoti spožs ar klarneti, bet ap 15 gadiem sākās dziedāšana, kas paņēma virsroku. Bet Dobelē bija ļoti brīnišķīga mūzikas skola. Mēs kopā ar Laura Reinika tēti braucām uz šo mūzikas skolu divas reizes nedēļā. Vienā klasē mēs mācījāmies. Ļoti labi skolotāji tur bija.
Un kā veidojās klarnetes izvēle?
Skolā bija pūtēju orķestris, un es pirmajā klasē redzēju, kā viņi spēlē klarneti. Palika mute vaļā. (..)
Ja jums šodien vajadzētu spēlēt klarneti, kā būtu?
Man ļoti patiktu. Bet nopietnāk vajadzētu pieiet tam visam. Es vēl joprojām spēlēju. Tā nav, ka esmu pavisam aizmirsis. Protams, es neesmu tādā līmenī kā profesionāli klarnetisti. Parasti man uz koncertiem brauc līdzi saksofonists, kurš tos soliņus nospēlē. Bet kaut ko es pats arī varu.
Atgriezīsimies 80. gados, kad bija leģendārie “Mikrofona” koncerti. Tur ir interesanti, ka jūs vienmēr bijāt tuvu tai virsotnei, bet nekad netikāt pirmajā vietā. Visu laiku tikai otrās un trešās.
Tas tā kā ar Marku Rivu. Beidzot viņš uzvarēja. Vienīgi “Koru karos” es arī paliku otrajā vietā, bet viņš uzvarēja.
Tātad Žoržs Siksna 80. gados bija mūsdienu Markus Riva. (Smejas.)
Jūs esat teicis, ka labāk būt otrajam, jo pirmie mainās, bet otrie paliek.
Jā, jo, ja tu esi pirmais, tu to jau esi sasniedzis un vairs nav, kur augt. Tomēr ir labāk, ja cilvēkam ir pēc kā tiekties.
Tas pirmais uzliek tādu pienākumu atkārtot. Un mākslā tas ir neiespējami.
Kā vispār mākslā varbūt pirmais un kā var būt pilnība? Vienmēr kaut kas pietrūkst. Arī mans vectēvs, amatnieks būdams, vienmēr, kad kaut ko uztaisīja, pēc tam domāja – varēja vēl to un to labāk. Tā ir tā amatnieka būtība, un es pats arī domāju, ka mana profesija ir amatnieks.
Vai nebija tāda maza sāpīte, ka tik tuvu tā pirmā vieta, it īpaši kā jaunam dziedātājam?
Nē. Man nekad nav bijusi vēlme kaut ko pierādīt. Tajā laikā nāca klausītāji uz koncertiem, un tas bija labi. Ja tu esi pieprasīts – tas ir pats galvenais. Ko nozīmē papīrs uz sienas? Es savā laikā dabūju pirmo vietu skriešanā. Bet kāds es būtu sportists? Nekāds.
Lai gan basketbols gan jūs interesē.
Jā, ļoti.
Žorž, par astoņdesmitajiem gadiem, kas ir laiks, kad jūs krietnas stundas pavadāt Latvijas Radio – par darbu Latvijas Radio savulaik esat teicis, ka radio tomēr bija arī propaganda un ka katrs trešais bija ziņotājs, un ka bija jādomā, ko domā, ko dari un kam ko saki.
Jā, es biju ļoti runīgs, un man bija kolēģis, kuram bija tāds teiciens – mazāk muldi, vērtīgāks būsi. Un ļoti pareizi. Un it sevišķi šajā mājā. (..)
Kad es nāku radio, man vēl joprojām ir tā sajūta.
Te jau nekas nav daudz mainījies – tikai kaut kāds neliels remonts, bet nav pavisam jauns. Radio tiešām bija jāuzmanās, jo bija propaganda. Bet bija baigā nopūta, kad nāca dati par ziņotājiem.
Neviens no Latvijas Radio bigbenda nebija šajos sarakstos. Neviens. Strādājot šeit, viņi savu tuvāko nenodeva.
Bet tā cenzūra gan jums gāja secen, jo jūsu repertuārs tomēr pamatā saistījās ar liriskām mīlas dziesmām. Lai gan es skatos, ka ir arī pa kādai komjauniešu dziesmai.
Jā, es kaut ko biju briesmīgu iedziedājis. (Smejas.) Bet principā man gāja secen, jo patosam vajag zemākas balsis – basus, baritonus. Tie var dziedāt patosus labāk.
Tātad tas jūs pasargāja no propagandas.
Jā, tikai mīlas dziesmas varēju.
Astoņdesmitajos gados jūs tikāt iekļauts virknē padomju Latvijas braucienos uz tuvākām un tālākām ārzemēm. Tur bija Brēmene, Japāna un citas.
Pirmais brauciens bija uz Šrilanku. Ļoti interesanti bija. (..)
Kādas bija sajūtas, pirmo reizi izkļūstot ārpus dzelzs priekškara? Kādu jūs ieraudzījāt pasauli?
Trieciens. Piemēram, Zviedrijā mēs braucām 40 pilsētas. Pēc tam, kad atbraucām atpakaļ, mums bija koncerts Krievijā, un es paņēmu slimības lapu. Raimonds Pauls bija teicis – viņam patīk Zviedrija, bet sava dzimtā zeme viņam ne visai patīk. Es tiešām nevarēju iekāpt lidmašīnā un aizlidot uz to Ivanovu.
Jums līdzi brauca arī padomju propagandisti, kuri stāstīja, cik Padomju Savienībā viss ir labi.
Jā, tas bija skaisti. Mēs bijām Brēmenē, kur tikāmies ar vienu skolas direktori. Viņi visu laiku centās pierādīt, ka pie mums ir labāk un visa kā – vairāk, bet pēc tam pajautāja, kur tur varētu dabūt kādas lētākas zeķubikses. Tas tik labi skanēja pēc visas tās sarunas. Pēc visa tā, cik mēs labi dzīvojam. Tikai nav lētas zeķubikses. (Smejas.)
(..) Jūs esat teicis, ka jūs diezgan reti un nelabprāt klausāties savus ierakstus, īpaši tos agrākos. Kāpēc tā?
Man nebija vēl balss. Laikam radošiem cilvēkiem ir brīdis, kad sāk atvērties un parādīties. Tie pirmie gadi…
Viena no jūsu dziesmām, kuru es varu dungot stundām un stundām, ir Raimonda Paula un Leona Brieža 1984. gada “Rudens mīla”. Tur kaut kas ir.
Jā, tur ir kaut kas skaists.
Pilnu sarunu lasi šeit.
