Tramps slavē NATO, bet Ukrainas liktenis paliek neskaidrs – ko gaidīt no Hāgas samita? 0
ASV prezidents Donalds Tramps atzinīgi vērtē NATO aliansi un viņam patīk, ka Amerikai ir sabiedrotie. Tādēļ pirms nākamnedēļ Hāgā gaidāmā NATO samita nebūtu pamata satraukumam, ka ASV grasās norobežoties no Eiropas un NATO. Šādu viedokli intervijā LTV raidījumam “Pasaules Panorāma” pauž Vācijas Māršala fonda Ziemeļu novirziena vadītāja Kristīne Bērziņa.
Atšķirībā no Trampa prezidentūras pirmā termiņa, kad viņam nācās izdarīt lielu spiedienu uz citām NATO dalībvalstīm, lai tās palielinātu izdevumus aizsardzībai, tagad vairums dalībvalstu pašas ir sapratušas, ka tas ir nepieciešams un neizbēgams solis. Tādēļ par to Hāgā nevajadzētu būt asām diskusijām.
Sarežģītāka ir situācija jautājumā par atbalstu Ukrainai un miera sarunām, jo Tramps nevēlas atklāti nostāties Ukrainas pusē; Baltā nama saimnieks uzskata, ka viņam jābūt neitrālam vidutājam, lai panāktu mieru starp Krieviju un Ukrainu.
Kristīni Bērziņu uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ilze Nagla.
Ilze Nagla: Ir skaidrs, ka šis NATO samits būs īss, bet tomēr nozīmīgs. Bet kas ir tie signāli, ko mēs šobrīd varam dzirdēt no ASV gaidāmā NATO samita kontekstā? Vai varam sagaidīt pārsteigumus?
Kristīne Bērziņa: Nekad nevar garantēt, ka nebūs pārsteigumu. Principā Amerikas puse ir apmierināta. Bija skaidrs, ka ir jāpiekrīt uz 5% slieksni [izdevumiem aizsardzībai no iekšzemes kopprodukta]. Skaidrs, ka 5% ieguldījums aizsardzībā būs nepieciešams visām valstīm un bez tā nebūtu mierīgi vai labi noskaņots samits Hāgā. Bet tas ir. Izskatās, ka viss tur būs un ir jautājums par to, cik gara varētu būt deklarācija, cik daudz tur iekļauj, bet principiāli tas, kas sanāk kopā visa alianse, ka atbalsta aizsardzību, atbalsta atturēšanas spēku, atbalsta ieguldījumus un nopietnus ieguldījumus aizsardzībā – tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs.
Bet vai tas arī nedos signālu Trampam, ka viņa piekoptā metode, kā panākt savu, patiešām strādā?
Tas parāda to, ka viņa asā retorika pēc tam rada iznākumu Eiropas pusē. Skaidrs, ka austrumu flangā jau ieguldīts – Polijā ir tie 5%, tūlīt Baltijā arī būs, bet vajag acīmredzot tā asāk, lai dabūtu, kas ir nepieciešams no Vācijas, no Francijas, no Dienvideiropas. Bez tā acīmredzot nevarēja iztikt.
Šobrīd mēs arī redzam, ka Spānija joprojām pretojas prasībai par 5% aizsardzībai. Kāpēc un kādas ir prognozes?
Spānijā tas nešķiet tik aktuāli. Spānija atrodas tālu no Krievijas, un viņiem arī klibo ekonomika. Ir iemesli, kāpēc Spānijā varbūt negribētu ieguldīt, bet savā ziņā tā ir kļūda Spānijas valdības domāšanā. Spānijas valdība varētu saprast, ka ar ieguldījumiem aizsardzībā varētu arī būt industrijas uzplaukums. Jautājums ko darīt ar jauniešiem? Jauniešu bezdarbs Spānijā ir ļoti augsts. Nu tad būs mācības, būs iespēja jauniešiem iegūt zināšanas aizsardzības jomā. To neizmanto šobrīd kā iespēju vai izdevību tautai valstī. Ja mainītos drusku domāšana, acīmredzot piespiedu kārtā no ASV puses – Vācijai, Spānijai arī tas varētu būt labs iznākums.
Savukārt mēs raizējamies, vai ASV nesamazinās savu militāro klātbūtni Eiropā, šeit izvietoto amerikāņu karavīru skaitu, kas šobrīd ir nepilni 100 tūkstoši? Tādas indikācijas pastāv?
Ir viens liels jautājums arī Vašingtonā par to, kur īsti būs pasaulē Amerikas karavīri. Šobrīd notiek process Pentagonā, kurā izvērtē, kur šobrīd ir Amerikas karavīri, kur ir Amerikas atbalsts un kur tam būtu jābūt arī nākotnē. Pirms Hāgas es šaubos, vai mēs zināsim kaut ko vairāk. Bet tas, ka Amerika vēl joprojām atbalsta NATO, tas, ka Amerika uztver Eiropas drošību par nozīmīgu – tas ir skaidrs. Tas, ka kaut kas būs drusku citādāk nākotnē – es pieņemu, ka jā, jo principa pēc Trampa administrācija vēlas vienmēr un visur mainīt kaut ko no tā, kas ir bijis, viņiem vajag to citu nākotni, kaut kādas principiālas pārmaiņas. Vai tas negatīvi ietekmēs Eiropas drošību?
Es neteiktu, ka tas būtu tāds atklāts jautājums. Ja paņem karavīrus no vienas vietas pārsūta uz otru, ko tajā vietā var [darīt]? Vai var kaut ko darīt, piemēram, ar kodolieročiem, kas varētu arī kaut ko aizvietot. Pārmaiņas būs, bet par pārmaiņām principa pēc nebūtu jākrīt panikā un jāsaprot, ka ar Ameriku ir nepieciešams dialogs, lai Amerika saprot, kāpēc Amerikas interesēs ir būt Eiropā.
Protams, vērtības, sadarbība. Bet arī – kur pasaulē šobrīd mācās, kāda būs nākotnes karadarbība? Ukrainā! Tur var iegūt informāciju, spējas, zināšanas. Bez Ukrainas pieredzes nekur neviens vairāk nevarēs karot. Tieši Amerikas interesēs arī tālāk būt Eiropā, būt šeit ar eiropiešiem un būt šajā aktīvajā aizsardzības zonā. Amerikai tas nāks tikai par labu.
Tātad faktiski Eiropa un Ukraina ir kā tāds mācību placdarms, kas Amerikai var būt svarīgi?
Ārkārtīgi svarīgi. Amerika vēl ilgi loloja cerības, ka nākotnes karadarbība vai nu būs tik radikāli atšķirīga, ka tai jābūt gatavai 2050. gadā, vai arī tāda, kāda tā vienmēr ir bijusi – kaut kur izolēts tuksnešu karš. Tas, ka var būt reāls karš ar pašreizējām kapacitātēm, ka ir droni plus artilērijas karš, kā tas izskatās, cik ātri vajag inovācijas veidot, kā vajag pasargāt esošos resursus – to Amerika pati par sevi nevar iemācīties, to nekur nevar iemācīties, bet tikai šeit – Eiropā.
Tātad pēc būtības tikai Ukrainā?
Ukrainā. Bet Ukrainā sadarbībā ar. Tas nozīmē – kas ieiet Polijā, iznāk no Polijas, kāda ir informācijas plūsma, kā notiek reāla satikšanās sadarbība? Amerikas karavīri ir Polijā, un viņi palīdz ievest Ukrainā iekšā visu to, kas ir nepieciešams. No tā arī Amerika iegūst – nevis tikai Ukraina vai Polija.
Tas, kas notika 2018. gada samitā, kad Tramps piedraudēja, ka varētu izstāties no NATO, tas vairs neatkārtosies?
Viņš nesaka, ka izstāsies no NATO. Viņš piedraudēja īpaši 2018. gadā tāpēc, ka ieguldījumi aizsardzībā nekur nebija tādi, kādiem tiem bija jābūt. Tramps piedraudēja tāpēc, ka viņš neredzēja rezultātu. Kāpēc viņam tagad Hāgā, kad rezultāts ir acīmredzams, būtu tagad ar kaut ko jāpiedraud? Kas ar [Vācijas kancleru Frīdrihu] Mercu bija pirms nedēļas saruna – viņš pat tā izteicās – nu, varbūt Vācijai vajadzētu piebremzēt ar laiku to ieguldījumu arī aizsardzībā. Tas ir pārsteidzoši. Tagad ir cita situācija Eiropā, un ļausim arī Trampam novērtēt to, ka Eiropā notiek pārmaiņas aizsardzības sektorā. Vai kaut ko var apsolīt, ka nekāds ass vārds nebūs, ka viss būs absolūti mierīgi? Nekad to nevar apsolīt, bet tas, ka šobrīd būs daudz labāka situācija, nekā tā bija 2018. gadā – noteikti.
Tātad, lai ko mēs arī varbūt izsecināt no Trampa publiskajiem izteikumiem, no viņa preses konferencēm, tad attiecībā uz NATO šobrīd par ASV gatavību turpināt mums nevajadzētu uztraukties?
No Amerikas, protams, ir dažāda retorika par daudziem jautājumiem, bet NATO ir NATO un Ukraina arī kādreiz ir kaut kas cits. Tas, ka var prasīt no Amerikas par to, kādi ir Eiropā sabiedrotie, kāda ir Polija, kādas ir Baltijas valsis – nu visu laiku atbilde ir, ka ir ļoti labas dalībvalstis, ļoti labas sabiedrotās valstis. Tagad pat par Vāciju ir uzslavas. Nu nav slikti!
Ir tādas milzīgas bažas – pasakiet, kā būs vai nebūs, vai Amerika ir vai Amerikas nav? Tie ir nervi kaut kādi šajā okeāna pusē! Bet faktiski Amerika saka jā, mēs esam NATO, jo mums patīk tas, kas šeit notiek, jo mums patīk ieguldījumi, mēs te esam. Bet mēs arī kaut ko citu pasaulē darīsim. Bet nav kaut kāda baigā krīze un nav jāskatās uz to, ka tūlīt būs pasaules gals Hāgā.
Pilnu sarunu lasi te.
