Uldis Šmits: Paralēles ar pirms gadsimta Parīzē notikušo miera konferenci 0
Francijas prezidents Emanuels Makrons, kuram patīk simboliski žesti, pēc savas ierosmes rīkoto pirmo Parīzes Miera forumu pielāgoja Pirmā pasaules kara beigu simtās gadskārtas atcerei. Foruma nepieciešamība, skaidroja rīkotāji, esot izrietējusi no secinājumiem, ka tagadējā pasaules attīstības gaita mieru nenodrošina un ka miers saistīts ar to, kā pasaule tiek pārvaldīta.
Fons ir rudenīgi apmācies. Mākoņi savilkušies arī pār Makrona galvu (pārsvarā valdības nodokļu politikas dēļ), tomēr tās vismaz pagaidām ir tikai Francijas iekšējās problēmas, un viņš labprātāk pievēršas globālajām… Iemeslu patiešām netrūkst.
Foruma mājaslapā attēlota jau ierastā tagadējo situāciju raksturojošā aina – sadarbības gars plok, bet ģeopolitiskie apdraudējumi un populisms pieaug, demokrātijas telpa sašaurinās, bet sociālā nevienlīdzība padziļinās, ANO budžets samazinās, bet militārie izdevumi palielinās, cilvēktiesības un starptautisko tiesību normas netiek ievērotas, turklāt “internets kļūst par džungļiem, kur dominē hakeri, propagandisti un plēsoņas”.
Tādējādi foruma mērķis ir apvienot “valstis un pilsonisko sabiedrību, kas vēl tic, ka kolektīva rīcība, daudzpusēja sadarbība un pasaules resursu laba pārvaldība ir mūsu vienīgā iespēja, lai stātos pretī kopīgajiem izaicinājumiem un saglabātu mieru”.
Organizatori arī apgalvo, ka forums “nav ne samits, ne konference”, bet iecerēts kā jauna veida ikgadējs saiets. Par paraugu tomēr ņemta Parīzē notikusī klimata pārmaiņām veltītā konference jeb COP 21 (2015). Tajā panāktā vienošanās gandrīz nepārtraukti tiek piesaukta, taču šī vienošanās maz ko iespaidojusi dabā.
Ar Miera forumu varētu būt līdzīgi.
Pastāv šaubas, vai Elizejas pils augsto viesu pulkā esošie diktatori pēkšņi pārvērtīsies demokrātijas telpas paplašināšanas un labas pārvaldības entuziastos, jo tas nozīmētu arī viņu valdīšanas galu. Vai pat saukšanu pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem.
Drīzāk daudzi no viņiem cer uz projektos ieguldītās naudas piesaistīšanu. Protams, savai un sava klana locekļu kabatām. Savukārt saieta sponsori jeb partneri – piemēram, apdrošināšanas biznesa gigants “AXA” un “Microsoft” – to uzlūko par kārtējo iesaistīšanās vērto mārketinga, atvainojiet, planētas glābšanas, pasākumu.
Tikmēr autokrātus vairāk nodarbina politiskā mārketinga apsvērumi, droši vien tie ir svarīgi arī Putinam, kas izmanto gandrīz katru uzaicinājumu pazīmēties puslīdz pieklājīgā kompānijā. Miera jēdziens ir pietiekami stiepjams, lai tajā ietilpinātu dažādus vēstījumus, teiksim, ļaujiet man paturēt visu sagrābto, tad likšu jūs mierā.
Tāpat der atcerēties Orvela romānā “1984” apcerēto režīmu un vienu no tā galvenajiem saukļiem “karš ir miers”.
Turpretī Eiropas demokrātiju vēstījumi mūsdienu orveliskajā pasaulē parasti paliek nesadzirdēti.
Bet mums, 18. novembra gadsimta jubileju svinot, ir iespēja vilkt vēsturiskas paralēles ar teju arī pirms gadsimta Parīzē notikušo miera konferenci, kurā Latvijas Tautas padomes delegācija Jāņa Čakstes un pēc tam Zigfrīda Annas Meierovica vadībā uzsāka izšķirošās diplomātiskās cīņas par valsts juridisko atzīšanu.
Toreizējais stāvoklis nekādus panākumus nesolīja, bet ļāva smelties pieredzi un noslīpēt vēlāk panāktajai “de iure” atzīšanai noderīgus argumentus.
