Monika Zīle: Naivi ļautiņi varbūt ticēja Ždanokas kundzes upurim un cēlsirdībai 6
“Daudz bīstamāka par atklātiem meliem ir puspatiesība – tā slēpjas tik viltīgi, ka kļūst divkārt melīga.” Johans Volfgangs Gēte
Nevajadzēja dižu viedumu, lai saskatītu Latvijas Krievu savienības (LKS) līderes Tatjanas Ždanokas galveno mērķi, kad viņa pērnajā pavasarī nolika eiroparlamentārietes mandātu un atgriezās Rīgā, lai savu politisko spēku mobilizētu cīņai pret pāreju uz latviešu valodu valsts mācību iestādēs.
Iespējams, pavisam naivi ļautiņi varbūt ticēja Ždanokas kundzes upurim un cēlsirdībai.
Viņas gaitām pat ne īpaši rūpīgi sekojošajiem bija skaidrs – LKS vadītāja ļoti tālredzīgi jau laikus sākusi savu personīgo kampaņu sekmīgam startam Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. gada maijā. Pati masu saziņas līdzekļos gan koķetēja, no šī mērķa pieminēšanas izvairīdamās, bet katra LKS trokšņošana un jau zināmo saukļplakātu vicināšana bija noteiktai sabiedrības daļai raidīta vēsts, ka Tatjana Ždanoka ir “mūsu aizstāve”.
Jāteic, arī izcila politiska šahiste un šajā spēlē veiksmīgi izmanto zaudējuma pārvēršanu ieguvumā: kas pirmajā acu uzmetienā izskatās slikti, tas nākotnē būs ļoti labi.
Politikas veterāne būdama, viņa labi apzinājās, cik tukšs numurs ir tēmējums uz 13. Saeimu, toties kandidēšanu uzturēja līdz pēdējam, lai ar Satversmes tiesas spriedumu pamatoto izslēgšanu no saraksta vēl vairāk nostiprinātu atpazīstamību LKS simpatizējošo aprindās. Taisnību sakot, jāpiedzīvo apbrīns, vērojot Latvijai izteikti nelojālās Ždanokas viltīgo tālredzību, iesaistot valsts resursus savas popularitātes celšanai pirms viņai nozīmīgā datuma maijā.
Tagad, lūdzu, nesmejieties, bet Ždanokas kundzes kampaņu jau veselu gadu atbalsta valsts drošības spēki ar diviem pret viņu ierosinātajiem kriminālprocesiem.
Viens uzsākts pērn aprīlī par dažu LKS aktīvistu naidīgajiem izteikumiem pret valsts valodu skolās vērstajā “Vislatvijas vecāku sapulcē”. Otrs gluži svaigs un saistās ar pašas Ždanokas runu Eiropas Parlamentā LKS rīkotajā diskusijā “Politiskā vajāšana Baltijas valstīs”.
Bet stipri jāšaubās, vai drošībniekiem izdosies pierādīt, ka 20. februārī Briseles tribīnē viņas sacītais atbilst tām Krimināllikumā minētajām nacionālo naidu un nesaticību raisošajām darbībām, par kurām draud konkrēts sods. Diemžēl tamlīdzīgi procesi, ar skaļiem pieteikumiem sākušies, izmeklēšanas gaitā zaudē sparu un klusām izčākst. Vienīgais rezultāts – Latvijai nelojālo personu atpazīstamības uzturēšana.
Pat visnotaļ odiozais Aleksandrs Gapoņenko pēc aizturēšanas atkal uz brīvām kājām un politiskā mocekļa statusā tagad noder LKS līderei viņas ceļa bruģēšanai uz Briseli.
