Romāns Meļņiks: Putins, Tramps, airBaltic un Rail Baltica – tam visam ir kādas līdzības
0
Ko darīt, ja kāp kalnā un redzi, ka zeme zem kājām sāk palikt aizvien nestabilāka? Ja sākumā vēl bija uz ko atbalstīties, tad ar katru soli kļūst aizvien nedrošāk, bīstamāk. Spēkus tas izsmeļ aizvien ātrāk, virzības nav, lai arī virsotne tepat, tepat…
Iet atpakaļ, atzīt, ka šoreiz nav bijis pa spēkam? Ļauties noticēt brīnumam, ka pamats zem kājām tūlīt atkal būs stabils? Spītīgi brist tālāk, neraugoties ne uz ko, tā teikt, principa pēc?
Šādas situācijas cilvēku dzīvē ir ik uz soļa. Katrs droši vien zina kādu, kurš, piemēram, par savu veselību sāk uztraukties tikai tad, kad problēmu vairs nevar novērst. Kaut kas sāp, bet pie ārsta neiet – gan jau pāries. Arī tad, kad problēma kļūst nopietnāka, meklē palīdzību negribas, jo cerība, ka kaut kā jau viss nokārtosies, ir daudz ērtāka par nepatīkamu diagnozi un nepieciešamību kaut ko mainīt. Līdz brīdim, kad apjēdz, ka brīnumi nenotiek un izrādās, ka sākotnēji sīka, bet laikus neatrisināta problēma kļuvusi par pāragras aiziešanas no dzīves cēloni.
Šķiet, ka šāda attieksme raksturīga ne tikai atsevišķiem cilvēkiem. Līdzīgas situācijas var atrast arī lielajā politikā, ekonomikā un uzņēmējdarbībā.
Domājams, ka tāda pati dilemma ir bijusi arī Putina galvā. Pēc tam, kad plāns par Kijivas ieņemšanu trīs dienās neizdevās. Kopš tā laika jau desmitiem reižu savai tautai varēja pavēstīt, ka “speciālās militārās operācijas” mērķi sasniegti un izvākties no Ukrainas. Bet to nedarīja, joprojām cerot uz brīnumu, uz to, ka pretinieka spēki izsīks un būs iespējams uzvarēt. Lai arī par kādu cenu. Tad nu turpina rakt savu bedri aizvien dziļāku. Saprot, ka izrāpties vairs nespēj, bet turpina rakt…
Ar ko tas beigsies? Visdrīzāk – ar teritorijas ziņā lielākās valsts pašiznīcināšanos.
Arī Trampa galvā, šķiet, šobrīd ir līdzīga dilemma. Iedomājās – pietiks nobumbot Irānu, tās vadoņi sapratīs, ka pretoties nav vērts, padosies. Taču Irāna nepadevās. Karš turpinās, sarunas nonākušas strupceļā. Ko darīt tālāk? Atzīt, ka sākotnējais aprēķins nav attaisnojies? Vai bumbot vēl vairāk, cerot, ka nākamā reize tomēr būs tā īstā?
Līdzīgi Latvijā. Šķiet, ka uz kaut kādu brīnumu ilgus gadus cerējuši arī airBaltic vadītāji. Ne jau tā, ka viņi ignorēja ārējos faktorus – gluži otrādi, Covid-19 pandēmija, tās sekas, austrumu tirgus zaudēšana Krievijas uzsāktā kara pret Ukrainu dēļ, degvielas cenu kāpumi utt. tika izmantoti kā galvenie argumenti, kāpēc uzņēmumam nepieciešams valsts atbalsts. Taču jautājums ir – vai līdz ar to tika pietiekami mainīta arī paša uzņēmuma vadības pieeja biznesam? Vai tika pietiekami stingri savilkta tēriņu josta, bijusi atteikšanās no zaudējumus nesošiem reisiem un pieņemti neērti lēmumi, lai uzņēmums pats spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem? Šķiet, ka nē. Jo lielā mērā cerēts, ka problēmu palīdzēs atrisināt valsts, pat labi zinot, ka tā to nedrīkst darīt.
Teiksiet, ka airBaltic necer uz brīnumu? Kā tad! Kā gan citādi lai izskaidro pērno aizņemšanos uz tik augstiem procentiem, ko reti kurā ļoti ienesīgā biznesā var atpelnīt, bet aviopārvadājumu pie tādiem noteikti nevar pieskaitīt! Labi, ka beidzot tā sapņošana par brīnumu beidzas. Lai arī ne pēc pašu uzņēmuma vadītāju iniciatīvas, bet vien tad, kad saņēmuši pamatīgu spērienu no priekšvēlēšanu laikā būtiskas pārmaiņas sasolījuša premjera.
Rail Baltica. Atceraties sākumu? Runas par to, ka izmaksas atpelnīs tranzīta kravu plūsmas. Tieši tāpēc plānoja Salaspils Intermodālo loģistikas centru, kur no Austrumu puses pa 1520 mm sliežu platuma tīklu pievestās kravas tiktu pārkrautas uz 1435 mm standarta vilcieniem un tālāk aizceļotu pa visu Eiropu pēc vajadzības. Tas sapnis izsapņots. Kaut kādas kravas plūst, bet apjomi pret tiem, kas reiz bija, nu ir minimāli. Krievija karu pret Ukrainu neplāno beigt, var paredzēt, ka sankcijas pret Krieviju vēl ilgi būs spēkā. Tātad kravu plūsmas vēl ilgi neatjaunosies. Bet dzelzceļa līniju joprojām būvē. Tas nozīmē, ka izmaksas gulsies uz pasažieru pārvadājumiem. Būs pietiekami daudz braucēju, lai biļešu cenas nebūtu, tā teikt, kosmiskas? Ir pamats šaubām par to. Paredzams airBaltic stāsts ar valsts ielāpiem arī šajā gadījumā?…
Var jau teikt – lieli projekti vienmēr saistīti ar risku. Tā ir. Taču risks un spītīga turēšanās pie sākotnējā plāna, kad apstākļi jau būtiski mainījušies, nav viens un tas pats.
Tiek daudzkārt pieminēts, ka ASV par uzņēmēju sevi cienīgs saukt vien tas, kurš vismaz pāris reizes bankrotējis, bet nepadevies, nācis ar jaunas idejas attīstīšanu. Neveicas, atzīst kļūdu, gūst mācību, nomēž visu lieko malā, sāk no jauna citādāk.
Kāpēc šī pieeja nestrādā citos, tostarp jau pieminētajos gadījumos? Kāpēc lēmumus ne vienmēr balsta datos un faktos, bet gan spītīgā vēlmē pierādīt, ka reiz izlemtais joprojām ir pareizs? Kāpēc ignorē, ka mainās apstākļi un tāpēc jāmainās arī lēmumiem? Kļūdas atzīšana nav obligāti sakāve – tā var ļaut pakāpties soli atpakaļ, paskatīties vēlreiz un izvēlēties labāku ceļu. Tādu, kas ne tikai pašam, bet arī visiem pārējiem šķistu saprātīgākais.
Galu galā svarīgākais jau nav pierādīt, ka reiz pieņemtais lēmums bijis pareizs. Svarīgākais ir panākt, lai nākamais lēmums būtu pareizs, vai ne?
