Monika Zīle: Vīrusa diktātam blakus soļo vispārēja pasaules mainība, kurai nav jēgas pretoties 3
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Pēc garākas slimības mēģinot pieslēgties dzīvei, ar izbrīnu secini – kamēr tu cīnījies ar savu kaiti, pasaule turpināja mainīties.” Ernsts Haine
Amatpersonas turpina uzsvērt, ka pēc Covid-19 ierobežošanai noteiktā ārkārtas stāvokļa atcelšanas joprojām jāievēro kontaktēšanās piesardzība, un sabiedrība jūtas viegli apjukusi.
No vienas puses – smagākās važas aizmestas: drīkst apciemot radus, piedalīties sadzīves rituālos, doties ceļojumos pa apkaimi un uz sērgas mazāk apdraudētām ārvalstīm.
No otras – acīmredzamas pretrunas. Joprojām sabiedriskajā transportā jāvalkā aizsargmaskas, turpretī tirgu un tirdziņu pūļos nav liegts staigāt ar “basu” seju.
Roku dezinficēšanas prasība ēdinātavās ir saprotama un izpildāma, bet vienam apmeklētājam tur noteiktie obligātie četri iekštelpu kvadrātmetri daudzām nelielām kafejnīcām tāpat neļaus ekonomiski uzelpot.
Bez šaubām, piesardzība jāsaglabā, un sabiedrības jūtīgāka daļa arī pēc pilnīgas Covid-19 pieveikšanas laikam turpinās no līdzcilvēkiem bažīgi distancēties.
Pašizolācija un kontaktu ierobežojums tā īsti vēl nav sācis atbalsoties, brīdina dažādu rangu psihologi. Ne visas pāru attiecības un šķietami labas pazīšanās godam izturējušas koronavīrusa diktētos spaidus.
Sociālajos tīklos vairojas filozofiskāki un skarbāki ieraksti par sāpīgām sērgas mēnešu atklāsmēm un pazaudētiem draugiem, bet visu zemtekstos nolasāmas bažas un apjukums par to, ka laikam neattaisnosies cerība atgriezties tajā pierastajā dzīvē, kur pastāvēja labi zināmi noteikumi un nereti līdz automātiskumam iekopts ikdienas ritms.
Vīruss, atļauju neprasīdams un “prāta vētras” nerīkodams, bez žēlastības iejaucies darba tirgū – Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) aplēses liecina, ka 49 procenti dīkstāves pabalstu saņēmēju savās iepriekšējās darbavietās neatgriezīsies, un dažās profesijās svītrojis attīstības iespēju.
Lai kā mums gribētos atkal dzīvot “pa vecam”, šī cerība nepiepildīsies ne tuvākajās dienās, ne pēc visu ierobežojumu atcelšanas.
Vīrusa diktātam blakus soļo vispārēja pasaules mainība, kurai nav jēgas pretoties, gaidot atgriežamies pagātni.
Bieži piesauktie krīzes laika izaicinājumi nav nekas cits kā gatavība bez kavēšanās pieņemt pārmaiņu noteikumus, attiecīgi pieskaņojot tiem savu ikdienu un nākotnes plānus.
Īpaša elastība šobrīd nepieciešama jaunu speciālistu sagatavošanas izglītības iestādēm. Tiesa, pilnīgi izmainīt augstskolu programmas līdz kārtējam studentu iesaukumam nav iespējams.
Tomēr viens no galvenajiem izglītības jomu pārzinošo politiķu vasaras darbiem būtu kaut aptuveni sajūgt profesiju pieprasījumu tautsaimniecības nozarēs ar studijās apgūstamajām specialitātēm.
Ir zināms, ka informācijas tehnoloģijās skolojušies pārskatāmā nākotnē bez darba nepaliks. Bet juristi, filozofi, sabiedrisko attiecību bakalauri un maģistri?…
Sērgas kodienam atslābstot, Veselības ministrija vēl kādu laiku dzīvos trauksmes režīmā.
Bet līdztekus vīrusa perēkļu pieskatīšanai jau vajadzētu izstrādāt veselības profilakses plānus, iestrādājot tajos vērienīgu kampaņu par tēmu “labāk būt turīgam un veselam nekā nabadzīgam un slimam” un – pats galvenais! – radot cilvēkiem bez problēmām pieejamus izmeklējumus.
