Mūsu paralimpiete Poļina Rožkova izrādās slīgst nabadzībā un mēnesī spiesta izdzīvot ar kritiski mazu summu 0
No ziemas paralimpiskajām spēlēm 40 gadus vecā sportiste Poļina Rožkova atgriezās ar Latvijas vēsturē pirmo bronzas medaļu ratiņkērlingā, bet žurnālam “Privātā Dzīve” viņa atklāj, cik skaudra ir viņas ikdienas dzīve Latvijā.
“Protams, jūtos laimīga par paveikto. Uzskatu, ka pirmā bronzas medaļa Latvijas ratiņkērlinga vēsturē, turklāt iegūta paralimpisko ziemas spēļu 50. jubilejas gadā ir nozīmīgs sasniegums,” “Privātajai Dzīvei” saka ratiņkērlingiste Poļina Rožkova. 40 gadus vecā sportiste kopā ar savu pārinieku Agri Lasmanu nule atgriezās no Itālijas. “Agris ir mentāli ļoti noturīgs un stabils. Mūsu ratiņkērlinga komandai viņš pievienojās pirms desmit gadiem, un šajā reizē nodemonstrējām labu komandas darbu. Treniņos viens otram varējām arī uzbraukt, taču spēlē bijām viens vesels. Parādījām visiem, ka spējam atspēlēties arī no rezultāta 4:0,” gandarīta ir Poļina.
Vaicāta, kā nosvinējusi šo panākumu, sportiste teic: “Venēcijas lidostā apēdu tiramisu. No Milānas draugiem dāvanā atvedu stilīgas cepurītes, nekam citam nepietiek līdzekļu. Mājās sevi palutināšanu ar ķirbju vai tomātu krēmzupu. Itālijā tādas nebija,” saka viņa.
Neviens no ģimenes uz Itāliju atbalstīt sportisti klātienē nebija devies. Kāpēc? Uz to sportiste godīgi atbild. “Ar 426 eiro lielu invaliditātes pensiju ir grūti kādu atvest līdzi uz Itāliju. Ne es, ne Agris nesaņemam algu no Latvijas Paralimpiskās komitejas. Kā man reiz teica – ne ar ko neesmu labāka par citiem sportistiem, tādēļ arī alga nepienākas,” nopūšas Poļina.
“Mums svarīgi bija visiem pierādīt, ka tomēr esam labākie,” viņa saka. “Arī tas, ka visu laiku saskārāmies ar finansējuma trūkumu, mums nebija ne apdrošināšanas, ne atsevišķa fizioterapeita kā citu valstu sportistiem, saņemtās medaļas padara īpaši vērtīgas,” piebilst Poļina.
Latviju ziemas paralimpiskajās spēlēs pārstāvēja septiņi sportisti – pieci sacentās ar pasaulē spēcīgākajām nacionālajām ratiņkērlinga komandām, bet ratiņkērlinga jaukto pāru komandā par medaļām cīnījās Poļina un Agris. “Kamēr mūsu lielajai komandai kopējie treniņi bija divreiz nedēļā, piemēram, ķīnieši trenējās sešas dienas nedēļā pa četrām stundām no vietas,” stāsta Poļina. Viņa atzīst – gatavošanos paralimpiskajām spēlēm nevar apvienot ar darbu, tāpēc viņa šobrīd ir bezdarbniece.
“Mēs izvēlējāmies treniņus, kas notika dienas vidū, jo tad halles īre ir vislētākā. Tie parasti sākās pustrijos un ilga divas stundas. Turklāt jāierodas vismaz pusstundu ātrāk, lai pārģērbtos un iesildītos. Apvienot to ar darbu būtu tiešām grūti,” saka Poļina. “Es uzskatu, ja cilvēks ir kvalificējies olimpiskajām vai paralimpiskajām spēlēm, viņam jāsaņem atalgojums par ieguldīto darbu. Tas nav hobijs. Ja gribat, lai tas ir hobijs, tad negaidiet rezultātus,” norāda Poļina.
Vairāk lasi žurnālā “Privātā dzīve”.
