Lomās iejutušies Vladislavs Janušenoks (no kreisās), Konstantīns Ņikuļins.
Lomās iejutušies Vladislavs Janušenoks (no kreisās), Konstantīns Ņikuļins.
Publicitātes (Ineses Kalniņas) foto

„Nemoralizējot par morāli,” Armands Kalniņš recenzē M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādi „Centrālparka rietumi” 2

Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Jūs nekad vairs neēdīsit šos ēdienus, kad uzzināsit to sastāvu
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 14
Mākslīgais intelekts nosauc 6 vārdu īpašniekus, kuriem Līgo svētki būs īpaši izdevušies
Lasīt citas ziņas

Kaut gan Rīgas Krievu teātrī iestudētajā Vudija Allena lugā “Centrālparka Rietumi” ir pazīstami tēli un situācijas, katrs nākamais sižeta pavērsiens pievērš uzmanību kam negaidītākam.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudētā Vudija Allena luga “Centrālparka Rietumi”, kuru inscenējis režisors Sergejs Golomazovs, vairāku iemeslu dēļ ir zīmīgs notikums Latvijas teātru visai atšķirīgajā kopainā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vispirms jāpievērš uzmanība traģiskās komēdijas (tā rakstīts izrādes programmiņā) autoram, daudzveidīgajam māksliniekam Vudijam Allenam. Viņš ir režisors, scenārists, dramaturgs, mūziķis (profesionāli spēlē klarneti džezā, citējot: “kompetents muzikāls hobijs”), turklāt – joprojām ražīgs. Atšķirībā no, piemēram, mūspusē pelnīti populārā Mārtina Makdonas, kura lugas iestudētas gandrīz katrā Latvijas teātrī (pat vairākkārt), ar Allenu saistītie darbi mūsu skatuvēs ir ļoti reti viesi: uzreiz var atcerēties tikai “Lodes pār Brodveju” Dailes teātrī (2008) vai Oļega Šapošņikova maģistra darbu Liepājas teātrī “Centrālparks West” (2008). Šāda atturība pret Vudiju Allenu sākotnēji var izbrīnīt. Gan viņš, gan Makdona raksta skarbas dramatiskas “komēdijas”, bet tik dažāda ir mūsu režisoru ieinteresētība par šo stila ziņā ārēji atšķirīgo, bet būtībā ideju un drosmes ziņā līdzvērtīgo mākslinieku darbiem. Vai atturība ir tādēļ, ka Allens lugas rakstījis retāk nekā scenārijus? Taču pēc filmu sižetiem tapināti iestudējumi teātrī vairs nav izņēmums.

Visticamāk, ka tomēr Vudiju Allenu noteikti zina un novērtē kino skatītāji, jo viņa filmas nu jau labu laiku pietiekami regulāri iespējams noskatīties mūsu kinoteātros un TV. Iespējams, Latvijā dažādu iemeslu dēļ (padomju laikā – “kaitīgi un amorāli”, vēlāk – nekomerciāli) viņa sākotnēji un brieduma posmā (1965–2005) tapušos lieliskos darbus (piemēram, pirmo nozīmīgo panākumu – “Enija Hola” (1977), “Hanna un viņas māsas”, “Vīri un sievas”, “Harija dekonstrukcija” u. c.) gan skatījušies mazāk. Tomēr astoņdesmitajos gados radītās filmas veido īpašu radoša pacēluma laiku viņa darbībā. Savukārt vēlāk režisētos darbus var uzskatīt par izklaidējošākiem un dažādām gaumēm atbilstošākiem (kriminālintrigas, ironisks vēstījums). Režisors daudz strādā Eiropā, veidojot darbus “Uzvaras punkts”, “Kasandras sapnis” vai savdabīgo pilsētu ciklu – “Vikija, Kristina, Barselona”, “Pusnakts Parīzē”, “Romai – ar mīlestību”. Pēdējos gados tapušajās filmās režisors atguvis vērienu, šai ziņā noteikti jāpiemin “Jasmīnas stāsts” vai “Lietaina diena Ņujorkā”. Allens vairākkārt saņēmis ASV Kinoakadēmijas (“Oskara”), Britu Kinoakadēmijas (BAFTA), “Zelta globusa” u. c. balvas. 2022. gadā latviski tika izdots viņa stāstu krājums “Bez spalvām”, kurā iekļautas arī sīkākas atziņas/piezīmes, kurās parādās viņa paradoksālais stils un savdabīgu ideju fiksējums. Šādu uzskaitījumu var turpināt ilgi. Arī viņa personīgā dzīve, īsi raksturojot, bijusi vētraina. Zīmīgs ir viņa izteikums, kuru var tulkot vienkāršoti – “ķeriet laimi, kamēr varat, lai ko citi par to domātu”, kas liecina par to, ka personiskais ir svarīgāks par morāles normām. Neviennozīmīgi, protams. Jādomā, ka pēc šīs informācijas nav jāpārliecina par Allena darbu aktualitāti? Varbūt viņa idejas ir pārāk provokatīvas, lai uzdrošinātos plašāk ar tām iepazīstināt?

Luga ir veikli uzrakstīta, iespējamie kritiķi varētu to raksturot kā cinisku, amorālu, bezkaunīgu, pārāk atklātu, rezumējot, ka “dzīvē tā nenotiek” vai “ak vai, cik demoralizēta ir turīgā Rietumu pasaule” u. tml. Kaut gan tajā ir pazīstami tēli un situācijas, tomēr katrs nākamais sižeta pavērsiens pievērš uzmanību kam negaidītākam, bet tekstā zibsnī izaicinošas asprātības. Interesanti, ka izrādē nav nepārprotami un bezcerīgi ļaunie tēli, bet nav arī neviena, kurš būtu nevainojams un “pilnīgi pareizs”. Pat izrādē nodarbinātie eņģeļi asākos brīžos, kuros pamattēliem var draudēt pamatīgas briesmas, vienkārši pastāv blakus, bet ne vienmēr spēj pasargāt. Sargeņģeļi taču sadarbojas ar tiem, kuri paši pieņem atbildīgus lēmumus, bet vai šie attiecību līkločos apmaldījušies cilvēki tādi ir?

Gandrīz visi aktieri ir grūti atpazīstami šajā izrādē “bez morāles”: citi raksturi, citādas izpausmes, salīdzinot ar līdzšinējām lomām. Jekaterinas Frolovas Filisa ir atturīgi skarba, šāda maska līdz kādam notikumu atklāsmes brīdim palīdz, bet “morālā posta” apmērus arī viņa nenojauš. Sava neuzticamā vīra upuris? Vai tomēr līdzvainīga, “pieverot acis”, jo negribēja uzjundīt neprognozējamu notikumu virkni (tā gan nav novēršama)? Veronikas Plotņikovas Kerolu nodod viņas nervozitāte, arī viņas dzīvē atklājas “nepilnības”. Viņa apjauš to, ka kaut kas nav kārtībā, bet nevēlas to pieņemt. Ir cerības, ka gan jau problēmas atrisināsies? Vitālijs Jakovļevs (viņš bija minēts izrādes programmiņā, bet, kā runā, pirmizrādē šo lomu tēloja Šamils Hamatovs) parasti tēlojis noteiktākus raksturus, pat tad, ja tēli ir bijuši pretrunu plosīti (kā monoizrādē par Čaku). Šoreiz Hovards ir visai inerts, “pa straumi peldošs”, taču tikai līdz brīdim, kurā viņam rodas iespēja mēģināt atriebties, ko viņš gan ne visai godprātīgi īsteno. Varbūt Igora Čerņavska varenais Sems patiešām vēlas mainīt savu dzīvi, bet sanāk “par vēlu”, laiks ir beidzies. Žēl.

Reklāma
Reklāma

Telpas iekārtojums sākotnēji var šķist dizaina ziņā pareizs, pat bezpersonisks, bet noslēgumā to “sakārto”, veidojot simbolu, kurš kaislību pamatojumu piezemē un vienlaikus pārspīlē. Skumji. Liega vai pat disharmoniska tradicionālā džeza mūzika, kuru it kā varētu uzskatīt par Allena muzicēšanai atbilstošāku, šajā izrādē neiederētos. Rokmūzika ir tā, kas tiešāk dramatizē iestudējuma norises, tā (at-)skurbina.

Rīgas Krievu teātra šīs sezonas repertuārs ir daudzveidīgs, sabalansēts un pārdomāts. Šis iestudējums var tikt uzskatīts par politisku, jo ir taču vietas (kā Centrālparks), kurās cilvēku attiecības un neattiecības ir domu un jūtu centrā. Tveriet dzīvi, kamēr iespējams? Kļūdieties un mēģiniet aplamības labot? Moralizējat vai cenšaties izprast rīcības iemeslus?

UZZIŅA

Vudijs Allens, “Centrālparka Rietumi”, iestudējums Rīgas Krievu teātrī

 Režisors: Sergejs Golomazovs, scenogrāfs Mihails Kramenko, kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko.

 Mūziķi: Vladimirs Tuzovs – taustiņinstrumenti, Dmitrijs Karpovs – basģitāra, Jūlija Saveļjeva – ģitāra, Antons Visockis – sitaminstrumenti, Rodions Kuzmins – vokāls.

 Lomās: Jekaterina Frolova, Veronika Plotņikova, Vitālijs Jakovļevs, Igors Čerņavskis, Adriana Tatjana Začeste, Jūlija Berngardte, Konstantīns Ņikuļins, Vladislavs Janušenoks.

 Nākamā izrāde: 11. martā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.