Latviešu valodā “Rīgas Krievu teātri” pārdēvēt par “Mihaila Čehova teātri” teātra vadība izlēma jau pirms trim gadiem. Krievu valodā teātra nosaukums atstāts iepriekšējais.
Latviešu valodā “Rīgas Krievu teātri” pārdēvēt par “Mihaila Čehova teātri” teātra vadība izlēma jau pirms trim gadiem. Krievu valodā teātra nosaukums atstāts iepriekšējais.
Foto: Timurs Subhankulovs

Baltijas krievu teātri starp karu un kultūru. Vai māksla ir augstāka un godīgāka par politiku? 0

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Labs darbiņš, kas padarīts – “Visiem nepietiek!” Krievijā sācies 95.benzīna deficīts 73
Situācija DUS. Gribēju hotdogam tā vairāk majonēzi un mazliet sinepes, man atbildēja: Kādu uztaisīšu, tādu ēdīsi!
Veselam
Austrumu slimnīcā ar NBS helikopteru nogādāta gados jauna paciente kritiskā stāvoklī 53
Lasīt citas ziņas

Viļņas krievu teātris maina nosaukumu, Tallinā tā mākslinieciskais vadītājs raisa šoku ar saviem izteikumiem un zaudē amatu. Kas īsti notiek krievu teātros kaimiņvalstīs un Latvijā?

Kopš Ukrainas kara sākuma esam mainījušies visi, tai skaitā arī attieksmē pret krievu valodu un kultūru. Ilgus gadus visās trīs Baltijas valstīs strādā profesionāli teātri, kuru iestudējumu pamatvaloda ir krievu valoda un iestudējumu kultūrtelpa līdz pat karam Ukrainā bijusi saistīta ar Krieviju kā valsti. Baltijas valstu krievu teātri ir arī nozīmīga vietējās kultūrtelpas sastāvdaļa, jau no kara pirmajām dienām visu trīs teātru darbinieki pauduši vienotu atbalstu Ukrainai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Sazinoties ar šo triju teātru pārstāvjiem, “Kultūrzīmes” noskaidroja, kādu attīstības ceļu saredz krievu teātri Tallinā, Viļņā un Rīgā, kāda ir krievu teātra vieta ārpus Krievijas šodien un kāda tā būs nākotnē.

IGAUNIJA. Filips Loss: “Māksla ir augstāka un godīgāka par politiku.”

Igaunijas krievu teātris, lai gan oficiāli dibināts 1948. gadā, par savas darbības sākumu uzskata 19. gadsimta beigas. Teātrī 73 gadu laikā nospēlēti gandrīz 500 iestudējumi, un tā kolektīvs ar viesizrādēm uzstājies daudzās bijušās Padomju Savienības pilsētās.

Šogad septembrī skaļi izskanēja iepriekšējā Tallinas krievu teātra mākslinieciskā direktora Filipa Losa sociālajos medijos rakstītais par Igauniju un igauņiem, jautājot, cik tālu tiks vērstas san­kcijas pret krieviem, un vaicājot, kādas tiesības tiks atstātas tiem krievu tautības iedzīvotājiem, kuri karu nesāka un nekādi nav ar to saistīti. Pēc šī skandāla teātra direktors ar režisoru darba attiecības izbeidza un tagad, turpinot dzīvot Igaunijā, Filips Loss iestudē lugas Bulgārijas, Kazahstānas un Somijas teātros.

Filips Loss
Publicitātes foto

Lūgts pastāstīt par savu vīziju par Igaunijas krievu teātra nākotni, Filips Loss “Kultūrzīmēm” pauda: “Igaunijas krievu teātra attīstības programmā 2022–2026″, ko pagājušajā gadā izstrādāju kopā ar toreizējo režisoru Margusu Allikmā un Igaunijas Kultūras ministriju, pausts, ka mūsu teātris ir līdzvērtīgs partneris un tāpēc arī visu citu Igaunijas profesionālo teātru konkurents. Mēs esam cieši integrēti valsts kultūras dzīvē, vienlaikus, esot krievu kultūras garīgais centrs Igaunijā, esam atbildīgi savas auditorijas priekšā par humānismu un augstām ētiskām vērtībām. Igaunijas Republikā, neskatoties uz sarežģīto politisko situāciju, kas saistīta ar Krievijas Federācijas agresiju Ukrainā, neviens no nozīmīgiem politiskiem darbiniekiem neapšauba Igaunijas krievu teātra tiesības turpināt darbu.

Reklāma
Reklāma

Teātris, manā skatījumā, vienmēr ir bijis viena no nozīmīgākajām sabiedriskajām institūcijām, kas veicina dažādu tautību, vecumu un uzskatu cilvēku miera, sociālās saskaņas, vienotības un saliedētības ideālus. Jebkurš mēģinājums politisku apsvērumu dēļ diskriminēt teātra darbiniekus un organizācijas ir amorāls, māksla ir augstāka un godīgāka par politiku.

Mūsu kopīgās bažas par pašreizējo nestabilo un sprādzienbīstamo situāciju Eiropā un visā pasaulē nevienam nedod tiesības uz jebkādām agresijas un neiecietības izpausmēm. Spilgts konstruktīvas un humānas sadarbības piemērs šādā situācijā ir mūsu Igaunijas krievu teātris, kurā jau vairākus mēnešus kopā strādā gan ukraiņu aktieri un režisori, kuri karadarbības dēļ bijuši spiesti pamest savu dzimteni, gan no Krievijas Federācijas politisku iemeslu dēļ emigrējušie krievu kolēģi.”

LIETUVA. Laurīna Lopaite: “Esam Lietuvas eiropeiskā teātra pārstāvji.”

Viļņas krievu teātra trupa par savas darbības aizsākumu min 1864. gadu, kad to kā Krievu drāmas teātri izveidoja Sanktpēterburgas Aleksandra teātra aktieris Pāvels Vasiļjevs. Lietuvas teātra vēsturē tiek uzsvērts, ka 20. gadsimta sešdesmitie un astoņdesmitie gadi uzskatāmi par Viļņas krievu teātra zelta laikmetu – toreiz tas ieņēmis dominējošo lomu Lietuvas teātra kultūras dzīvē un augstu ticis novērtēts ārvalstu kritiķu vidū. Septembrī Lietuvas Kultūras ministrs parakstīja rīkojumu Lietuvas krievu drāmas teātri pārdēvēt par Viļņas Veco teātri. Mainīt nosaukumu jau no paša kara sākuma bija aicinājuši vairāki Lietuvas kultūras aprindu darbinieki.

Viļņas Vecā teātra pārstāve Laurīna Lopaite stāsta: “Mūs sen vairs nevar saukt par krievvalodīgo teātri, iestudējam izrādes arī lietuviešu valodā, arī vairākas izrādes baltkrievu un ukraiņu valodā. Turklāt – visām izrādēm krievu valodā nodrošināti subtitri lietuviešu valodā. Vairāki Viļņas Vecā teātra aktieri lietuviski runā tik labi, ka piedalās izrādēs arī citos teātros, kuru iestudējumi notiek tikai lietuviešu valodā. Mūsu teātra vadītāja Olga Polevikova uzskata, ka mūsu misija nav būt par Lietuvas krievvalodīgo iedzīvotāju teātri, esam Lietuvas eiropeiskā teātra pārstāvji. Savās izrādēs tik daudz nedomājam par krieviskās kultūras saglabāšanu, mūsu skati vērsti Eiropas virzienā. Savās izrādēs paužam Eiropas vērtību uzskatus, turklāt, domājot par lugu autoriem un viņu pārliecību par pasaules kārtību, iestudējamos daiļdarbus cenšamies izvēlēties ļoti uzmanīgi. Domājam par darbu saturu kara kontekstā, šādā aspektā nekad agrāk autorus nevērtējām.

Vaicāta, vai Lietuvas Kultūras ministrijas lēmums par nosaukuma maiņu no Viļņas krievu teātra uz Viļņas Veco teātri nāca kā pārsteigums, viņa teic: “Mūsu teātra stratēģija paredz, ka repertuārs nepieder tikai krievvalodīgajai iedzīvotāju daļai, jau sen esam noteikuši mērķi pulcēt dažādu tautību skatītājus. Viļņa vēsturiski ir daudznacionāla pilsēta, te dzīvo gan lietuvieši, gan ebreji, gan poļi, gan krievi, gan ukraiņi un baltkrievi. Mēs cenšamies izrādes iestudēt oriģinālvalodā, jā, protams, piemēram, Mihails Bulgakovs un Nikolajs Gogolis savas lugas rakstīja krievu valodā. Mēs sevi pozicionējam kā profesionālu teātri, kurš, neuzsverot iestudējuma valodu, gaida ikvienu skatītāju. Protams, nosaukuma maiņu ietekmēja karš, bet tomēr – mūsu trupā spēlē dažādu tautību aktieri, turklāt tas ir arī vēsturisks nosaukums, jo, lai gan pēc Otrā pasaules kara šis nams kļuva par Viļņas krievu teātri, pirms kara te atradās Viļņas operas un baleta teātris. Šī ēka nav saistāma tikai ar krievu teātra vēsturi.

Mūsu teātris ir ļoti skaidri pozicionējis savu attieksmi pret karu Ukrainā, un agrākais teātra nosaukums dažreiz izraisīja tādas diskusijas, kādas negribējām izdzirdēt, jo pilnībā atbalstām ukraiņus. Taisnība, ne visi ir priecīgi par nosaukuma maiņu, pierast vēl prasīs laiku.”

LATVIJA. Dana Bjorka:”Krievu kultūra nav vainīga pie cilvēku slimiem lēmumiem.”

Dana Bjorka
Foto: Paula Čurkste/LETA

Rīgas Krievu teātris tika atklāts 1883. gada 2. oktobrī un kopš 2006. gada atguva savu vēsturisko nosaukumu, no līdzšinējā Valsts Rīgas Krievu drāmas teātra kļūstot par Rīgas Krievu teātri, kā arī ieguva tiesības nest Mihaila Čehova vārdu, godinot izcilo aktieri, režisoru un pedagogu,kurš veltīja divus savas dzīves gadus (1932–1934) darbam Rīgā un atvēra te teātra skolu. “Kultūrzīmes” par krievu teātri šodienas pasaulē uzrunāja teātra direktori Danu Bjorku.

– Vai esat pieļāvusi teātra nosaukuma maiņu arī Latvijā, līdzīgi kā tas notika Viļņā?

D. Bjorka: – Ja šis jautājums būtu jālemj man kā teātra vadītājai, tas noteikti nebūtu mans lēmums. Mans uzdevums un mērķis ir atgādināt cilvēkiem, ka krievu kultūra, krievu valoda nav vainīga pie viena vai dažu cilvēku slimiem lēmumiem un ļaunuma izpausmēm. Neļaut to aizmirst šodien ir viens no mūsu teātra pamatuzdevumiem un misija. Latvijā mūsu teātris ir un paliek vieta, kur izglītot sabiedrību, kur nāk tie skatītāji, kuri prot nodalīt vainīgos no tiem, kuri ne pie kā nav vainīgi. Teātrī ar savu darbu un izrādēm runājam par cilvēcību, paužam pretkara nostāju kopā ar krieviem un latviešiem, ukraiņiem un baltkrieviem. Prieks, ka mums jau vairāk nekā 45% skatītāju ir latviešu auditorija, tas nozīmē, ka ar mūsu sabiedrību, paldies Dievam, viss ir kārtībā. Ir ļoti būtiski, lai mūsu pilsoniskā un mākslinieciskā pozīcija par mūsu nostāju turpinātu runāt skaļi.

Esam nomainījuši savu nosaukumu uz fasādes, taču tam nebija sakara ar karadarbību, to bijām ieplānojuši jau sen, pirms trīs gadiem, bet pandēmijas laikā to neizdevās saskaņot ar Rīgu, tagad to esam paveikuši. Tagad plāksne vēstī nevis trīs vārdus “Rīgas Krievu teātris”, kā agrāk, bet latviešu valodā “Mihaila Čehova teātris”. Krievu valodā paliek pilnais nosaukums “Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris”.

– Krievu literatūras klasikas darbos izskan arī imperiālisma idejas, vai no tādiem savā repertuārā mēģināt izvairīties?

– Protams, pat ne mirkli neesmu iedomājusies izmantot kādu darbu, kurš varētu slavēt imperiālismu. Mūsu pozīcija ir – pret. Pret karu, pret ļaunumu, pret imperi­ālistisko domu cildināšanu. Ir ļoti daudz krievu klasiķu, kuri cietuši savu pretimperiālistisko uzskatu dēļ, kuri ar savu nostāju un darbiem bija pret caru. Visi mūsu teātra dramaturgi, mākslinieki, scenogrāfi, aktieri ir gatavi paust publisku nostāju – pret. Nupat, oktobra beigās, “Hanzas peronā” iestudējām izrādi par Viktoru Coju, par viņa daiļradi un mūziku. Sanāca pilna zāle, puse latviešu, puse krievu. “Hanzas perona” komanda atzina, ka tas bija viens no labākajiem koncertiem, kāds jebkad viņu telpās noticis. Pašaik Viktora Coja dziesmas Krievijā ir aizliegtas. Viņa dziesmās skan vārdi: “Es pasludinu savu māju, savu pilsētu par bezkodolieroču zemi, es pasludinu savu pozīciju pret karu”. Viņa dziesmas jau pirms trīsdesmit gadiem sludināja iekšējo protestu. Mēs izvēlējāmies šo mākslinieku, jo viņa daiļrade ļoti precīzi atspoguļo mūsu šī brīža nostāju un ar Coja dziesmām to varam skaļi paust skatītājiem. Pirms katras izrādes tiek atskaņota mana balss, kurā atgādinu skatītājam, ko mūsu teātris domā par šodienu.

– Čehova teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs ir no Krievijas, vai kopumā teātrī strādā daudz Krievijas pilsoņu?

– Lielākā daļa mūsu teātra darbinieku ir Latvijas pilsoņi, turklāt tie ir latvieši, un aizkulišu darbs lielākoties ir latviešu valodā. Mums ir daudz krievu tautības aktieru, klātnākuši arī bēgļi no Ukrainas un Baltkrievijas, ir arī tādi, kas no Krievijas Federācijas atbraukuši tikai nesen, prom no tās valsts, paužot savu nostāju. Ja redzējām, ka ir talantīgs cilvēks, piedāvājām iespējamu darba vietu.

– Vai jūs spētu iedomāties, ka kāds no Čehova teātra darbiniekiem jebkādā veidā runātu par rusofobiju?

– Pašlaik ir apstākļi, ka krievu māksliniekiem, lai izpaustu savas emocijas intervijās un darbos, jābūt maksimāli piesardzīgiem, maksimāli korektiem. Ja iedomājos, ka kāds no mūsu māksliniekiem izdarītu ko asu un spēcīgi kritisku, es laikam gan būtu viena no pirmajām, kas viņam teiktu – atjēdzies! Darbu nevar turpināt, ja nav lojāls savai valstij.

Nobeigumam. Arī Somijas galvaspilsētā bija teātris, ko sarunās dēvēja par krievu teātri, tā oficiālais nosaukums vēstīja – “Театр ZA”. “Kultūrzīmju” atrastie telefonu numuri neatsaucās, bet sociālajos tīklos atrodamais pēdējais teātra ieraksts ir no šī gada 5. marta: “Krievijas armija sākusi lietot abrevatūru “ZA”, kas izskatās līdzīgi mūsu teātra nosaukumam. Mēs nosodām Krievijas rīcību un domājam, ko darīt, jo nekādā veidā nevēlamies būt saistīti ar agresīvajiem iekarotājiem.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.