Par spīti protestiem, padomju laika represijas atspoguļojošu arhīvu dokumentu iznīcināšanu pēdējos gados veic arī mūsdienu Krievijā. Organizācija “Memoriāls”, kas vāca savu arhīvu (attēlā), pērn tika slēgta un likvidēta.
Par spīti protestiem, padomju laika represijas atspoguļojošu arhīvu dokumentu iznīcināšanu pēdējos gados veic arī mūsdienu Krievijā. Organizācija “Memoriāls”, kas vāca savu arhīvu (attēlā), pērn tika slēgta un likvidēta.
Foto: Alexander Nemenov/AFP/SCANPIX

Nevajadzīgs kompromāts. Padomju Savienībā dokumentu iznīcināšana bija raksturīga 8

Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
10 produkti, kas “svilina taukus” un paātrina vielmaiņu
Prezidenta izbrauciens ar riteni pārvērties Daugavā ieslīdējušas jaunietes glābšanas misijā
Kokteilis
FOTO. 5 latviešu slavenības, kuras varētu ieņemt Latvijas prezidenta amatu, ja izvēle būtu mākslīgā intelekta ziņā 72
Lasīt citas ziņas

Arhīvu dokumenti ir liecības par pagājušo laiku. Ja nav dokumentu, nav arī īstas vēstures, tad to var sagrozīt, izdomāt, pat falsificēt. Padomju Savienībā apzināta dokumentu iznīcināšana bija raksturīga varas cīņu laikā. PSRS valsts drošības dienestu vadītāji un kompartijas bosi, pārņemot varu, parasti ķērās pie kompromitējošu dokumentu izmēšanas no arhīviem.

Izdzēstie paraksti

PSRS diktators Staļins 1931. gadā žurnālu “Proļetarskaja revoļucija” un “Boļševik” redakcijām adresētā vēstulē ar nosaukumu “Par dažiem boļševisma vēstures jautājumiem” arhīvu darbiniekus nosauca par “arhīvu žurkām” – tikai “bezcerīgs birokrāts” paļaujoties uz papīra dokumentiem. Pētniekam, rakstot par lielinieku dižgariem, pamatā bija jāliek nevis tas, ko liecināja dokumenti, bet gan “viņu darbi”. Tādi dokumenti, kam, pēc Kremļa varasvīru domām, nebija “partijiskas” vai “operatīvi čekistiskas nozīmes”, bija iznīcināmi. Iznīcināšanas kampaņas tika plaši izvērstas jau kopš 1921. gada. Krievijas Arhīvu pārvaldes priekšnieks R. Pihoja 2011. gadā rakstīja: “Katru reizi, kad varas virsotnē notika grupējumu nomaiņa, notika arhīvu tīrīšana. Piemēram, tikai piecdesmitajos gados valsts arhīvos iznīcināja 272 miljonus lietu, kuras atradās glabāšanā. 20. gadsimta sešdesmitajos gados pēc kompartijas aparāta lēmuma iznīcināja apmēram 20 miljonus kompartijas dokumentu. 1991. gadā pieņēma lēmumu par 615 miljonu dokumentu iznīcināšanu.”

CITI ŠOBRĪD LASA

1938. gada 16. aprīlī ar PSRS Augstākās padomes Prezidija lēmumu PSRS Centrālo arhīvu pārvaldi nodeva PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) pārziņā. PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija 1940. gada 1. janvārī dienasgrāmatā ierakstīja: “Pabeidzām nolikumu par arhīviem. Arī tur bardaks liels. Laiks ieviest kārtību. Arhīvs – tā ir vēsture. Pēc tam var izdomāt visu, ko vien grib. Pie mums ir tā: “Tas ir tikai papīrītis”. Nē, šodien tas ir tikai papīrītis, bet pēc simt gadiem tas būs dokuments. Ņemu arhīvus savās rokās un nostādu tos stipri.”

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā PSRS Iekšlietu ministrijas (IeM) centrālajā arhīvā glabājās vairāk nekā seši miljoni lietu. Čekas arhīvos un kartotēkās kopš 1917. gada nekādas pārbaudes un tīrīšanas nebija veiktas. Arī pats Berija bija izveidojis īpašas mapes ar kompromitējošiem materiāliem par daudziem augstākajiem Kremļa varasvīriem. Tā viņš varēja politiski un fiziski iznīcināt katru no viņiem. 1953. gadā Beriju arestēja un nošāva, tūlīt arī plaši izvērsa represīvo iestāžu dokumentu tīrīšanu un iznīcināšanu. Piemēram, izpildot PSRS Iekšlietu ministrijas 1953. gada 26. decembra rīkojumu “Par mācību palīglīdzekļu un materiālu, kuri satur nepareizus norādījumus par čekista darbību, pārskatīšanu un iznīcināšanu”, LPSR iekšlietu ministrs I. Zujāns 1954. gada 14. janvārī izdeva pavēli “Par komisijas izveidošanu, lai pārskatītu Latvijas PSR esošo čekistisko literatūru”. Komisijai jau līdz 1954. gada 25. janvārim vajadzēja ministram iesniegt aktus par izņemtās literatūras iznīcināšanu. Slepeno dokumentu iznīcināšana notika arī gulaga nometnēs un IeM struktūrās. Pilnībā iznīcināja valsts drošības iestāžu pilsētu un rajonu līmeņa slepenās lietas. Īpaši aktīvi ar represīvo iestāžu arhīvu dokumentu iznīcināšanu tolaik nodarbojās PSRS iekšlietu ministra vietnieks I. Serovs, kurš vēlāk kļuva par pirmo PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētāju. Represiju pētnieks A. Ševjakovs raksta: “Pēc VDK 10. (uzskaites arhīvu) daļas priekšnieka A. Prokopenko teiktā, ķīmiķi izdzēsa parakstus tiem dokumentiem, kuros tas bija iespējams.”

“Nevainīgais” Hruščovs

Represīvajās iestādēs dokumentu iznīcināšana turpinājās līdz PSRS sabrukumam. Arī viens no pēdējiem VDK vadītājiem ģenerālis L. Šerbašins atmiņās liecina, ka devis pavēli par “dokumentu neiznīcināšanu”, taču pārbaudīt izpildi nemaz nav gatavojies, un, ja daudz kas aizgājis kanalizācijā, tad ne jau viņam to vajadzētu nožēlot. Viņš raksta: “Pieeju pie seifa un sāku pārskatīt nedaudzos tur esošos papīrus. Oficiālie, iereģistrētie dokumenti tiek nolikti vienā pusē – tie jānodod palīgam. Krjučkova (V. Krjučkovs – bijušais PSRS VDK priekšsēdētājs) pierakstiem, melnrakstiem, domu uzmetumiem nekavējoties jānokļūst krāsnī, bet šo, bez paraksta un adresāta, ar vienas no redzamākajām [amatpersonas] izteikumiem par Jeļcinu (B. Jeļcins tolaik Krievijas prezidents), nevar uzticēt neviena rokām. Saplēšu sīkās druskās un iemetu tualetes podā. Tas viss notiek tamdēļ, ka šajā resorā darbojas gadu desmitiem izveidojies princips: “Nav vērts uzkrāt kompromātu pašiem par sevi.””

1952. gada 29. janvārī PSRS valsts drošības ministrs S. Ignatjevs nosūtīja PSRS kompartijas sekretāram G. Maļenkovam ziņojumu par atsevišķu materiālu izņemšanu no arhīviem: “Dažu Valsts drošības ministrijas (VDM) orgānu arhīvos glabājas lietas par personām, kuras tagad partijas un padomju aparātos ieņem atbildīgus posteņus. Šīs lietas galvenokārt sastāv no 1937.–1938. gadā arestēto liecībām, anonīmiem iesniegumiem un citiem materiāliem, kuri grūti pārbaudāmi. (..) PSRS VDM uzskata par lietderīgu: izņemt no VDM orgānu arhīviem lietas par tām personām, kuras tagad ieņem atbildīgus posteņus partijas un padomju aparātos (savienoto republiku CK, VK(b)P apgabalu, novadu un pilsētu komiteju sekretāri un daļu vadītāji, savienoto republiku ministru padomju priekšsēdētāji, PSRS ministri, viņu vietnieki un viņiem līdzīgie) un noņemt viņus no VDK orgānu vispārējās operatīvās uzskaites.”

Reklāma
Reklāma

Slepeno dokumentu “attīrīšana”, iznīcināšana un kompromātu kari aizsākās pēc Berijas aresta 1953. gadā. Šajā kampaņā vislielākie nopelni ir tā laika PSRS līderim Ņ. Hruščovam un viņa pakalpiņam – PSRS VDK priekšsēdētājam I. Serovam. Tieši viņam un ģenerālprokuroram R. Rudenko PSKP CK Prezidijs uzdeva PSKP CK sevišķajā arhīvā sameklēt un izskatīt visus dokumentus par Hruš­čova attiecībām ar Staļinu, kā arī pārbaudīt Berijas slepeno seifu dokumentus. Par atrasto Hruščovs pavēlēja ziņot viņam personīgi. Daļa materiālu bija jāiznīcina, pārējie jānodod PSKP CK vispārējā daļā.

Memuāros Serovs par šo dokumentu “tīrīšanu” rakstīja: “Izskatījām daudzus Ježova – Politbiroja locekļa, CK sekretāra, PSRS iekšlietu tautas komisāra – visnelietīgākos ziņojumus, kuros viņš izvirza jautājumu par vairāku apgabalu un novadu vadošo darbinieku arestu. Un visi Politbiroja locekļi štempelē – “Atbalstām”, “Piekrītam”. Bija tāda paša rakstura ziņojumi ar Hruščova parakstu. Viņš acīmredzot gāja laikam līdzi un negribēja atpalikt. Rakstīja visādas cūcības par Kosioru (S. Kosiors – Ukrainas K(b)P CK sekretārs. Arestēts un nošauts 1939. gada 26. februārī) un Postiševu (P. Postiševs – Ukrainas K(b)P Kijevas apgabala komitejas sekretārs. Nošauts 1939. gada 26. februārī).” Lielā terora laikā Hruščovs, būdams VK(b)P Maskavas pilsētas un apgabala komitejas pirmais sekretārs, “tautas ienaidnieku” un “dzimtenes nodevēju” meklēšanā un represēšanā izcēlās ar sevišķi lielu aktivitāti. Novērtējot centību, Staļins viņu 1938. gadā nosūtīja “iztīrīt” Ukrainu. Strādājot par UK(b)P  CK pirmo sekretāru, Hruščovs izlēja daudz asiņu. To pašu viņš darīja pēckara gados. Piemēram, 1945. gada 10. janvārī, runājot boļševiku partijas rajona komiteju sekretāru, izpildu komiteju priekšsēdētāju, IeTK rajonu daļu priekšnieku sanāksmē, viņš par cīņu ar “ukraiņu nacionālistiem” deva šādu rīkojumu: “Atrodiet to ģimeņu locekļus, kuri viņiem palīdz, un arestējiet viņus. Arestēt vajag visus, pat pašus sīkākos. Vienus mēs sodīsim, citus vienkārši pakārsim, trešos izsūtīsim. Par katru mūsējo – simt ienaidnieku!”

“Tikai izpildītāji”

Piecdesmitajos gados, lai noturētos pie varas, Hruščovam izdarītajos noziegumos bija svarīgi apsūdzēt citus – Staļinu un viņa tuvākos līdzgaitniekus – un pacensties iznīcināt dokumentus, kas apsūdzēja pašu. PSRS IeM un kompartijas Centrālkomitejas Partijas kontroles komitejas darbiniekiem 1934.–1954. gada IeTk un VDM materiālos, kuri glabājās CK vispārējā daļā vienā eksemplārā, vajadzēja sameklēt ziņas par Hruščova piedalīšanos represijās un tās iznīcināt. 1954. gada augustā pieņēma speciālu PSKP  CK Prezidija lēmumu par daudzu slepenu arhīvu dokumentu iznīcināšanu. To apstiprina arī vēsturnieka V. Naumova atziņa: “Pēc Berijas nošaušanas tūdaļ iznīcināja visus dokumentus no viņa seifa. Hruščovs raksta, ka to izdarījis, neizlasot papīrus, kuri atradās pie Berijas. Var jau būt, ka viņš tos neizlasīja, taču nerodas šaubas, ka viņa uzticības persona Serovs šos dokumentus izpētīja ļoti rūpīgi. No visiem prezidija locekļiem Hruščovs bija vienīgais, kuram ar Serova palīdzību bija tieša izeja uz VDK.” Cīņā par varu tolaik atmaskoja un kritizēja Lielā terora un citu politisko represiju iedvesmotājus un organizētājus – Hruščova konkurentus – V. Molotovu, L. Kaganoviču, G. Maļenkovu un daudzus citus, kamēr Hruščova nepievilcīgo lomu apzināti noklusēja.

Akadēmiķis A. Jakov­ļevs savulaik rakstīja: “Kad pēc XX kongresa radās personālās atbildības draudi par tām ļaunprātībām, kuras bija pastrādātas pret tautu, augstākajos soda orgānu un partijas dienesta slāņos sākās ķildas. Specdienestu soģi teica, ka viņi esot bijuši tikai izpildītāji, ka viņi tikai izpildījuši partijas vadoņu norādījumus. Savukārt partijas vadoņi apgalvoja, ka visas ļaunprātības ir Viskrievijas Ārkārtējās komisijas, Apvienotās valsts politiskās pārvaldes, IeTK, VDTK un VDK roku darbs. Taisnība ir gan vieniem, gan otriem. Partijas un valsts drošības dienestu elite ir dvīņi. Un noziegumus viņi pastrādāja kopīgi.”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.