Nokāpjam Vecrīgas pazemē

FOTO. Nokāpjam Vecrīgas pazemē – pagrabi, cietumi, kaulu kambari, ejas, slēptuves, senas akas… 13

Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties
TV24
Ķīna paziņo, ka kopā ar Krieviju ir gatava aizstāvēt “taisnīgumu” pasaulē. Vai Ķīna nostāsies uz frontes līnijas?
14 iecienīti produkti, kuru sastāvā ir vielas, kas var veicināt vēža veidošanos 3
Lasīt citas ziņas

Nesen arheoloģiskās izpētes laikā Mārstaļu ielā 6, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā atrada labi saglabājušās liecības par Rīgas pirmsākumiem – no 12. līdz 14. gadsimtam. Lielisks iegansts uzzināt, kas līdz šim uziets zem Rīgas citviet, kur un kādi pagrabi, cietumi, kaulu kambari, ejas, slēptuves, senas akas…

No kurienes te smārds?

Priecājamies par gleznaino Rīgas kanālu, taču vai varat iztēloties, ka senāk pa Vecrīgu plūdusi vairāk nekā 30 metrus plata upe Rīga jeb Rīdzene, kurā no Daugavas iepeldējušas ne vien pamatīga lieluma caurceļotājas stores, bet arī kuģi? Upe, lejasdaļā plūzdama pa kādu Daugavas gultnes vecupi gar smilšu kalniem, pie Pulvertorņa strauji pagriezās uz dienvidaustrumiem un, metot slaidu loku gar Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielu, ietecēja Daugavā. Tās ieteka bijusi 30–40 m plata, un kuģojama tā bijusi vismaz līdz tagadējai Zirgu ielai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pie tagadējās 13. janvāra ielas atradusies laivu piestātne un pilsētas ziemas osta. Upe strauji aizsērēja 16. gs., un 18. gs. to pilnīgi aizbēra. 1860. gada beigās, nojaucot pilsētas vaļņus, likvidēja pēdējās Rīdziņas paliekas, izbūvējot apakšzemes kanālu, savienojot to ar vecās gultnes paliekām un stāvošos ūdeņus novadot Daugavā.

Vēl tagad zem Minsterejas ielas brīžiem var sajust trūdu smārdu… Rīdzenes upē atrasti trīs nogrimuši kuģi. Pirmais kuģis uziets 1554. gadā, tīrot upi tagadējā Līvu laukuma vietā. Otru kuģa vraku atrada arheoloģiskajos uzraudzības darbos 1938. gadā Armijas Ekonomiskā veikala (AEV, tag. “Centrs”) būvbedrē.

Tajā pašā gadā netālu no AEV izrakumos atraka trešā kuģa vraku, to atrada 7 m dziļumā būvbedrē pie Vaļņu un 13. janvāra ielas krustojuma. Šogad arheoloģiskās izpētes laikā Mārstaļu ielā 6, iepriekš neapbūvētajā iekšpagalmā, kas ir netālu no bijušā Rīgas ezera un vietas, kur plūdusi upe, no vecajiem uzslāņojumiem ir atbrīvota pagraba ķieģeļu velve.

Major, rādi, kur ejas!

Rolands Majors gandrīz visu mūžu pavadījis Rīgas pilī – tur dzīvojis, strādājis, pili sargājis, te arī noskatīta nākamā dzīvesbiedre.
Foto: Anda Krauze

Rīgas pils uzskatāma par raksturīgu vēlīnā klasicisma arhitektūras paraugu. Bruņinieku laikos pirmais stāvs bijis paredzēts saimniecības vajadzībām un apsardzei, otrajā stāvā – kapela ar sakristeju, mestra telpas, ordeņa brāļu guļamistabas, bet trešais bija ieroču stāvs ar nelielām šaujamlūkām, ko izmantoja tikai aizsardzībai. Rīgas pils atjaunošanas darbi rit jau kopš 2012. gada, un 2024. gadā ir plānots pabeigt pārbūves un restaurācijas darbu otro kārtu. Kā jau zem jebkuras pils, arī zem šīs ir plaši pagrabi, kuros turēts kurināmais materiāls.

Otrā pasaules kara beigās pagrabos, arī lifta šahtā slēpti vērtīgākie muzeju krājumi. Pilī saimniecības vadītājs, kā arī atbildīgais par signalizāciju un ugunsdrošību vai visu mūžu, arī pie visiem atjaunotās Latvijas prezidentiem, bijis Rolands Majors, kam šogad aprit 95. dzīves gads: “Ja nemaldos, 1958. gadā pie manis pieteicās skatīt pagrabus vīri no Iekšlietu ministrijas kopā ar sapieriem, protams, tie bija čekisti…

Reklāma
Reklāma

Rādi, Major, kur ejas, aprakta manta! Kā es varu zināt, varu parādīt tikai tos pagrabus, ko pārzinu, un tā ir tikai viena ceturtā daļa no kopējās pils teritorijas… Pilī vēl darbojas muzeji – katram taču ir sava saimniecība. Vīri pagrabos uzmērīja, savos dokumentos kaut ko piefiksēja, es gāju nopakaļus klusēdams, jautātāji bija viņi. Pagrabos bija gan malka, ogles, arī kūdra, gadā izmantojām apmēram 120 tonnu ogļu, bija pieci apkures katli, astoņi kurinātāji, četri kurināja piecus katlus pagrabā.

Kad 1954. gadā te sāku darbu, pilī nebija centrālapkures, to ierīkoja pēcāk. Varat apjaust, cik grūti nācās kurināt, piemēram, Baltās zāles visas četras krāsnis, ja malka no pagraba bija jāuznes uz pleciem, jo lifts nestrādāja.”

2021. gada laikā Rīgas pils senākajā daļā – kastelā – veicot būvdarbus, atklāja unikālas vēstures liecības, piemēram, kastelas pagrabā atraka hipokausta jeb siltgaisa krāsni, kas datējama ar 13. gadsimta beigām un 14. gadsimta sākumu – tā ir senākā līdz šim atklātā, gandrīz pilnībā saglabājusies šāda apjoma hipokausta krāsns Latvijā. Vērtīgas arheoloģijas liecības ir arī pils kastelas ziemeļu korpusā atklātais 1230.–1330. gada Rīgas pilsētas aizsargmūra fragments, Rietumu korpusā 1,5 m dziļumā atrastās 1330. gada pilsētas apbūves paliekas, kuras iestiepjas zem kastelas pagalma sienas, un 2,5 × 2, 5 m apvalkdūmeņa pavarda pamatne. Dzirdēts, ka zem pils bijušas arī ejas… Kāpēc gan ne?

Lai gan arheologi smīkņā par nostāstiem, ka zem Daugavas varētu būt kādas ejas, jo upes gultni pie Rīgas klāj biezs, ūdens caurlaidīgs smilšu slānis, kurā praktiski nav iespējams ierīkot pazemes tuneli, tomēr ir interesantas ziņas, kas liek vismaz aizdomāties… Lūk, 1843. gadā Rīgas pils pārbūves darbos esot atsegts Daugavas virzienā vedošas aizbirušas pazemes ejas sākums un atrastas dažas senas monētas. Tālāk izpēte nav veikta. 1913. gadā arheologs Jefimijs Seleckis no Maskavas, apsekojot Rīgas pils pagrabus, atklājis ar ķieģeļiem izmūrētu eju Daugavas virzienā. Tā ar dubļiem bijusi pilna tiktāl, ka iekļūt ejā bez attīrīšanas nav bijis iespējams. Turpmākās ieceres pārtraucis Pirmais pasaules karš, eja aizmūrēta, un ieeja šodien vairs nav sazīmējama. Arī arhitekts un viņa materiāli pačibējuši bez vēsts.

1933. un 1938. gadā, nojaucot seno apbūvi, konstatēti uz Daugavu orientēti mūra velvju fragmenti kvartālā starp Grēcinieku un Mārstaļu ielu. 1965. gadā, izbūvējot gājēju tuneli no Grēcinieku ielas uz 11. novembra krastmalu, izlaužot 17. gadsimtā būvētus pilsētas mūra pamatus, atsegts aizbrukušas pazemes ejas posms – Daugavas virzienā.

1982. gadā, pie pils veidojot Skulptūru dārzu, atsegts ar dubļiem pilns uz Daugavu vedošas apakšzemes ejas sākums. Tālāka izpēte nav veikta. Rolands Majors: “Dzirdējām, ka blakus ēciņā ar zirga galvu atveidojumiem, kurā bijusi gubernatoru kariešu novietne, varētu būt eju sākums… Acīmredzot to zināja čekisti, jo viņiem līdzi bija vīri ūdens necaurlaidīgos tērpos, viņi iebrida, līda iekšā ar kanalizācijas ūdeni pieplūdušajās ejās, taču tālu netika, jo tās bija aizbirušas. Tomēr atklāja, ka no šīs ēkas ir tāds kā eju sazarojums – gan uz dārza, gan uz pils priekšējo pusi. Viņi arī interesējās par eju, kas varētu iziet uz Daugavu. Pats biju skatījis senu plānu, kurā ar pārtrauktām līnijām bija iezīmēta eja uz Daugavu, taču tas nenozīmēja, ka tā turpinātos zem upes.”

Spoku stundā

Livonijas ordeņa laikā pils Svētā Gara tornis un Bruņinieku tornis, kas mūsdienās vairs nepastāv, ir bijuši savienoti un tur bijis izveidots spitālīgo hospitālis. Ne viens vien, kurš palicis pa nakti šajā pils daļā, dzirdējis soļus un krakšķus uz Svētā Gara torņa vecajām un vītņotajām kāpnēm. Ko līdzīgu izjutis arī Rolands Majors: “Pirmo telpu dzīvošanai ar virtuvīti un pieliekamajiem man ierādīja puspagrabā līdzās Sv. Gara torņa pamatnei.

Virs zemes bija tikai logs. Pamanīju, ka pieliekamajam pie sienas novietota finiera plāksne, to pabīdot, atklājās eja… Toreiz vēl biju jauns, uzdrošinājos tajā ielīst, ievēroju, ka eja virzās uz augšu un tad… pavērās skats uz seniem ozolkoka pakāpieniem, kas turpinājumā bija aizbiruši. Pēcāk naktī dzirdu soļus, kas skan no Sv. Gara torņa pirmā stāva kāpnēm, nevis no pagraba… Tolaik pilī dzīvoja arī komendants, kurš ar vilka suni ik vakaru pārbaudīja telpas, vai kāds nav kur ielīdis. Bija gadījumi, ka pilī nakti pārlaida kāds iešņabojis vīrs, taču parasti tādus atklāja un nodeva milicijai. Pēcāk saņēmu sūdzību, ka Sv. Gara torņa istabiņās naktī degot gaisma. Dīvaini, sākām novērot – tiešām, pēc pusnakts tornī iedegas un pēc brīža nodziest uguntiņa… Ar komendantu uzkāpjam augšā, tur neviena nav…”

Te staigājušas mūķenes…

“Kas sāka celt mūra ēkas, dzirnavas, izdomāja logus, brilles, dzirkstošo vīnu? Protams, klosterļaudis,” ieintriģē bīskaps Andris Kravalis, ar kuru tiekamies Klostera ielas 5. namā, kur kopš 2015. gada darbojas ģimenes atbalsta centrs “Svētās ģimenes māja” – sniedz garīgu, izglītojošu un sociālu atbalstu ģimenēm visplašākajā nozīmē – bērniem, jauniešiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un senioriem. Tas iekārtots pretī Marijas Magdalēnas baznīcai, ēkā, kur viduslaikos atradies cisterciešu sieviešu klosteris, izveidots 13. gadsimtā.

Pēc tam telpas kalpojušas dažādām vajadzībām, reliģiskais saturs mijies ar laicīgo, tā, piemēram, zviedru laikā šeit bijusi naudas kaltuve, bet vēl ne pārāk tālajos padomju laikos – valsts arhīvs. Esam nokāpuši lejā pie atsegtā pilsētas aizsargmūra, zem kura paveras bruģēta eja. Iespējams, tā ir daudz dziļāka, jo ir senāka par izklāto bruģi. Nojaušams, ka eja būtībā bijusi šaura ieliņa starp divām ēkām, kuru aizmugurējo sienu veido aizsargmūris. Andris Kravalis: “Te nu izjūtams 13. gadsimts, kad 1257. gadā uzsāka celt cisterciešu sieviešu klosteri. Abas ēkas piebūvētas pie senā Rīgas aizsargmūra.” Telpā skatāms arī gaitenis, izklāts ar 17. gs. mazajiem ķieģelīšiem.

Vienā no “Trīs brāļiem”

Erudītais un atsaucīgais Gunārs Armans – Rīgas kultūrvēstures zinātājs un sargātājs.
Foto: Anda Krauze

Mazās Pils ielas 17. nams ir Rīgas vecākā saglabājusies dzīvojamā ēka ar manteļskursteni un piedurvju akmeņiem ārpusē. Tā būvēta 15. gadsimta beigās un ir līdzās pārējām abām ēkām, visas kopā tās dēvē par “Trīs brāļiem”. Nosaukums radies pēc analoģijas ar noliktavu grupu Tallinā, ko sauc par “Trīs māsām”. Namu kompleksā atrodas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un Arhitektūras muzejs. Ieejot muzejā, redzam grīdā lūku ar aizvērtu vāku. Gunārs Armans, bijušais Rīgas pieminekļu aizsardzības inspektors, pilsētas vēstures zinātājs, atceras, ka zem tās telpā atradusies Vecrīgas arhitektūras detaļu unikāla kolekcija, ko bija savācis Zinātniskās restaurēšanas remonta kantora vēsturnieks Roberts Malvess (1905–1982).

Viņš 20. gadsimta sešdesmitajos septiņdesmitajos gados pētījis arī Sv. Pētera baznīcu, un, pateicoties viņa rūpībai, tagad muzeja priekštelpā varam aplūkot unikālu metālkalumu – Sv. Pētera baznīcas iekštelpas ziemeļsānjomas laternas kronšteinu jeb balstu, kas cietis, dievnamam degot 1941. gadā. Pa akmens kāpnēm dodamies pazemē – paveras labi saglabājušies gaiši velvēti pagrabi. Tajos vēl ir arī neliels daudzums seno arhitektūras detaļu, tostarp viduslaiku ķieģeļi un kārniņi.

Gunārs Armans: “Šie ir tā dēvētie holandiešu kārniņi ar izliekumu, sākotnēji viduslaikos jumtu klājumam izmantoja klostertipa dakstiņus, kas savu nosaukumu guvuši no tā, ka bija veidoti kā divas atšķirīgas detaļas – sauktas “mūks” un “mūķene” –, kuras uzliekot tika aizkabinātas viena aiz otras. 16. gadsimtā tos palēnām nomainīja mēlesveida dakstiņi, kurus bija vienkāršāk izgatavot un uzstādīt un kuri nebija tik smagi un nenoslogoja jumta konstrukcijas. Kopš 16. gadsimta beigām ieviesās šie liektie holandiešu dakstiņi, kas 17. gadsimtā kļuva dominējošie.”

Izlauzušies līdz pat Rātslaukumam

Varbūt tieši baroka laikmeta arhitektūras pieminekli, tirgotāja Ernsta fon Dannenšterna dzīvojamo namu, kas celts 1696. gadā, varam uzskatīt par Vecrīgas debesskrāpi, kam saglabājušies pagrabi ar velvētiem griestiem. Nams atrodas Mār­staļu ielā, kas izveidojusies jau XIII gadsimtā. Sakarā ar ostas tuvumu 13.–15. gadsimtā te izbūvētas lielas tirgotāju sētas. Izteiksmīgā ēka vēl arvien atgādina senu noliktavas tipa dzīvojamo namu, tās arheoloģiskajā izpētē 17. gadsimta apbūves paliekas konstatētas tranšejā pie ēkas galvenās fasādes 3 m zem pašreizējā Mārstaļu ielas līmeņa.

Nelielas, šauras pagrabtelpas izmūrētas arī iebrauktuvē, kas ved uz pagalmu. Acīmredzot šeit atradušies pagrabi, kas celti laikā, kad mūru un vaļņu ieskautajā Rīgā bija jūtams jaunu apbūves laukumu deficīts un noliktavu telpu izbūvei sāka izmantot platību zem pilsētas ielām. Šādi paplašināti pagrabi skatāmi vēl citviet, piemēram, zem Kungu, Kaļķu, Tirgoņu, Grēcinieku ielas iepretī Mencendorfa namam. Gunārs Armans atceras nostāstu, ka Lielā Ziemeļu kara laikā, kad Rīgā plosījās mēris un krievu grāfa Borisa Šeremetjeva karaspēks, daudzi pilsētnieki slēpās pagrabos, jau laikus sarūpējuši pārtikas krājumus. Lai gan rīdzinieki aizstāvējās varonīgi, tomēr bija milzīgi cilvēku zaudējumi, tos radīja arī bads un mēris.

Baznīcas bija pārpildītas ar līķiem, visus nebija iespējams apglabāt, tādēļ daudzi bija novietoti pilsētas ielās un smakoja… Daudziem patvērums bijis šie plašie pagrabi. Ernsta fon Dannenšterna nama pagrabu iemītnieki, jūtot pārtikas krājumu izsīkumu, esot izdauzījuši pagraba sienas un izveidojuši eju uz nākamās mājas pagrabu, tādā veidā visā pilsētas aplenkuma laikā, kas ildzis vairākus mēnešus, pārvietojoties no viena uz otru pagrabu un dienasgaismu ieraudzījuši tieši virs Rātslaukuma brīdī, kad tur sadzītie rīdzinieki 1710. gada jūlijā bijuši spiesti zvērēt uzticību Šeremetjevam…

Kaulu kambari

Dr. hist. Artūrs Tomsons, arheologs, LU un LMA pasniedzējs.
Foto: Anda Krauze

Nākamais mūsu ceļabiedrs ir Dr. hist. Artūrs Tomsons, arheologs, Latvijas Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, 2008. gadā vadījis arheoloģisko izpēti Rīgas pils konventa pagalmā: “Tur izpētei bija divi laukumi, atklājās apmēram 6 m biezs, netraucēts kultūrslānis ar daudzām apbūves kārtām. Pašā lielākajā dziļumā toreiz atsedzās viduslaiku koka ielas fragments ar guļbaļķu ēkas stūri, no laika vēl pirms pirmās pils uzcelšanas Daugavmalā. Zīmīga bija arī pie kādreizējās ieejas vietas ēciņā atrastā dzelzs atslēga.”

Artūra vadībā atklāti arī Baltijā šobrīd zināmie lielākie tā dēvētie kaulu kambari pie Sv. Jēkaba katedrāles, burtiski Saeimas durvju priekšā. 2018. gadā uzraugot būvdarbus ap katedrāli, zemes darbu gaitā atklājās, ka katedrāles priekšā pletusies intensīvi izmantota viduslaiku un jauno laiku kapsēta, un tika veikta pamatīga izpēte. Ārpus katedrāles toreiz tika izpētīti 298 atsevišķi apbedījumi (senākais datējums, ko izdevās noteikt, droši saistāms ar 14. gs. otro pusi).

Interesanti, ka šeit izteikti jūtama nevācu iedzīvotāju klātbūtne – atrasts samērā daudz pakavsaktu un pat izteikti pagānisks priekšmets – apkalts, no dzīvnieka naga gatavots piekariņš. Senākos būvdarbos un pārrakumos skarto un pārvietoto kaulu krāvumos nonākušo indivīdu skaitu arheoloģiskajai izpētei piesaistītais antropologs lēsa uz aptuveni 3500–4000 indivīdiem.

“2021.–2022. gadā turpinot uzraudzības darbus katedrāles iekšpusē, tika atsegtas vēl 48 cilvēku mirstīgās atliekas un vairākas akmens kapa plāksnes. Visvēlāk datētie šeit izpētītie apbedījumi saistāmi pat vēl ar 18. gs. pirmo pusi – tātad laiku neilgi pirms Lielo kapu izveidošanas. Pēc pašiem kauliem labi redzams, ka iekšpusē apbedīto dzīves līmenis un sociālais statuss bijis būtiski augstāks ārpusē apbedītajiem. Ja līdz 50 gadiem ir veseli zobi, tas tomēr kaut ko liecina par pieejamās pārtikas kvalitāti.”

Zinātnieks pievērš mūsu uzmanību arī altāra daļas dienvidpuses ārsienai, kurā slīpā vērsumā redzama izmūrēta šaura, iegarena aila, kas atklāta 2018. gada izpētes darbu laikā. Pastāv uzskats, ka šī aila varētu būt tā saucamais hagioskops, kādi bijuši paredzēti, lai dievkalpojumam no ārpuses varētu sekot personas, kam tobrīd nav ļauts uzturēties baznīcā (piemēram, sasirgušie ar kādu lipīgo slimību). Pagaidām šis ir vienīgais hagioskops, kurš atrasts Latvijas viduslaiku baznīcās.

Velvēts gaitenis ar kamerām…

Pilsētas aizsardzībai veidoja aizsargvaļņus, cēla mūra nocietinājumus ar torņiem – līdz 1330. gadam uzcelti 28 nocietinājumu torņi 70 līdz 120 m attālumā cits no cita. Līdz mūsdienām pārbūvēts saglabājies vien izteiksmīgais Pulvertornis, kas bijis vissvarīgākais pilsētas nocietinājums, jo sargāja galveno Rīgas ceļu uz austrumiem.

Pirmo reizi šis tornis minēts 1330. gadā un saukts par Smilšu torni (nosaukums acīmredzot radies no smilšu kalniem pretī tornim). Ieeja atradusies 5 m virs zemes, un ēkā varēja iekļūt tikai pa šaurām kāpnēm. 1621. gada zviedru uzbrukuma laikā torni sagrāva, neskarts palika tikai pagrabstāvs, uz kura 1650. gadā uzbūvēja tagad redzamo Pulvertorni. Tornī atradies cietums, bijuši moku kambari, te glabāja ieročus līdz pat 1883. gadam.

Cietumi bijuši arī citviet, piemēram, Rātsnama pagrabā, zem nama Jaunavu ielā, tajā esot turēts arī dzejnieks Jānis Rainis, ēka gāja bojā 1941. gada jūnijā. 1679. gadā Rīgas rāte blakus Sv. Jāņa baznīcas ziemeļaustrumu sienai ierīko cietumu un patversmi nespējniekiem. Cietuma otrajā stāvā cauri dievnama sienai ierīkoja divas durvis uz atsevišķām galerijām baznīcas ziemeļaustrumu malā, pa kurām cietumnieki var ierasties uz dievkalpojumu: pa vienām – vīrieši, pa otrām – sievietes. Par to liecina vēl tagad sienā redzamās ielodzes.

Cietums darbojās līdz 1783. gadam, pēc tam šo pārmācības namu pārcēla uz Citadeli (arī tur bija iespundēts Rainis!) un namu izmantoja par Rīgas policijas kazarmām. Šajā laikā senā Bīskapa sēta (1201–1828) tiek pārdēvēta par Policijas kazarmu sētu (1828–1902), līdz 20. gs. sākumā iegūst mūsdienīgo nosaukumu – Jāņa sēta.

Krietnos sargā, nekrietnos savalda

Arheologi, pilsētas vēstures pārzinātāji ēku sienās, pagrabos spēj sazīmēt vēl dažu torņu atliekas. Raug, Kaļķu jeb Budes tornis bijis apaļš, tā diametrs 12 m. Torņa ārējās sienas pamatus daļēji atraka 1977. gadā. Interesantākais, ka šā torņa aizmugurē 16. gs. uzcelta īpaša cietuma ēka, kas pilsētas ķemerejas grāmatās 1696. gadā dēvēta par “jauno cietumu” (tag. Kaļķu un Meistaru ielas stūrī). 1788. gadā tā vietā pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta uzbūvēts pilsētas policijas nams, virs kura ieejas bijis uzraksts “Krietnos sargā, nekrietnos savalda”. Ēkas pagrabstāvā saglabāja daļu no viduslaiku cietuma, un apakšzemes kameras kopā ar mūra atliekām ir redzamas līdz mūsdienām namā Kaļķu ielā 7/9. Piekļuve tām ir ierobežota, jo nams atrodas privātīpašumā.

Par seno cietumu liecina ar ķieģeļiem velvēts gaitenis, kam vienā pusē četras kameras (plat. ~2 x 3 m, augst. <2 m), otrā – viena lielāka telpa. No kamerām uz gaiteni bija šauras, zemas durvis un aizrestoti lodziņi. Katras kameras iekšpusē atradās neliels iedobums gulēšanai vai sēdēšanai. Kamerās valdījusi pilnīga tumsa, jo gaisma tur nekad neiekļuva. Griestu velvē atradās neliels stūrains caurums, pa kuru ieplūda gaiss. Ir izteikta hipotēze, ka pa šo nelielo caurumu griestos cietumniekiem nometa arī pārtiku. 20. gs. 30. gados vēl bijušas redzamas ķēdes, ar kurām ieslodzītos piekala pie sienas. Kādreiz gaitenis aiz kamerām turpinājies tālāk zem Rīgas pilsētas, tomēr jau sen tas ir aizbērts. Arhitekts Artūrs Lapiņš, kurš par šo ēku rakstījis diplomdarbu, uzskata, ka būtu vērts cietumu uzmērīt. Arhitekts Pēteris Blūms ir pārliecināts: “Tā ir unikāla vieta, žēl, ka to neizmanto sabiedrības izglītošanai (tur esot iekārtota noliktava). Tā varētu kļūt par Rīgas ikonu, kas piesaistītu tūristu uzmanību.”

Vīnūzis un akas

Zinām, ka Rīga bijusi tirgotāju pilsēta, darbojusies Hanzas savienībā, un kā gan toreiz bez vīna! Interesanti, ka vīnu pat pielīdzināja valūtai – izmantoja darījumu samaksai, apbalvošanai, labvēlības un goda izrādīšanai. Piemēram, valsts darījumu sūtņiem, tirgotājiem, sūtot viņus uz svešām zemēm, deva līdzi ozolkoka muciņas ar labi ilgi nostāvējušos vīnu. Kā raksta Andris Caune grāmatā “Rīga zem Rīgas”, pirmās ziņas par Rīgas vīnūzi rodamas jau 1293. gada dokumentos, ar 1334. gadu datētā sarakstā norādīta tā atrašanās vieta – nogabalā starp Rozena, Tirgoņu un Krāmu ielām.

Tur tas pastāvējis līdz pat 1600. gadam, pēcāk virs senajiem pagrabiem uzcelta jauna ēka. Otrā pasaules karā bojā aizgāja ne vien rātsnams un Melngalvju nams, bet arī celtne, kas atradās virs vīnūža pamatiem… Tikai laika posmā no 1962. līdz 1969. gadam, veicot arheoloģiskos izrakumus speciālistes Tatjanas Pēveles vadībā, noņemot zemes kārtu, atsedzās vairākas labi saglabājušās telpas ar ļoti greznām gotiskā stilā veidotām velvēm. Divas masīvu stabu rindas sadalīja telpu trijos jomos. Grīdas – izklātas ar četrstūraini apskaldītām kaļķakmens plāksnēm, telpa bijusi apsildāma ar kamīnu.

Telpai bijušas trīs ieejas – no Tirgoņu, Krāmu un Rozena ielas. Tagad tur atrodas viduslaiku restorāns “Rozengrāls”. Vēl kāds interesants fakts – Mārstaļu ielā 17 padomju gados būvētās pirts ”Varavīksne” vietā arheologi atklāja aku ar koka grodiem, kas bija labi saglabājušies.

Savukārt Tirgoņu ielā 17, Rātes vīna pagrabā 1987. gadā arheologa Andra Celmiņa vadībā atsedza unikālu viduslaiku pazemes aku, kas veidota no akmens kvaderiem. Tā ir restaurēta, pieejama interesentiem. Otra viduslaiku akmens aka, kas, domājams, saglabājusies kopš 14. gs. sākuma, skatāma Kaļķu ielā 3a. nama pagrabstāvā. Tā veidota no ķieģeļiem, bijusi iebūvēta ēkas stūrī ar pieeju no ārpuses.

Aku pārsedz izturīga stiklota grīda. Aka bijusi arī Rīgas pils pagalmā, 18. gs. tās ūdeni atzina par cilvēkiem nelietojamu, vien izmantoja lopu dzirdināšanai un ugunsdzēsības vajadzībām, tā nav saglabājusies. Senāko attēlu, kurā redzama Doma baznīcas dienvidu fasāde, krustejas un pagalms, 1786. gadā zīmējis J. K. Broce, minot, ka pagalma centrā atradusies aka. Tās aprises arī atklāja, fiksēja 1986. gada izrakumos arheologa A. Celmiņa vadībā. Pēcāk 1995. gadā izrakumos atsedza otru koka grodu aku, kas ierakta pagalma dienvidaustrumu daļā. Abu aku konstruktīvais risinājums ir visai līdzīgs. Plānā tā ir kvadrātveida konstrukcija (2,44 x 2,44 m), grodiem izmantotas biezas koka plātnes ar stūros piecirstiem pakšiem.

Būvupuri

Līdz šim biju dzirdējis leģendas par dievnamos iemūrētiem cilvēkiem, taču nu atradu interesantu pētījumu – Justīnes Jaudzemas bakalaura darbu “Būves upuris Latvijā” (2016), kurā ar apzīmējumu “būves upuris” saprotami gan cilvēki, gan citas dzīvas būtnes, kas ēkas celtniecības vai pārbūves laikā sakrālu iemeslu dēļ bijušas iemūrētas ēkās. Autore izmantojusi arī arheologa Andra Caunes zinātniskos rak­stus, piemēram, “Celtņu ziedojumi 12.–16. gs.”, kurā minēti latviešu tautas ticējumi par nepieciešamību nodrošināties pret ļauno, tāpēc ēkas pamatos novietoja ziedojumu.

Ierasti šādi ziedojumi likti būves laikā zem ēkas stūra, sienas, pavarda, ieejas grīdas – tā, lai tos nepamanītu. Sākumā upurējamais esot bijis cilvēks, bet ar laiku tas aizstāts ar dzīvnieka upuri, ziedojot atsevišķus dzīvnieka kaulus vai priekšmetus. Salīdzinot arheoloģiskos atradumus Rīgā ar citu valstu piemēriem, Andris Caune izdalījis četrus celtņu upuru veidus. Starp tiem atzīmēti priekšmetu ziedojumi, piemēram, pludiņi, atsevišķas senlietas, antropomorfas figūriņas. Pie priekšmetu ziedojumiem pieskaitīta vilna, maize un sudraba nauda, kas vēl līdz 19. gs. likta ēkas stūrī ar nolūku piesaistīt labklājību, bet aizsardzībai novietoti pīlādža koka krustiņi vai dzīvsudrabs.

Ēkas pamatos likts arī zirga galvas ziedojums – zemkopju tautas visaugstāk no visiem dzīvniekiem vērtējušas tieši zirgu. Interesants ir krievu pētnieka Alberta Bajburina viedoklis, ka zirgs uzskatāms par cilvēka ekvivalentu, un saistībā ar zirga upurēšanu ēkai ir vērojama rituālā trīsdaļība – augšējā, vidējā un apakšējā pasaules daļa. Jumts saistās ar zirga galvu, kuras dēļ māja kļūst par ķermeni un pamati – par kājām. Rīgā šāds upuris atrasts, pētot Rāmera torņa vietu (atradies starp tagadējām Trokšņa un Torņa ielām). Ap 14. gadsimtu veikta torņa pārbūve – nojaukta siena un aizbērts apakšējais stāvs. Apakšējā stāva aizbēršanas laikā iekštelpas ārējos stūros guldīti zirga galvaskausi un āža ragi. Savukārt kādas klēts arheoloģiskajos izrakumos starp Peldu un Mār­staļu ielām atrasta novietota govs galva, mugurkauls un ribas.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.