“Pa pēdām Kurbadam!” “Mājas Viesa” saruna ar Gunti Pakalnu 5
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz bija laiks, kad katrs sevi cienošs latviešu dzejnieks mēģināja sacerēt pa eposam. Arī pasaku vācējs Anss Lerhis-Puškaitis (1859–1903) uzrakstīja savējo – par ķēves dēlu Kurbadu, kas atbrīvo pasauli no ļaunuma. Varoņeposu kalna virsotni izdevās ieņemt Andreja Pumpura “Lāčplēsim”, taču Kurbadam tur ir sava cienījama vieta, ko apliecinājis nesen izdotais “Kurbads. Latvju varoņstāsts”. Kā sanākusi senā teika jaunās skaņās, vaicājam folkloras pētniekam Guntim Pakalnam, kurš ir Puškaiša tuvs rads.
Kas jums Puškaitis sanāk rados?
Viņš ir manas vecvecmāmiņas Anlīzes brālis. Anlīze mira Sibīrijā 1949. gadā. Esmu dzimis un audzis Talsos mājā uz Puškaiša ielas.
Kas tad cits atlika, kā kļūt par folkloras pētnieku!
Dzimtā runāja, ka esot tāds slavens radinieks, par kuru ir grāmata. Šo grāmatu, kas ir 1928. gadā izdotā viņa skolnieka un vēlāk kolēģa Roberta Bērziņa sarakstītā Puškaiša biogrāfija, pirmo reizi redzēju 1978. gadā, kad sāku studēt filoloģiju un rakstīju kursa darbu par Puškaiti. Vienīgais, ko atceros no vecmāmiņas stāstiem, ka viņa kā maza meitene ir ievesta Džūkstes Lancinieku skolā, kur Puškaitis strādāja par skolotāju, un ļoti baidījusies, ka tikai kaut ko nepajautā. Puškaitis man iedeva, ar ko nodarboties – materiālus un daudzus risināmus jautājumus –, jo arī turpmākos kursa darbus, diplomdarbu un pirmo zinātnisko rakstu rakstīju par viņu. Pašlaik turpinu pētīt latviešu pasaku publicēšanas vēsturi – no pirmsākumiem līdz mūsu dienām.
Kāds radies priekšstats par savu tēvoci – dižo pasaku vācēju?
Joprojām neesmu sapratis, kāds viņš bija cilvēks, jo Roberta Bērziņa radītais pozitīvais, romantiskais tēls ir tik spēcīgs – vai dzīvē tāds ir iespējams?
Dzīvojoties pa pasakām, tā varētu gadīties…
Pasakas nāca nedaudz vēlāk. Viņš bija vecākais no saimnieka dēliem, taču Cīruļu mājas pārņēma jaunākais brālis. Ansu vairāk interesēja koku stādīšana, akmentiņi… Gribēja studēt Tērbatas universitātē, bet netika, taču, iespējams, tieši Tērbatā viņš aizrāvās ar nacionālajām idejām. Pēc tam neklātienē izmācījās par skolotāju…
No kurienes pseidonīms Puškaitis?
Par to ir vairākas versijas. Tolaik folkloras vācēji pseidonīmiem izmantoja baltu vai senprūšu dievību vārdus.
Kā radās viņa Kurbads?
Puškaitis vēlējās būt arī rakstnieks. 1888. gadā parādījās Pumpura “Lāčplēsis”. 1889. gadā viņš sarakstīja Kurbadu, kam ir divas versijas – pirmā tiek uzskatīta par tautas pasaku, tā bija nopublicēta kā pati pirmā 1891. gadā trīs sējumos izdotajās grāmatās “Latviešu tautas pasakas, Džūkstes-Pienavas novadā sakrājis Anss Lerhis-Puškaitis”. Sākumā viņš to lika tāpēc, ka, iespējams, uzskatīja par pašu nozīmīgāko, jo tur esot atbalss no seno latviešu eposa, kas tolaik ļoti tika meklēts. Katrs tautas pasaku pierakstītājs tekstos pielika arī kaut ko no sevis. Dižākais latviešu “pasaku vecis” Pēteris Šmits (1869–1938) jau 1908. gadā norādīja Kurbadā tās vietas, kur izmantotas starptautiski zināmas pasakas un kur cienījamais autors varētu būt piedzejojis pats savu tekstu. 1891. gadā iznāca arī Puškaiša paša sacerētais “Kurbads – senlatvju varonis”. Pirmā Kurbada versija ap desmit lappušu garumā ir vairāk līdzīga pasakām un bieži drukāta, otrā mazāk zināma – astoņdesmit lappušu garumā, apvienojot desmitiem teikas un pasakas un centrā liekot romantisku stāstu par senlatviešu virsaišu bērniem Laimoni un Laimdotu, Kurbada vecākiem. Tolaik viņš pats arī sacerēja pasakas, ko sauca par oriģinālpasakām. Paradokss, ko nemāku izskaidrot – viņa tautas pasakas pierakstītas ļoti labā valodā, kas atšķiras no paša sacerētajām…
Kā vērtējat jauno Kurbadu, kas tapis Guntara Godiņa apdarē?
Grāmatas iniciators Imants Parādnieks vēlējās, lai Kurbads tiek izdots mūsdienīgi, vieglākā valodā, spētu piesaistīt jaunos ļaudis. Ir izveidota arī īpaša programma – ar tālruni uzspīdinot uz dzejas teksta lappusēm, attēli kļūst telpiski un skan grupas “Skyforger” dziesmas. Grāmatas veidotājiem teicu, ka, manuprāt, Guntars ir vienīgais, kas spētu pārstrādāt šo tekstu, jo bija jau darbojies ar igauņu eposa tulkošanu. Starp citu, esam kursabiedri, piecus gadus studējām filoloģiju.
Kādu atzīmi par darbu liktu kursabiedram?
Vismaz deviņi ar pusi! Viņam bija grūts uzdevums, jo bija jau gatavas Sindijas Ančas ilustrācijas un grupas “Skyforger” dalībnieka Pētera Kvetkovska dzeja. Tādas kombinācijas un interpretācijas, kā Guntars salicis pasaku, vēl nav bijis. Viss būtiskais saglabāts. Bet katrs teikums ir pārveidots, sākumā no jauna uzrakstīts teksts par pasaules radīšanu – kārtīgs mīts un eposs nevar bez tā, kā viss sācies –, un viņa pielikums ir arī pašās beigās, kur Kurbads iet bojā, bet cerība paliek. Garlaicīgākās vietas īsinātas, piemēram, par nestipruma zālēm, ko varonis iedzēra un gadu kalpoja pie velna. Skaidrāk izspēlēts Kurbada vārds – ķēvei bija liels bads un viņa apēda zivs iekšas… Kurbada vārds pirms Puškaiša latviešu folkloras avotos neparādās. Tā ir arī mana versija, ka vārds radies no bada – Kurbads. Guntars ir mēģinājis uztaustīt šī eposa ideālo formu, ko vēlējās, bet īsti neprata Puškaitis.
Kāpēc Kurbadam beigās jāiet bojā atšķirībā no mūslaiku filmām, kur pasaules glābēji parasti izdzīvo?
Te Puškaitis ietekmējās no Pumpura. Latviešu nācija bija tikai iedīglī – ar cerību, ka gaismas pils kaut kad celsies augšā. Spēcīga bija arī Garlība Merķeļa darba “Vanems Imanta” ietekme.
Kāpēc Lāčplēsis kļuva par mūsu varoņeposu Nr. 1?
Pieļauju, ka ir runa par talantu, radošo brīvību un laikmeta jušanu. Rainis mēģināja no Kurbada veidot lugu, bet vēlāk paņēma Lāčplēsi un uzrakstīja “Uguni un nakti”. “Kurbads” palicis kā aizmirstais, alternatīvais, noslēpumainais eposs, kas nedod mieru. Kurbadam ir arī jaunāki veidojumi, tostarp – Valda Zepa jeb Jāņa Turbada emigrācijā 1959. gadā fragmentos publicētais ironiskais “Ķēves dēls Kurbads”, Visvalža Lāma “Kurbads” 1992. gadā, 2000. gadā Anša Bērziņa “multene” par Kurbadu, kur cīņas ar velniem attēlotas kā deviņdesmito gadu biznesmeņu šaudīšanās.
Varoņteika iznākusi īsti laikā, jo Ukrainas kurbadiem tagad ir jācīnās pret baisu ļaunumu.
Jā, mums atkal ir jādomā, kā tas ir – būt kareivim. Ukraiņi karā savus ienaidniekus sauc mītisku būtņu vārdā par orkiem un tamlīdzīgi. Arī Kurbads cīnās ar briesmoņiem un mošķiem, kam ir cilvēkveidīgas pazīmes, bet tie nav cilvēki. Ienaidnieks ir jāuzzīmē arī mītiskā līmenī, lai varētu cīnīties, kas notiek arī mūsdienu kara ideoloģijā – ienaidnieka tēls jāizveido kā briesmonis, lai atšķirtos no reālā cilvēka, kas taču tāpat ir kādas mātes bērns. Turklāt īsts varonis nav apveltīts tikai ar spēku un vēlēšanos kauties, viņš spēj izvērtēt situāciju, kad ir jācīnās un jāupurē sevi gudri. Kā tas notiek Ukrainā, jo ukraiņi varēja upurēt daļu savas teritorijas un pārtraukt karu, bet viņi skaidri apzinās, ka šo ļaunumu diemžēl var apturēt tikai ar cīņu.
Jaunais “Kurbads” mērķēts jaunajai paaudzei, taču pasakas jau nav tikai bērniem domātas?
Stereotips, ka pasakas domātas bērniem, ir ļoti jauns. Pasakas radās kā literārais žanrs pieaugušajiem ar saviem spēles noteikumiem. Krievu filologs Vladimirs Props 1928. gadā izdotajā grāmatā “Pasakas morfoloģija” atšifrēja pasakas formulu – septiņu veidu darbojošās personas, trīsdesmit viena darbība noteiktā secībā –, pēc kādas tiek veidotas daudzas brīnumpasakas, arī tās, kas liktas pamatā Kurbadam.
Iepriekš teicāt, ka Pēteris Šmits Kurbadā bija uzgājis vairāku ārzemju pasaku pēdas. Vai ir kāda simtprocentīga latviešu pasaka?
Ļoti maz. Veicu pētījumu par “Pieciem kaķiem”, tā ir no Augusta Bīlenšteina pasaku vākuma un pierakstīta tikai vienā variantā konkrētā vietā Zemgalē. Puškaitis to publicēja pie “blēņu pasaciņām” – kad stāstnieks negrib stāstīt pasaku, piemēram, mežā bija kastīte, kastītē – peļu astītes, cik tās astītes bija garas, tik arī šī pasaciņa gara.
Katrai pasakai šī vēsture ir “jāizrok” un jāpārbauda. Pasaku pētnieki ir sanumurējuši Eiropā zināmos pasaku sižetus. Pēc šī numura var atrast pētījumus un noskaidrot pasakas vēsturi, sākot no pirmā publicējuma.
Vai pats arī vācat pasakas?
Pagājušajā gadā iznāca grāmata “Almas Makovskas pasakas”. Satikāmies 1987. gadā, braucu pie viņas uz Vandzeni astoņpadsmit gadus, man ir pāri par simts stundām audio ierakstu, ir arī video. Grāmatā publicētas vairāk nekā astoņdesmit pasakas, ir iecere par otru grāmatu ar viņas pārējiem stāstiem. Alma zināja simtiem vietējo teiku un nostāstu, atcerējās vecāku un vecvecāku stāstus no seniem laikiem, piemēram, kā vecvectēvs redzējis divdesmit vai trīsdesmit soļu garu radījumu purvā ar acīm kā šķīvji, piegājis un sācis bakstīt, tas palecies un aizpeldējis atpakaļ uz jūru… Ieraksti ļauj vērot, kā viņa stāsta, un caur to sadzirdēt iepriekšējo stāstītāju balsis – tāpēc grāmatā iekļauto pasaku ieraksti būs pieejami Latviešu folkloras krātuves mājaslapā.
Ne mazāk svarīgi, lai būtu pasaku stāstnieki. Kā veicas stāstnieku kustībai, vai plešas plašumā?
Plašumā diez ko neiet, bet kopiena kļūst spēcīgāka – daudzās vietās Latvijā ir cilvēki, kas saprot, kas ir mutvārdu stāstīšana, apzināti nodarbojas ar šīs tradīcijas kopšanu. Vāc stāstus un stāsta tālāk. Stāsta pasakas. Prot uzturēt dzīvu mutvārdu stāstīšanu. Esmu stāstnieku pasākumus ierakstījis kopš pirmsākumiem 1997. gadā, mēģinu rakstīt šīs kustības vēsturi.
Ko pats stāstāt?
Pats sāku ar spoku stāstiem – vēl padomju laikos. Vienai tūristu grupai Džūkstē, kur bija izveidota Puškaiša piemiņas istaba, stāstīju, ka te ir bijis tāds pasaku vācējs un savācis arī spoku stāstus. Iestājās liels klusums – sapratu, ka šie spoku stāsti būs jāstāsta. Tad pirmoreiz sajutu to baudu, ka tevi patiešām klausās…
Tāpat kā Puškaitim man svarīgākais ir nevis būvēt teorijas, bet laist stāstus tālāk – ne tikai grāmatās, bet arī pašiem stāstot. Arī mūsdienās mutvārdu stāstīšana ir ļoti nozīmīga.
Vai Kurbadu arī kāds ir stāstījis?
Kurbads ir grūti stāstāms – pārāk garš.
Mūsu sarunu vajadzētu beigt ar kādu stāstu vai pasaku…
Folklorā nopietnība un ironija nereti stāv tuvu līdzās. Varonis pienācis pie augsta kalna, kur ir liela, smirdīga ala, un sauc: “Pūķi, smerdeli, nāc ar mani cīnīties!” Nekādas atbildes. Viņš sauc otru reizi un trešo, līdz atskan balss no kalna otras puses: “Ja gribi ar mani cīnīties, ko kliedz man dibena caurumā!”
