Mēs nepavadām kopā laiku! 0
Kā izrādās, vairums no mums strīdas par gluži ikdienišķām nodarbēm un to, ko darīt brīvajā laikā. “Es gribu doties pie dabas, izbaudīt brīvdienas, pavadot laiku aktīvi un dažādojot emocijas. Tas mani uzlādē pēc garās un nogurdinošās darba nedēļas. Savukārt mans vīrietis labāk sarīko pokera vakaru ar draugiem vai skatās filmas. Man šķiet netaisnīgi un apbēdinoši, ka manis dēļ viņš nevar piespiest arī sevi izkustēties no mājas, lai mēs tik retos brīvos brīžus pavadītu kvalitatīvi un kopā,” sūdzas Anete (25).
“Vairums pāru nespēj rast līdzsvaru starp savām un abu kopīgajām ikdienas aktivitātēm. Tā rezultātā rodas aizvainojums, nesaprašanās un distancēšanās. Vienīgais veids, kā situāciju atrisināt, ir iemācīties rast kompromisus. Pretējā gadījumā attiecības būs lemtas neveiksmei,” viedokli par konkrēto tēmu publikācijā Englandcounseling.org paudis attiecību konsultants Maikls Bomens (Michael Boman).
Tu mani nenovērtē!
“Mani visvairāk sāpina fakts, ka vīrs pēc četrus gadus ilga tikšanās posma un piecus gadu ilgas laulības mani sācis uztvert kā pašsaprotamu. Ja viņam ar mani bija interesanti tikai deviņus gadus, kā tad paliek ar solījumu vienam otru lolot līdz mūža galam? Protams, varu vairāk par sevi rūpēties, būt pavedinoša un koķeta, taču man to negribas. Viņa neieinteresētība gluži sievišķīgi aizvaino.
Apzinos, ka mums ir attiecību krīze un to vajadzētu risināt, taču mani biedē neziņa par nākotni un tas, kāda varētu būt viņa patiesā nostāja. Iespējams, vīrs vēlas šķirties, bet nezina, kā to pateikt. Šaubos, ka es spētu to pārciest,” savos pārdzīvojumos dalās Anita (35).
“Ir saprotams, ka krīzes posmā mūs pārņem pretrunīgas izjūtas – neticība notiekošajam, skumjas par iespējamo zaudējumu, bailes par nākotni un dusmas par to, ka mums kaut kas var tikt atņemts. Nespēja ietekmēt otra cilvēka lēmumus rada mokošu bezpalīdzības izjūtu, un atkal nav tālu līdz dusmām.
Nereti rodas apjukums un vēlēšanās, lai viss paliek pa vecam. Tomēr attiecību krīzēs slēpjas piedāvājums mainīties, lai spētu attiecības turpināt jaunā kvalitātē vai ar cieņu atdalīties, saglabājot spēju sadarboties, piemēram, kopīga bērna labā,” atgādina psihoterapeite Benita Griškeviča.
