Ārste: Pēc pirmā gada rezidentūrā biju gatava nonāvēties. Mediķu pašnāvības – profesijas “nesmukais” noslēpums 12
Kāda jauna britu ārste respektablajam laikrakstam “The Guardian” atklājusi sajūtas par pārstrādāšanos, profesionālo izdegšanu, slimnīcu attieksmi pret “jaunajiem”, domām par pašnāvību un to, kā viņai izdevās šo situāciju pārvarēt.
“No rīta, braucot uz slimnīcu, man asaras pilēja aumaļām kā lietus. Nākamās 14 stundas no astoņiem rīta līdz desmitiem vakarā pagāja bez atelpas – visu laiku ar kādu vajadzību sauca medmāsas vai bija daudz pacientu vajadzību. Tā bija pārāk smaga nasta. Taču vēlā vakara braucienos atpakaļ uz mājām es nejutu neko… Es biju apdullusi, kā noreibusi, un man bija iestājusies pilnīga vienaldzība, kas gandrīz mani nogalināja. Katru vakaru uz tukšas divvirzienu autostrādes man bija jācīnās ar sevi, lai turētos pie stūres. Kārdinājums atlaist visu – stūri, pacientus, manu nožēlojamo dzīvi, bija gandrīz nepārvarams. Tad man nebūtu “jāvelk sevi” cauri vēl vienai nepiepildītai dienai slimnīcā.
Kad es tuvojos savam pirmajam rezidentūras gadam ārstniecībā, es biju izvēlējusies vietu, kur man vajadzēja sevi nogalēt. Es biju nopirkusi visu nepieciešamo, lai to izdarītu. Viss mans jaunības entuziasms – ārstēt citus cilvēkus, lielie sapņi par dzīvību glābšanu un pasaules mainīšanu, – bija sabrukuši un iekrituši melnajā caurumā. Depresija bija padarījusi mani patmīlīgu, un es pārstāju uztraukties, ko vīrs domās par mani un kā mans mazais dēls uzaugs bez mātes.
