Pēteris Apinis: Kā glābt Paralimpisko komiteju no toksiskās finansiālās attieksmes pret sportu kopumā un reiderisma?
0
Šobrīd sākusies milzu rosība – kā privatizēt Latvijas Paralimpisko komiteju. Tuvojas Paralimpiskās komitejas prezidenta vēlešanas. Latvijā jau ir privatizēta Olimpiskā komiteja un vairums sporta federāciju. Šķiet, ka kaut kādi tauciņi sporta funkcionāriem uz pirkstiem paliek, pat, ja viņi paši augu dienu raud, cik maz valsts naudas (nodokļu maksātāju naudas) valdība viņiem atvēl.
Mans mērķis ir pastāstīt par paralimpisko sportu lai ļaudīm liktu aizdomāties, ka nebūtu vēlams to vienkārši nodot funkcionāru rokās.
Nelaime tikai tā, ka vairums ļaužu nav gatavi lasīt garu un precīzu skaidrojumu, tādēļ cer raksta sākumā izlasīt secinājumus. Secinājums ir – Latvijas Paralimpiskā komiteja nenozīmē tikai aizvest dažus sportistus ratiņkrēslos uz Paralimpiskajām spēlēm, bet tā ir attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, tā ir vides pieejamība, tā ir medicīniskā aprūpe cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Šobrīd Latvijas politiķiem, valdībai, žurnālistiem, informācijas līderiem būtu jāuztver būtiskā ziņa: katrā sporta telpā – vai tas būtu stadions, sporta zāle, baseins vai trenažieru zāle, būtu jābūt radītai pieejamībai trenēties un sportot cilvēkiem ar ierobežotām iespējām. Tas, ka pie zāles ir atstātas divas stāvvietas invalīdu autotransportam, nudien nenozīmē, ka cilvēks ar īpašām vajadzībām tiek pie trenažiera, svaru stieņa vai var bez bažām var tikt baseinā. Ļoti būtisks un vēlams jautājums būtu plašāka invalīdu iesaiste sportā un fiziskās aktivitātēs. Visi parasportisti nevar kļūt par Aigaru Apini, trenēties 6–8 stundas dienā, ievērot dzelžainu režīmu un daudzkārt uzvarēt Paralimpiskajās spēlēs. Toties katrs var stiprināt savu fizisko un garīgo veselību.
Te man vēl jāpiebilst, ka neesmu rados ne ar Aigaru Apini, ne Paralimpiskās komitejas ģenerālsekretāri Lieni Apini, kuru es tiešām vēlos ieraudzīt kā nākamo Paralimpiskās komitejas prezidenti. Man ir aicinājums visiem sporta federāciju vadītājiem – dariet visu, lai Paralimpiskās komitejas vadībā paliek cilvēki, kas jau daudz darījuši paralimpiskā sporta attīstībā. Manuprāt, pašreizējai Latvijas Olimpiskās komitejas vadībai, kas vēlas privatizēt Paralimpisko komiteju, uzticēties nevar un nav ne mazākā pamata.
Paralimpiskais sports māca mainīt dzīvi
Paralimpiskais sports ir atšķirīgs no citu federāciju un komiteju virzītajām fiziskajām un garīgajām sportiskajām aktivitātēm. Paralimpieši dara iespējamo un neiespējamo un parāda, ka sports var mainīt dzīvi. Paralimpiskais princips ir nepievērst uzmanību tam, kas ir zaudēts, bet maksimāli izmantot to, kas palicis. Publiskajā telpā mēs gan redzam tikai tos, kas sasnieguši nozīmīgus rezultātus – uzvarējuši Paralimpiskajās spēlēs vai vismaz izcīnījuši medaļas. Mēs uztveram paralimpiskos sportistus kā cilvēkus, kas pārpilni vitalitātes un ir apņēmības pilni izmantot viņiem esošās fiziskās funkcijas, lai pilnvērtīgi izpaustu savu identitāti, un šajā uztverē ir liela daļa patiesības.
Televīzijā un sociālajos tīklos dominē attēli un videomateriāli ar sportistiem, kas šajā jomā ir unikāli – galda tenisists, kam trūkst roku, bet, kas raketi tur mutē; loka šāvējs, kas šaušanai izmato kājas. Šie cilvēki ar īpašām vajadzībām pierādījuši neierobežotu potenciālu un radošumu.
Paralimpiskās spēles ir aizkustinošākas nekā olimpiskās spēles.
Daļa no parasportistiem ir invalīdi jau kopš dzimšanas. Vairums no viņiem ir piedzīvojuši dziļu vilšanos pēc tam, kad kādā dzīves posmā ir kļuvuši par invalīdiem, tomēr spējuši tikt pāri nožēlai.
Paralimpiskās spēles ir nozīmīgākās starptautiskas sporta sacensības sportistiem ar invaliditāti. Tāpat kā Olimpiskās spēles, arī Paralimpiskās spēles ir sadalītas ziemas un vasaras spēlēs, kas notiek reizi četros gados. Ziemas un vasaras spēles notiek pārmaiņus ar divu gadu intervālu. Paralimpiskajās spēlēs notiek daudzas no tām pašām olimpiskajām sacensībām, taču paralimpiskajās spēlēs sporta inventārs var būt pielāgots sportistiem ar īpašām vajadzībām.
Nedaudz par Paralimpisko spēļu vēsturi
Vērts pavisam nedaudz ielūkoties Paralimpisko spēļu vēsturē. Par paralimpiskās sporta idejas dzimšanas dienu mēs uzskatām 1948. gadu, kad ārsts Sers Ludvigs Gūtmans (neiroķirurgs, no Vācijas kara laikā uz Angliju pārbēdzis ebrejs) organizēja loka šaušanas sacensības vīriešiem un sievietēm ratiņkrēslos britu Otrā pasaules kara veterāniem ar muguras smadzeņu bojājumiem. Šīs sacensības notika 1948. gada Londonas vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas dienā. Nākamajā gadā sacensību dalībnieku skaits palielinājās, un tās tika nosauktas par Stoke Mandeville Games. Sacensības 1952. gadā kļuva starptautiskas. 1960. gadā Stoke Mandeville spēles notika Itālijā, Romā, kur dažas nedēļas iepriekš bija notikušas vasaras Olimpiskās spēles. Šo pasākumu dēvē par pirmajām Paralimpiskajām spēlēm. Tolaik bija iecerēts Paralimpiskās spēles rīkot paralēli Olimpiskajām spēlēm, uz vienlīdzīgiem pamatiem un ar tādu pašu globālo statusu kā Olimpiskajām spēlēm, tāpēc tām tika dots nosaukums „Para”.
Tātad – kopš 1960. gada vasaras Paralimpiskās spēles rīko reizi četros gados. Kopš 1976. gada, kad ziemas Paralimpiskās spēles notika Zviedrijā, arī tās notiek reizi četros gados. Paralimpiskās spēles tiek rīkotas olimpisko spēļu norises vietās, un kopš 1988. gada vasaras spēlēm un1992. gada ziemas spēlēm tiek izmantotas tās pašas sacensību arēnas un telpas. Starptautiskā Paralimpiskā komiteja tika dibināta 1989. gadā. 2001. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja un Starptautiskā Paralimpiskā komiteja vienojās par praksi „viens piedāvājums, viena pilsēta”. Tas nozīmē, ka katra pilsēta, kas piesakās uz Olimpisko spēļu rīkošanu, piesakās arī Paralimpisko spēļu rīkošanai. Paralimpiskās spēles notiek neilgi pēc olimpisko spēļu beigām. Gadu gaitā ir ievērojami palielinājies Paralimpisko spēļu apjoms un daudzveidība. Būtiski, ka Olimpiskajām spēlēm un Paralimpiskajām spēlēm ir vieni un tie paši ģenerālsponsori.
Covid–19 pandēmija lielā mērā iedragāja paralimpisko sportu pasaulē. Bija centieni aizliegt gan Tokijas vasaras (pandēmijas dēļ Tokijas spēles nenotika 2020., bet gan 2021. gadā), gan Beidžinas ziemas Paralimpiskās spēles. Šīs spēles notika, taču praktiski bez skatītājiem.
Paralimpisko spēļu dalībnieki
Paralimpiskajās spēlēs piedalās sportisti ar sešām galvenajām invaliditātes kategorijām: ar amputētām ekstremitātēm, cerebrālo trieku, intelektuālās attīstības traucējumiem, redzes traucējumiem, mugurkaula traumām un pārējie – šajā pēdējā grupā kurā ietilpst slimības vai invaliditātes apstākļi, kas neietilpst iepriekš minētajās kategorijās.
Paralimpiskie sportisti sacenšas dažādās invaliditātes grupās atkarībā no invaliditātes veida. Daudziem sportistiem ir invaliditāte, kas ietekmē viņu muskuļu spēku, elastību vai kustību kontroli. Dažiem sportistiem ir muguras smadzeņu traumas, kas izraisījušas paralīzi. Citiem ir cerebrālā trieka, muskuļu distrofija vai citas slimības, kas ierobežo kustības. Dažiem sportistiem trūkst ekstremitāšu. Dažiem sportistiem ģenētisku traucējumu vai veselības stāvokļa dēļ ir mazs augums vai auguma defekti. Citi sportisti ir akli vai ar ierobežotu redzi. Sportisti ar intelektuālās (garīgās) attīstības traucējumiem var sacensties dažos sporta veidos, taču viņi biežāk piedalās Speciālajās olimpiskajās spēlēs, par ko pastāstīšu nedaudz vēlāk.
Vasaras paralimpiskajās spēlēs dalībnieki sacenšas vairāk nekā 20 sporta veidos. Starp tiem ir loka šaušana, vieglatlētika, riteņbraukšana, airēšana, sēdvolejbols, futbols, peldēšana, galda teniss, ratiņkrēslu basketbols. Ziemas paralimpiskajās spēlēs sportisti sacenšas kamaniņu hokejā, snovbordā, ratiņkrēslu kērlingā un dažādās slēpošanas sacensībās. Gan vasaras, gan ziemas spēlēs sportisti sacenšas ar citiem cilvēkiem ar līdzīgām spējām. Daudzās sacensībās dalībnieki izmanto protēzes vai ratiņkrēslus. Tikmēr peldēšanā un sēdvolejbolā protēzes un ratiņkrēsli nav atļauti. Dažās sacensībās ir nepieciešams īpašs aprīkojums, piemēram, zemās ragavas, uz kurām sēž hokeja spēlētāji. Dažos gadījumos sportistiem ar redzes traucējumiem var palīdzēt gidi.
Lai piedalītos Paralimpiskajās spēlēs, sportistiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem un jāizpilda noteikti kvalifikācijas standarti. Paralimpiskās spēlēs ir elites sporta veids, kurā sportisti iziet stingru kvalifikācijas procesu, lai tikai labākie vai augstākā līmeņa sportisti, pamatojoties uz sasniegumiem, varētu sacensties spēlēs. Sportistiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem un jāizpilda noteikti kvalifikācijas standarti. Šie kritēriji un standarti ir specifiski sporta veidiem, un tos nosaka starptautiskas sporta organizācijas.
Paralimpiskās spēles vada Starptautiskā Paralimpiskā komiteja (IPC), tā ir starptautiska sporta organizācija, kas pārstāv sportistus ar invaliditāti, un tajā ir ievēlēti pārstāvji no visas pasaules. Ģenerālajā asamblejā ietilpst aptuveni 165 dalībvalstis, kuras pārstāv to nacionālās paralimpiskās komitejas, kā arī četras organizācijas, kas nodarbojas ar invaliditātes jautājumiem.
Starptautiskā Paralimpiskā komitejas mītnes zeme ir Vācija. Organizācijas mērķi ir palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti sasniegt izcilību sportā, kā arī palielināt globālās populācijas cieņu un apbrīnu par cilvēkiem ar invaliditāti.
Citas organizācijas un citas sporta sacensības sportistiem ar īpašām vajadzībām
Godātajam lasītājam man jāpaskaidro, ka pasaulē ir vairākas sporta organizācijas, kas rūpējas par sportistiem ar īpašām vajadzībām. Vēlos izcelt vēl dažas bez Starptautiskās Paralimpiskās komitejas.
Joprojām sabiedrībā mēdz jaukt Speciālās olimpiskās spēles un Paralimpiskās spēles.
Tās abas vada starptautiskas bezpeļņas organizācijas, tās abas atzīst Starptautiskā Olimpiskā komiteja, abas ir radītas sportistiem ar invaliditāti.
Speciālās olimpiskās spēles apvieno sportistus ar intelektuālās attīstības traucējumiem (vecumā no 8 gadiem) ar visu līmeņu spējām trenēties un sacensties vairāk nekā 32 olimpiskajos sporta veidos. Speciālajās olimpiādēs piedalās sportisti ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kognitīviem traucējumiem vai attīstības traucējumiem, t.i., proti, ar funkcionāliem ierobežojumiem gan vispārējās mācīšanās, gan adaptīvo prasmju jomā, un šiem sportistiem var būt arī fiziska invaliditāte. Speciālās olimpiādes sportistiem izcilība ir personīgs sasniegums, kas atspoguļo savu maksimālo potenciālu – mērķis, uz kuru var tiekties ikviens. Speciālās olimpiskās spēles kā globāla kustība ir vērsta uz to, lai veidotu pasaules mēroga tīklu, kas apvieno visu intelektuālo spēju līmeņu sportistus, kuri sacenšas sportā, vienlaikus veidojot kopienas ar iekļaušanas un pieņemšanas filozofiju, kā arī cieņu katram pret katru.
Speciālās olimpiādes galvenā mītne atrodas Vašingtonā. Speciālās olimpiādes notiek visu gadu septiņos pasaules reģionos; notiek vairāk nekā 170 valstīs; tām ir vairāk nekā 220 programmu, kas darbojas katru dienu, lai sniegtu iespēju pilnveidoties 32 (mainīgs skaitlis) olimpiskajos sporta veidos. Speciālās olimpiskās spēles neizslēdz nevienu sportistu, pamatojoties uz kvalifikācijas rezultātiem, bet gan sadala sportistus, pamatojoties uz šiem rezultātiem, lai godīgi sacenstos ar citiem līdzīgu spēju sportistiem. Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem bez Speciālām olimpiskām spēlēm ir arī Trīssoļu spēles (sportistiem ar Dauna sindromu) un Pasaules spēles (organizē Virtus World Intellectual Impairment Sport). Starptautiskā Nedzirdīgo sporta komiteja (ICSD) nelieto vārdu „Para”. Nedzirdīgo sportistu nozīmīgākās sporta sacensības ir Nedzirdīgo Olimpiskās spēles.
Arī neolimpiskajos sporta veidos var sacensties sportisti ar dažāda veida invaliditāti. Piemēram, Latvijā ļoti populāras ir Taku orientēšanās sacensības, ko organizē Latvijas Orientēšanās federācija, Latvijā noticis arī Pasauules Taku orientēšanās čempionāts.
Paralimpisma filozofija un nozīme globālajā izpratnē par sportu
Atšķirības un atšķirīgums ir būtiska paraolimpiskās kustības filozofiskās identitātes daļa. Sportistu klasifikācija ir paralimpisko spēļu pamatā, un šis process ir saistīts ar sportistu būtisko atšķirību apzināšanu un attiecīgu iedalīšanu atsevišķās sporta klasēs, nevis līdzību meklēšanu. Tiesa –, ideja, ka sportistu atšķirības ir kaut kādā veidā svarīgas, ir sastopamas visos sporta veidos. Ar zināmu redzējumu, iespējams, var pozitīvi un efektīvi neitralizēt toksiskas sporta kultūras, izmantojot kopīgus resursus – filozofiskus, tehniskus, cilvēkresursus un citus, kā arī jaunas pieejas. Lietas būtība ir apstāklī, ka publiskajā telpā olimpiskā kustība un paralimpiskā kustība iet roku rokā, bet ārēji spēki, piemēram, plašsaziņas līdzekļi un sabiedrība kopumā, paralimpiskā sporta veidu sportistus, dalībniekus un sasniegumus mēdz uzskatīt par atšķirīgiem no tiem, kas nodarbojas ar sportu bez invaliditātes.
Visiem, kas nodarbojas ar sportu, ir tiesības justies un būt drošībā, un pret viņiem jāizturas ar cieņu. Attiecībā uz paraatlētiem tas attiecas gan uz vienlīdzīgu piekļuvi un integrāciju sporta vidē, gan arī uz drošību.
Apvienoto Nāciju organizācijas konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām garantē, ka katrs bērns piedzimst brīvs un vienlīdzīgs cieņas un pienācīgas attieksmes ziņā. Šī konvencija atspoguļo to, ka personas ar invaliditāti tiek uzskatītas par personām ar nedalāmām cilvēktiesībām, par vienlīdzīgiem sabiedrības locekļiem, un līdz ar to – arī par parasportistiem, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības pilnvērtīgi piedalīties fiziskās aktivitātēs un sporta pasaulē.
Tas, ka invaliditāte joprojām tiek definēta, salīdzinot paraatlētus ar sportistiem bez invaliditātes, rada problemas gan politiķiem, gan publicistiem, gan cilvēktiesību aktīvistiem. Paralimpiskā sporta līdzdalība un sniegums ir paplašinājies no atpūtas turnīriem līdz elites talantu izrādei. Ik pēc četriem gadiem notiek Paralimpiskās spēles vasarā un ziemā, un sportisti tajās piedalās pēc sporta veida un klasifikācijas. Šiem sportistiem ir nepieciešams dārgs aprīkojums, tehniskais un fiziskais atbalsts, kas ļauj sportistiem trenēties un piedalīties sacensībās, bet tas nes līdzi nevienlīdzību sporta pieejamībā.
Starptautiskā Paralimpiskā komiteja uzrauga, lai vienlīdzīgas tiesības, līdzvērtīgi konkurences apstākļi un deklarēto vērtību – drosmes, apņēmības, vienlīdzības un iedvesmas – ievērošana būtu daļa no katra paraatlēta pieredzes Paraolimpiskajās spēlēs un mazāk nozīmīgās sacensībās. Tomēr ne tikai finansiālās iespējas un pieejamība sporta infrastruktūrai traucē šiem ideāliem – šos ideālus var apdraudēt neētiska krāpnieciska rīcība, piemēram, sniegumu uzlabojošu medikamentu lietošana, maskējoties ar terapiju, vai apzināta autonomās disrefleksijas izraisīšana, mugurkaula traumu guvušiem sportistiem. To var apdraudēt arī starptautiskās federācijas, kas var tīši vai netīši neievēro IPC klasifikācijas kodeksu, proti, piesaista parasporta sacensībām personas, kuras nebūtu tiesīgas tiesīgas piedalīties konkrētās sacensībās.
Paralimpisko spēļu loģistika būtiski atšķiras no olimpisko spēļu loģistikas, arī no klasifikatoru izmantošanas, reklāmu ierobežojumiem, sacensību skaita, veida un dalībnieku skaita, kā arī atbalsta nodrošināšanas un plānošanas, lai paralimpieši varētu piedalīties sacensībās. Rūpes par sportistu labsajūtu un drošību ir acīmredzamas un ārkārtīgi svarīgas.
Neraugoties uz lielo personu ar invaliditāti īpatsvaru pasaulē, joprojām šīm personām trūkst iespēju vienlīdzīgi piedalīties visās sabiedrības jomās – tostarp fiziskās aktivitātēs un sportā. Šī parādība ir raksturīga reģioniem ar zemākiem resursiem un ekonomisku atpalicību. Ja pastāv sociālie šķēršļi, bērni un pieaugušie ar invaliditāti nespēj pilnvērtīgi un droši piedalīties parasportā. Ārpus sporta bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti ir aptuveni četras reizes lielāka iespēja kļūt par vardarbības upuriem nekā iedzīvotājiem kopumā, diemžēl daudzi ir pakļauti riskam gan sabiedrībā, gan sportā.
Parasports savā sākotnējā formā ir ceļvedis globālai apņēmībai radīt tādu sporta vidi, kurā cieņa un integritāte tiek stiprināta, nevis upurēta snieguma vārdā, un kurā panākumus definē uz tiesībām balstīti jēdzieni par cilvēka sasniegumiem, izmantojot holistisku izaugsmi un attīstību. No visām sporta kustībām paraolimpiskajai kustībai, iespējams, ir vislielākā iespēja precīzi atspoguļot labāko no cilvēces – sākot ar drosmi, spēku, izturību un beidzot – ar fundamentālu pieklājību. Šo ideālu izmantošana var palīdzēt novērst nepilnības globālā sporta biznesa pamatos un radīt jaunu, augstāku sportistu aizsardzības standartu, no kura labumu varētu gūt viss sports.
Secinājumi par paralimpisko sportu un aicinājums nepieļaut reiderismu Latvijas Paralimpiskās komitejas pārnemšanai
Paralimpiskais sports ir daudz vairāk nekā augstākā sasnieguma sports. Tas ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem modernās sabiedrības transformācijai, kas veicina iekļaušanu, maina cilvēku uztveri un nostiprina vienlīdzības principus. Šī sporta veida nozīmi sabiedrības attīstībā un vienlīdzībā var definēt caur četriem galvenajiem pīlāriem. Pirmais pīlārs ir mentālās barjeras un aizspriedumu laušana. Paralimpiskās spēles un sportisti fundamentāli maina sabiedrības attieksmi pret invaliditāti. Tā vietā, lai cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem uztvertu caur žēlastības vai palīdzības lēcu, paralimpiskais sports parāda viņus kā augsta līmeņa profesionālus atlētus, apveltītus ar spēku, disciplīnu un apbrīnojamu gribasspēku. Tas palīdz sabiedrībai pārvirzīt fokusu no ierobežojumiem uz viņu patiesajām spējām un sasniegumiem.
Otru pīlāru es pieminēju jau pašā raksta sākumā – tā ir vides un infrastruktūras pieejamības veicināšana. Paralimpiskā sporta attīstība globālā un nacionālā mērogā piespiež valstis un pašvaldības investēt iekļaujošā pilsētvidē un sporta infrastruktūrā. Sporta arēnu, sabiedriskā transporta, viesnīcu un ielu pielāgošana sportistiem ar īpašām vajadzībām rada ilgtermiņa ieguvumus visai sabiedrībai – tas atvieglo pārvietošanos arī vecākiem ar bērnu ratiņiem, senioriem un cilvēkiem ar īslaicīgām traumām.
Trešais pīlārs ir paraugs jeb strukturēta platforma, kurā fiziskā daudzveidība tiek respektēta un pielīdzināta caur augstākajiem godīgas spēles (fair play) standartiem. Starptautiskā paralimpiskā komiteja un Latvijas Paralimpiskā komiteja rāda piemēru tam, kā radīt sistēmas, kas novērš sociālo nevienlīdzību un nodrošina taisnīgu konkurenci, iedvesmojot arī citas dzīves sfēras (piemēram, izglītību un darba tirgu) tiekties uz līdzvērtīgu pieejamību.
Ceturtais pīlārs ir personīgā iedvesma un psiholoģiskss atbalsts gan jauniešiem ar invaliditāti, kuri iegūst pārliecību par savu vietu sabiedrībā, gan plašai sabiedrībai kopumā. Viņu stāsti par atgriešanos dzīvē un sportā pēc smagām traumām vai slimībām māca noturību, krīžu pārvarēšanu un motivē nepadoties grūtību priekšā.
Paralimpiskais sports ir sabiedrības brieduma un demokrātijas mēraukla – sabiedrība, kas pilnvērtīgi atbalsta un novērtē savus paralimpiešus, ir sabiedrība, kas realizē patiesas cilvēktiesības un vienlīdzību. Centieni ar reiderisma metodēm pārņemt Paralimpisko komiteju rāda, ka šīs vērtības daļai mūsu sabiedrības locekļu ir ļoti nenozīmīgas. Es aicinu visus, kam iespējams un kas vēlas darīt labu, nepieļaut Paralimpiskās komitejas pārņemšanu viena vienīga (bet dārga) zemesgabala dēļ.
