“sapnī es glaudu kaķi.” Jāņa Rokpeļņa dzeja 0
Jānis Rokpelnis (1945) ir dzejnieks, kura devums latviešu literatūrā kopš 20. gs. 70. gadiem ir absolūti ievērojams. Viņa dzeja spīd ironijas dzirkstīs un valodas spēlēs, tomēr pētnieki nereti ieskaita dzejnieku arī eksistenciālistos.
Jānis Rokpelnis ir Rīgas iedzimtais un par šāda nosaukuma dzejas krājumu ieguvis Dzejas dienu balvu (1981).
Citu ievērojamāko apbalvojumu vidū: Baltijas asamblejas balva (2000) par krājumu “Lirika”, A. Čaka prēmija par Rīgas attēlojumu literatūrā (2001), Literatūras gada balva par krājumu “Vārti” (2004), Dzintara Soduma prēmija (2013) par grāmatu “Rīgas iestaigāšana”, Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā (2016).
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs, jauno un citu dzejnieku rūpīgs redaktors un padomdevējs, citzemju autoru atdzejotājs. Viņš ir atgriezies ar jaunu dzejoļu krājumu “Tīmeklītis” (“Neputns”, 2019).
– Jūs esat Rīgas iedzimtais, bet pašlaik mītat Cēsīs. Kā izjūtat šo pusi un pilsētu?
J. Rokpelnis: – Jā, esmu dzimis Rīgā, daudzus gadus nodzīvojis blakus daudzinātajai Alberta ielai (kuras arhitektoniskie ķiņķēziņi man nekad nav patikuši), taču vasaras pavadījis Jūrmalā, kura līdz 50. gadu beigām oficiāli bija Rīgas rajons.
Tāpēc daba, lai arī ne laucinieciska, man ir nozīmīga jau kopš bērnības.
Pieradu rakstīt pantiņus arī uz dabas krūts. Lielpilsēta ir laba jaunībā ar tusiņiem, kopus izdarībām u. tml. Tā arī dod tēlus dzejai. Bērnībā sasirgu ar kādu plaušu kaiti, mēnesi pavadīju sanatorijā “Gaujas līči”, tālab man ar Cēsīm saistās arī bērnības atmiņas.
Pirms dažiem gadiem Vecpiebalgas novada Kaives pagastā nopirku mājas, vārdā Vecķulmas, kur vasarās uzrakstīju savas pēdējās dzejoļu grāmatas. Jo daba man dod daudz vairāk iespaidu, tēlu nekā Rīgas cilvēku pūļi. Un Piebalga – tas jau ir bijušais Cēsu apriņķis!
Tā pakāpeniski garīgi sāku pārcelties uz Cēsīm. Pirms pāris gadiem samainīju savu vienistabas Rīgas dzīvokli pret divistabu Cēsīs. Daudzi sūkstās, ka Cēsīs ielās maz cilvēku. Bet tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs! Pūlis nomāc, ir tik bezpersonisks.
Zīmīgi, ka par Cēsīm neesmu dzirdējis nevienu sliktu vārdu, tikai slavinājumus tai īpašajai gaisotnei, kas valda šajā pilsētā.
– Ar ko atšķiras Jānis Rokpelnis, kurš 1999. gadā tika pie pirmās izlases “Lirika”, un šodienas Jānis Rokpelnis?
– Ar gadiem. Man jau 73. Kas šādā vecumā raksta daudzmaz piedienīgu dzeju? Uzstājīgāk sāk skanēt nāves, dzīves ceļa gala motīvi, bet arī kristīgie (esmu ticīgs cilvēks).
– Vai sekojat līdzi jaunajiem dzejniekiem un varat nosaukt savus favorītus vai sev tīkamas tendences?
– Daudzi dzejnieki jau pusmūžā pārstāj lasīt laikabiedru jaunāko dzeju. Daudzus gadus nostrādājis kā dzejas redaktors, es – laikam pēc inerces – turpinu lasīt arī jaunos dzejniekus. No samēra jaunajiem patīk Arvis Viguls un Artis Ostups.
Uzskatu, ka katra jauna spēcīga dzejnieka pienākums ir ienest kādas jaunas intonācijas, stilistiskas tendences latviešu dzejā.
Tas nekas, ka tas izraisa negatīvu attieksmi pret vairākumu iepriekšējo paaudžu dzejnieku devumu. Tā nu tas mākslā ir. Ar laiku arī pārgalvīgākie novatori sāk taisnīgi vērtēt labāko no agrākām kolēģu paaudzēm.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece JŪLIJA DIBOVSKA: “Lai gan Jāņa Rokpeļņa jaunākajā dzejā tam var nebūt objektīva, konkrēta piemēra, dzejnieka kopējais lielums “tīmeklītī” man asociējas ar vārdu salikumu “mākoņu stūmējs”. Nevar saprast – daudz tas vai maz, bet liriskā “es” vēlme laisties līdzi zirnekļa tīkliem un padzīt dzeļošo dzeju prom pie Raiņa atduras pret citām rindām šajā krājumā: “tomēr nelūgts vai lūgts/esi šķipsniņa sāls”. Gaisīgi, bet ar atskatu uz zemes problēmām, mūžībā veroties, bet, kā parasti, pašironiski, it kā par piemēru mums visiem.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatu Jāņa Rokpeļņa jaunākajā dzejas krājumā.
Piebalgas vasarnieks
I
pilsētai cieta dūre
ezeram maiga
bet zilumi tiek no abām
skaidru debesu krāsā
II
paskatos savā pūrā:
Rīgas bruģis un mūri
ķērcošas vārnas parkā
mēness virs skursteņiem pakārts
aizcērtu pūram vāku
Piebalgas vasarnieks
dzīvot es visur māku
mironis Rīgai tiek
III
betona kabatiņā
nes mani Rīga
pa smilšu kalniem
caur lieliem ūdeņiem
palēnām izirst
pelēkā drēbe
kur nāksies izbirt
smiltīs vai asinīs?
IV
vēl atceros es laikus tos
kad pudeles Rīgas panorāmā
no jauna vērtās dievnamos
kur spiritus vini ko lej
kļuva par spiritus Dei
bet ceļinieki garā rāmā
tiem apkārt kaulējas ar dāmām
V
te kalnos
triecieni nāk no Rīgas
spārnotu kulaku uzlidojums
esmu atvēries
tā kā plauksta
un tīrums
Rīga ir nervu kamols
visi ada un ada un ada
VI
laikam zaļas sniegpārslas snieg
no tavām mātēm
mani izplēš Cēsis
marts
baltā veļā
pumpuri pikojas
sapnī es glaudu kaķi
viņu patrenc suņa rejas aiz sienas
tomēr kaķis
ir pieklīdis
no suņa sapņa
VII
kad pasaules vējos kļūst vēsi
sasilda Cēsis
kad nakts visu Latviju dzēsīs
atmirdzēs Cēsis
dus Lāčplēsis. lāci kas plēsīs?
vienīgi Cēsis
stāv baznīca kalnā un torņi
un Latvija cepuri noņem
VIII
kurš pameta kuru?
Rīgu aiz astes turu
viņa te rej kā suns
te kā ķirzaka lokās
asti atstājot rokās
saiet sviestā man prāts
tomēr šīs pilsētas dzemdināts
IX
mestru pilsētā dzestrs
sniegpārsla kalta no dzelzs
vējš elpo sejā kā aizgājējs
X
Rīga par šauru
pļava par platu
jāiet pa tavu
mūžīgo matu
