– Pašos neatkarības pirmsākumos Imants, paužot savus uzskatus, ir sacījis: “Jebkura cita sasāpējuša jautājuma efektīva risināšana Latvijā ir iespējama tikai garantētas labvēlīgas demogrāfiskas situācijas kontekstā.” Jums personīgi tā situācija ir ļoti labvēlīga, ja runājam par jūsu bērniem un mazbērniem. Cik kupls ir jūsu pēcnācēju pulks, un vai manāt, ka tajā pulkā bez jau plašākajai sabiedrībai zināmajiem muzikālajiem personāžiem aug vēl kāds, par kuru mēs nezinām? Vai kāds, kurš tāpat kā jūs savā laikā lūdzāt mātei, lai aizved uz operu, jums arī lūdz to pašu? 33
Imants: – Man ir septiņi bērni un vesels pulks mazbērnu, kuri visi ir muzikāli apdāvināti. Visi ir mācījušies vai arī pašreiz mācās mūzikas skolā. Dzīve rādīs, vai kāds no viņiem kļūs par profesionālu mūziķi vai izvēlēsies citu profesiju.
Viktors: – Man ir četri bērni, divas mazmeitas…
Imants: – Bet par demogrāfiju ir jārunā, jo statistika uzrāda, ka attiecībā pret mūsu cilti tai ir nelabvēlīga tendence. Vienlaikus es nedomāju, ka ar kādiem organizatoriskiem pasākumiem var izmainīt situāciju, jo demogrāfiskos procesus nosaka, pirmkārt, tradīcijas, otrkārt un varbūt pat galvenokārt, sociāli politiskie apstākļi. Kaut ko šeit koriģēt var tikai tad, ja koriģē šos apstākļus. Runāšana vien šo situāciju neuzlabos.
– Bet jūs jau šajā ziņā nekādi sociāli politiskie apstākļi nav ietekmējuši…
– Attiecībā uz mūsu ģimenēm un bērniem patiešām viss ir kārtībā, jo nav nekādu nelabvēlīgu rādītāju. Taču ir liela starpība starp agrākajiem un šodienas apstākļiem. Un starpība ir tā, ka tie bija miera apstākļi. Šobrīd mēs nevaram sacīt, ka Latvija pārdzīvo miera periodu. Gluži otrādi – no dienas dienā, no stundas stundā tiek atgādināts, ka mēs atrodamies bezmaz trešā pasaules kara priekšvakarā un ka mums tam ir jāgatavojas. Ir milzīga starpība starp šiem laika periodiem.
Agra: – Kamēr Viks domā, es kā mamma un sieviete varu pateikt, ka tajos laikos, kad Imkiņa un manējie bērni auga, maize maksāja 22 kapeikas. Ir liela finansiāla atšķirība starp to, kā pabaroja un izaudzināja bērnus toreiz un kā tas ir tagad. Kamēr valsts nespēs nodrošināt adekvātus bērnu un ģimeņu pabalstus, nekas nemainīsies.
– Bet kur lai valsts dabū to naudu?
Viktors: – Vajag likvidēt ēnu ekonomiku.
Agra: – Nē, Vikiņ, ierēdniecība ir tik drausmīgi samilzusi. Iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Mēs taču Liepājā redzam, ka cilvēki turpina aizbraukt.
Imants: – Ko mums kā valstij un ko mums kā tautai un vai vispār kaut ko ir devusi Latvijas iestāšanās un dalība Eiropas Savienībā? Es mēģinu ieraudzīt un saskatīt, ko mēs esam ieguvuši. Es skatos un neko nevaru ieraudzīt.
– Eiropas fondu naudu… Redz, piemēram, kāds gluds lielceļš tagad no Rīgas ved uz Liepāju!
– Bet cik naudas izteiksmē maksā tas, ko mēs esam zaudējuši! Būtu lietderīgi salīdzināt šīs summas. Es neredzu nekādus ieguvumus.
Viktors: – Es par šo jautājumu esmu runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, braukājot pa Latviju. Viss reducējas uz vienu un to pašu – viena daļa cilvēku toreiz balsoja pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ar piebildi, vai Latvijai būs labāk, ja tā no vienas savienības iekļūs citā savienībā. Tur tāpat no centra būs spiediens un varbūt ne vienmēr tāds, kādu gribētos izjust. Vizuāla starpība ir tāda, ka es Rīgā, ejot pa Brīvības ielu, vairs neredzu padomju armijas militārajās formās tērptus personāžus.
