Sarkanbaltais velsietis – Velsas springerspaniels : Kā viņš palīdz medībās; kā par viņu rūpēties 0
Autore: Kate Šterna
Nosaukums springerspaniels radies no šīs šķirnes darba metodēm. Spaniels atrod medījumu, piezogas un ar lēcienu paceļ to. Angliski – to spring game. Vai arī vienkārši tādēļ, ka spanieli augstu lec. Velsas – protams, izcelsmes vietas jeb pēdējo gadsimtu šķirnes vaislas darba un audzētavu lokalizācijas dēļ.
Šķirnes vēsture vijas caur laikmetiem kopš 8. gadsimta pirms mūsu ēras. Mēs varam tikai minēt, kādas toreiz bija mednieku prasības, kādi kritēriji vaislas pārstāvju atlasei. Iespējams, ka tie ne ar ko neatšķīrās no mūsdienu darba suņu audzētāju motivācijas. Medību suņu šķirnes veidoja, topošos vecākus izvēloties pēc vēlamajām darba īpašībām un eksterjera pazīmēm. Praktiski visu spanielu šķirņu senči Bretaņā, Kornvolā, Velsā, Īrijā un Skotijā mezolīta laikmetā palīdzēja cilvēkam iegūt putnus un mazo medījumu. Seno britu cilšu medību suns agasīnietis ir zināms kopš mūsu ēras 250. gada un mitis tolaik Romas impērijas okupētajā Anglijā. Tā laika rakstu materiālos figurē šā suņa darba apraksts – tas sameklēja un pacēla putnu ar lēcienu, kā tas ir raksturīgi visiem spanieliem. Vēl agrāk par spanieliem rakstījis arī Romas vēsturnieks Apians, kurš dzīvojis pirmajā gadsimta pirms mūsu ēras.
Renesanses laikmetā springera tipa balti sarkanais zemes spaniels izmantots medībās ar plēsējputniem, kā arī šaujot ar lokiem un šaujamieročiem. To laiku gobelēnos un gleznās bieži atainoja pēc izskata līdzīgus suņus. Šķirnes pazinēji apgalvo, ka stāja un eksterjers ir gluži kā mūsdienu Velsas springerspanieliem.
Par spīti šķirnes popularitātei, sarkanbaltos spanielus ar laiku aizēnoja brūnie un melnbaltie spanieli. Tomēr entuziasti turpināja audzēt lēcējspanielus, pamatā Velsā, un jau 20. gadsimta sākumā sarkanbaltie atdzima. Vaislas darba akcents tika likts uz konkrēta sarkanā toņa saglabāšanu, kā dēļ šķirne atkal kļuva populāra. Anglijas kennelklubs izveidots 1873. gadā. Jau pirmajā izstādē līdzās citiem spanieliem demonstrēja arī sarkanbaltos. Sākumā tie startēja vienā grupā ar angļu spanielu, jo atšķīrās tikai pēc krāsas, taču ar laiku šķirnes atdalīja.
Pirmais pasaules karš radīja lielas problēmas arī suņu audzētājiem, un, kad tas bija beidzies, Anglijā vairs nebija palicis neviens Velsas springerspaniels ar apstiprinātiem ciltsrakstiem. Vaislas darbs un moderno dienu velsieša izveide turpinājās ar nereģistrētajiem suņiem, un 1923. gadā tika izveidots Velsas springerspanielu klubs. Pamazām pieauga biedru skaits un turpinājās šķirnes izkopšana, īpašību nostiprināšana, taču visi kluba pieraksti, tajā skaitā arī ciltsgrāmata, gāja bojā aviācijas uzlidojumā Otrā pasaules kara laikā. Abu lielo karu ietekmē arī Amerikas Savienotās Valstis bija palikušas bez sarkanbaltajiem velsiešiem, un šķirni nācās ievest no jauna. Mūsdienās Velsas springerspaniels ir samērā populāra šķirne ne tikai mednieku, bet arī mierīgo iedzīvotāju vidū.
