“Juridiskā specvienība” un miljoniem eiro: kas sagaidītu Latviju, ja Krievija tiešām vērstos pret mums ANO Starptautiskajā tiesā
0
Nesen Latviju pāršalca ziņa, ka Krievija gatavo prasību pret Baltijas valstīm ANO Starptautiskajā tiesā par it kā notiekošu krievvalodīgo iedzīvotāju “diskrimināciju”. Šie paziņojumi par iespējamu vēršanos pret Baltijas valstīm sabiedrībā ir izraisījuši diskusijas un bažas.
Mediji vēstīja, ka šī būtu ilgākā un dārgākā tiesvedība Latvijas vēsturē. Taču ko patiesībā nozīmētu šāds tiesvedības process, kā tas norisinātos, kas tiesā pārstāvētu Latviju? Par šiem un citiem jautājumiem sīkāk stāsta zvērināts advokāts Jānis Dzanuškāns.
Valsts šādā procesā izveido savu juridisko “specvienību”
“Ja Krievija patiešām iesniegtu prasību Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskajā tiesā jeb “International Court of Justice” (ICJ) Hāgā pret kādu no Baltijas valstīm,
tas būtu viens no sarežģītākajiem starpvalstu tiesvedības procesiem starptautiskajās publiskajās tiesībās.
Taču pats pirmais jautājums šādā lietā nebūtu par to, kurai pusei ir taisnība. Starptautiskajā tiesā bieži vien pirmais strīds ir par to, vai tiesai vispār ir jurisdikcija izskatīt konkrēto lietu.
Vienkāršā valodā “jurisdikcija” nozīmē tiesas pilnvaras izskatīt konkrēto strīdu. Ja šādu pilnvaru nav, process beidzas vēl pirms tiesa sāk vērtēt lietas būtību.
Ja tiesa atzīst, ka jurisdikcija pastāv, tikai tad tiek vērtēta lieta pēc būtības.
Jaatceras, ka ICJ nav vispārējās jurisdikcijas tiesa. Tas nozīmē, ka valsts nevar vienkārši iesniegt prasību tāpēc, ka uzskata, ka otra valsts rīkojusies nepareizi.
Nepieciešams juridisks pamats, piemēram:
* abas valstis ir pievienojušās starptautiskai konvencijai;
* šī konvencija paredz, ka strīdus izskata ICJ;
* ir izpildīti visi konvencijā noteiktie priekšnoteikumi (piemēram, mēģinājums risināt strīdu sarunās).
Tieši tādēļ šādas lietas netiek sagatavotas dažu nedēļu laikā.
Valsts izveido īpašu starpinstitucionālu komandu, kuru parasti koordinē Ārlietu ministrija. Tajā piedalās starptautisko tiesību juristi,
Tieslietu ministrijas speciālisti, diplomāti, eksperti, bet nepieciešamības gadījumā tiek piesaistīti arī pasaulē atzīti starptautisko publisko tiesību advokāti.
Valsts šādā procesā faktiski izveido savu juridisko “specvienību”. Tiek analizēti starptautiskie līgumi, nacionālie normatīvie akti, diplomātiskā sarakste, valsts pārstāvju paziņojumi, iestāžu lēmumi, arhīvu dokumenti, ekspertu atzinumi un citi pierādījumi.
Jebkurā tiesā (un starptautiskās nav izņēmums), izšķirošais nav skaļākais arguments, bet juridiski visprecīzāk pamatotais.
Lielākā daļa darba nemaz nenotiek tiesas zālē. Tiek sagatavoti simtiem vai pat tūkstošiem lappušu dokumentu, un tikai pēc tam seko publiskās tiesas sēdes Hāgā.
Šajās sēdēs valsti pārstāv īpaši iecelts ağents jeb valsts pārstāvis, kurš rīkojas valsts vārdā. Viņam palīdz starptautisko tiesību advokāti un eksperti. Latvijā šādu procesu koordinētu Ārlietu ministrija sadarbībā ar citām valsts institūcijām.
Šādi procesi ilgst vairākus gadus. Piemēram Bosnija un Hercogovina pret Serbiju un Melnkalni – 14 gadi. Tie salīdzinoši ir arī ļoti dārgi.
Starptautiskajā praksē sarežģītu starpvalstu lietu izmaksas viegli sasniedz vairākus miljonus eiro, bet atsevišķos gadījumos – pat desmitiem miljonu.
Šādu procesu galvenās izmaksas nav tiesas nodevas. Tās ir zināšanas, eksperti un pierādījumi. Šīm lietām ir viena kopīga iezīme – Starptautiskajā tiesā nepietiek ar politisku apsūdzību. Nepieciešams konkrēts starptautisko tiesību pārkāpums un konkrēts juridiskais pamats tiesas jurisdikcijai.
Savukārt, ja tiek konstatēts starptautisko tiesību pārkāpums, Starptautiskā tiesa nepiemēro kriminālsodus un neuzliek soda naudas tādā izpratnē, kā tas notiek nacionālajās tiesās.
Tā var noteikt pienākumu izbeigt prettiesisku rīcību, izpildīt starptautiskās saistības vai atsevišķos gadījumos noteikt atlīdzinājumu. Starptautisko tiesu uzdevums nav sodīt valstis. To uzdevums ir panākt starptautisko tiesību ievērošanu.
Ne mazāk svarīgs ir jautājums par sprieduma izpildi.
Saskaņā ar ANO Statūtu 94. pantu valstīm ir pienākums izpildīt Starptautiskās tiesas spriedumus. Tomēr Starptautiskajai tiesai nav sava piespiedu izpildes mehānisma.
Ja spriedums netiek izpildīts, jautājumu teorētiski var izskatīt ANO Drošības padome. Praksē tas nozīmē, ka lietās, kurās iesaistīta kāda no Drošības padomes pastāvīgajām dalībvalstīm, šis mehānisms var nonākt politiskā strupceļā veto tiesību dēļ.
Starptautiskajās tiesībās sprieduma juridiskais spēks ne vienmēr nozīmē efektīvu piespiedu izpildi.
Runājot par iespējamu Krievijas prasību, es šobrīd saglabātu piesardzīgu skepsi.
Jāņem vērā, ka pēdējo gadu laikā ANO sistēmas autoritāte un efektivitāte starptautisko konfliktu risināšanā ir būtiski iedragāta.
Starptautiskā tiesa turpina darboties, un tās spriedumi konkrētajās lietās ir juridiski saistoši to pusēm, taču vairāki bruņotie konflikti ir parādījuši, ka starptautisko institūciju spēja panākt šo nolēmumu praktisku izpildi bieži vien ir ierobežota. Līdz ar to jāsecina – neefektīva.
Tāpēc es pagaidām neizdarītu secinājumu, ka Krievija noteikti izvēlēsies šo ceļu.
Un atcerēsimies, ka nozīme ir procesuālajām darbībām, nevis mediju vai kādu “ekspertu” publiskiem paziņojumiem. Kamēr Starptautiskajā tiesā nav iesniegta prasība, mēs runājam par politisku retoriku, nevis par tiesvedību.”
