Advokāts pieliek punktu spekulācijām Priekules traģēdijas lietā: Policisti nav supercilvēki, kas nekad nekļūdās
0
Vakar LA.LV aktīvi ziņojām par nedēļas nogalē notikušo traģēdiju Priekulē, kur, pēc šobrīd pieejamās informācijas, piedzēries policists ārpus darba laika nogalināja Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas pedagogu un izglītības programmas “Apģērbu dizains” vadītāju Normundu Vamzi.
26. jūlijā Valsts policijā saņemta informācija, ka Priekulē pilsētas svētku laikā izcēlās konflikts starp vairākām personām, kā rezultātā vienam vīrietim nodarīti miesas bojājumi. Palīdzību sniegt ieradušies Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi, tomēr ātrās palīdzības automašīnā vīrietis miris.
Policisti notikuma vietā aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizturēja Valsts policijas jaunāko inspektoru, kurš bija alkohola reibumā. Nu gan vīrietis izmeklētājiem apgalvo, ka no notikušā neko neatceras, taču šāds apgalvojums no soda izvairīties nepalīdzēs. Lietas kontekstā tas, visticamāk, tiks skatīts kopā ar stipro alkohola reibumu – tātad vainu pastiprinošs apstāklis.
Lai noskaidrotu, kāda atbildība ir policistam, izdarot šādu noziegumu, kā atbildība mainās, ja noziegums notiek ārpus darba laika un ko lietas būtībā maina aizturētā vīrieša atmiņas zudums, lūdzām skaidrojumu zvērinātam advokātam Jānim Dzanuškānam.
Policista amats likuma priekšā “atlaides” nedod
“Publiski pieejamā informācija liecina, ka iespējamais noziedzīgais nodarījums noticis ārpus dienesta pienākumu pildīšanas un ir saistīts ar sadzīvisku konfliktu, nevis policijas funkciju īstenošanu. Arī amatpersonu publiskajos komentāros uzsvērts, ka lieta tiks izmeklēta objektīvi un ka policista statuss nevar radīt nekādas privilēģijas vai atlaides.
No krimināltiesību viedokļa būtiskākais ir tas, ka Krimināllikums neparedz atšķirīgu attieksmi tikai tādēļ, ka persona ir policijas darbinieks. Ja persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tā atbild saskaņā ar attiecīgo Krimināllikuma pantu tieši tāpat kā jebkurš cits.
Savukārt, ja noziedzīgais nodarījums būtu izdarīts, izmantojot dienesta stāvokli vai dienesta pilnvaras, tad juridiskais vērtējums var būt atšķirīgs, un var iestāties arī atbildība par dienesta noziegumiem.
Tas, ka notikums, pēc pašlaik publiski pieejamās informācijas, risinājies ārpus darba laika, pats par sevi nav kriminālatbildību mīkstinošs vai pastiprinošs apstāklis.
No krimināltiesību viedokļa šobrīd būtu pāragri izdarīt kategoriskus secinājumus par konkrēto noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju. Kriminālprocess ir sākts pēc Krimināllikuma 125.panta trešās daļas – tīša smaga miesas bojājuma nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei.
Par šādu noziegumu soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās. Taču izmeklēšanas gaitā nodarījuma kvalifikācija var tik arī mainīta.
Publiskajā telpā izskan dažādi pieņēmumi par to, vai šajā gadījumā varētu būt runa par tīšu nonāvēšanu jeb slepkavību vai kādu citu Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu. Taču juridiski robežas starp šiem noziedzīgajiem nodarījumiem bieži ir ļoti smalkas, un to nošķiršanai izšķiroša nozīme ir konkrētiem pierādījumiem.
Nozīme ir tam, kā konflikts attīstījās, kura persona bija konflikta iniciators, vai pastāvēja prettiesisks uzbrukums, kāds bija pielietotās vardarbības raksturs un intensitāte, kādi bija iesaistīto personu nodomi un kāda ir cēloņsakarība starp konkrēto rīcību un sekām. Tāpēc precīzu noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju noteiks tikai pirmstiesas izmeklēšanā iegūtie pierādījumi – ekspertīzes, videomateriāli, liecinieku liecības un citi pierādījumi.
Prakse rāda, ka ne vienmēr viss ir tā, kā sākotnēji šķiet no pirmajām ziņām publiskajā telpā.
Tāpēc šobrīd ir jāļauj izmeklētājiem profesionāli un objektīvi veikt savu darbu, lai juridiskais vērtējums balstītos nevis emocijās vai pieņēmumos, bet pierādījumos.
Vēl tikai jāpiebilst, ka gandrīz visos gadījumos atbilstoši Krimināllikuma 48.panta nosacījumiem alkohola reibums tiks uzskatīts par atbildību pastiprinošu apstākli.
Policisti nav supercilvēki
Sabiedrībā nereti valda priekšstats, ka policista profesija pati par sevi veicina agresivitāti vai spēka pielietošanu. Mana profesionālā pieredze rāda pretējo. Praktiski daudz biežāk policijas darbinieks vilcinās izmantot speciālos līdzekļus vai pat šaujamieroci situācijās, kad likums to pieļauj, jo apzinās, ka pēc tam sekos ilgstošas dienesta pārbaudes, paskaidrojumu sniegšana un rūpīga katras darbības izvērtēšana. Tāpēc būtu kļūdaini apgalvot, ka policista amats pats par sevi veicina vardarbīgu uzvedību ārpus dienesta.
Vienlaikus sabiedrībai ir tiesības sagaidīt no policijas darbinieka augstākus uzvedības standartus nekā no vidusmēra cilvēka. Tas ir pilnīgi pamatoti, jo policists ikdienā īsteno valsts varu un bauda sabiedrības uzticēšanos.
Taču nedrīkst aizmirst arī otru pusi – policisti nav supercilvēki. Tie ir tie paši sabiedrības locekļi ar savām emocijām, rakstura trūkumiem, atkarību riskiem un personīgajām problēmām. Policista amats pats par sevi negarantē, ka cilvēks nekad nekļūdīsies.
Tieši tādēļ šajā gadījumā, manuprāt, nav pareizi runāt par “policista noziegumu”. Juridiski korekti ir runāt par iespējamu sadzīvisku konfliktu, kurā aizdomās turētā persona strādā Valsts policijā. Šie ir divi dažādi apstākļi, kurus nedrīkst automātiski sapludināt vienā.
Ja izmeklēšanā tiks pierādīts, ka persona izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tai būs jāatbild pilnā likuma paredzētajā apjomā. Taču līdz tam brīdim ir jāievēro Kriminālprocesa likuma 19. pantā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija – nevienu personu nevar uzskatīt par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un konstatēta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.
Apkārtējo iesaiste, iespējams, būtu varējusi novērst traģiskās sekas
Šī nozieguma kontekstā vēlos aktualizēt vēl vienu būtisku jautājumu – apkārtējo cilvēku iesaisti. Ļoti bieži gan nelaimes gadījumi, gan vardarbīgi noziegumi attīstās apkārtējo vienaldzības vai neiejaukšanās dēļ. Es nepārzinu konkrētās lietas faktiskos apstākļus, taču no publiski pieejamās informācijas noprotams, ka notikums risinājās publiskā vietā, klātesot vairākiem cilvēkiem, iespējams, arī personām, kuras kopā ar aizdomās turēto lietoja alkoholu. Kā noprotams no Valsts policijas amatpersonu paziņojumiem, aizdomās turētā persona apgalvojot, ka neko neatceras. Tātad varam pieņemt, ka runa ir par pamatīgu dzeršanu, un, visdrīzāk, aizdomās turētā persona nelietoja alkoholu vienatnē.
Tāpēc nav izslēgts, ka savlaicīga apkārtējo rīcība – mēģinājums nomierināt agresīvi noskaņotu cilvēku, savlaicīga Valsts policijas izsaukšana jau konflikta sākumposmā vai cita aktīva iesaiste – būtu varējusi novērst traģiskās sekas.
Tas ir atgādinājums ikvienam no mums, ka sabiedrības drošība nav tikai policijas atbildība. Arī mēs paši kā sabiedrības locekļi varam un mums vajadzētu rīkoties, lai līdzīgus gadījumus nākotnē nepieļautu.
Savukārt tiem, kas satraucas par izmeklēšanas objektivitāti, varu tikai izteikt savu viedokli, ka šī notikuma plašā rezonanse sabiedrībā, manuprāt, ir arī viens no labākajiem garantiem tam, ka kriminālprocess tiks veikts īpaši rūpīgi, objektīvi un vispusīgi.
Sabiedrības uzmanība šādās lietās disciplinē visas procesā iesaistītās institūcijas un mazina jebkādas šaubas par iespējamu iecietīgāku attieksmi pret aizdomās turēto viņa ieņemamā amata dēļ.”
