Slaidiņš: Ukraina ar civiliedzīvotāju un karavīru dzīvībām pērk Eiropai laiku 0
NBS majors un Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” norāda, ka Krievija jau sen ir pārtraukusi izlikties, ka tās triecieni Ukrainā ir vērsti tikai pret militāriem objektiem. Aizvien skaidrāk redzams, ka šo uzbrukumu mērķis nav tikai fronte vai militārā infrastruktūra. To galvenais uzdevums ir psiholoģiski izsmelt Ukrainas sabiedrību, radīt bailes un piespiest cilvēkus dzīvot pastāvīgā apokalipses režīmā.
Paralēli tam Maskava turpina runāt par gatavību sarunām. Kremlis jau sen ir apguvis īpašu diplomātijas žanru: dienā tiek izteiktas deklarācijas par mieru un sarunām, bet naktī notiek raķešu triecieni pa cilvēkiem un infrastruktūru. Šāda rīcība skaidri parāda atšķirību starp Krievijas publiskajiem paziņojumiem un faktisko rīcību.
Pasaules reakcija uz šiem triecieniem ir paredzama. Rietumvalstis tos nosoda, Eiropas Savienība aicina stiprināt Ukrainas pretgaisa aizsardzību, savukārt Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena norādījusi, ka papildu pretgaisa aizsardzības līdzekļi ir ceļā.
Tomēr rodas jautājums, cik daudzām pilsētām vēl jācieš un cik daudziem cilvēkiem jāiet bojā vai jāgūst ievainojumi, lai kļūtu skaidrs, ka Ukrainai pretgaisa aizsardzība ir vajadzīga nekavējoties, nevis tikai pēc kārtējā masīvā trieciena pa Kijivu vai citām Ukrainas pilsētām.
ASV norāda, ka Krievija neizrāda nekādas pazīmes par vēlmi deeskalēt situāciju. Lielbritānija un Baltijas valstis šos uzbrukumus tieši sauc par teroru. Savukārt ANO reakcija, kā ierasts, aprobežojas ar dziļu satraukumu.
Daļa Rietumu politiskās elites joprojām, šķiet, dzīvo paradigmā, kuras centrā ir vēlme “neprovocēt Krieviju” un “nepaaugstināt likmes”. Rezultātā Ukrainai tiek dots tieši tik daudz atbalsta, lai tā nezaudētu, bet ne vienmēr pietiekami, lai iegūtu izšķirošu pārsvaru.
Kremlis šādu pieeju uztver savā veidā. Maskava vājumu vienmēr ir interpretējusi kā ielūgumu turpināt spiedienu. Ja pretī nav pietiekami stingras un savlaicīgas reakcijas, Krievija secina, ka var rīkoties tālāk.
Šobrīd Ukraina faktiski pērk Eiropai laiku — un maksā par to ļoti dārgi. Šī cena ir civiliedzīvotāju un karavīru dzīvības. Tieši tam būtu jāliek Eiropai rīkoties izlēmīgāk: izmantot iegūto laiku bruņošanās stiprināšanai, aizsardzības spēju palielināšanai un daudz ātrākam atbalstam Ukrainai.
