Torte uz muguras 17
Šis ir joks no Andžila Remesa grāmatas “Dzīve kā ziņģe”.
Uz konkursa “Jaunais vilnis” kārtējo koncertu Raimonds Pauls tovakar ieradās kā jau parasti, žilbinoši smaidošs un omulīgs. Vairs tik ļoti nekremta tas, ka sabiedrības viena daļa raugās uz viņu šķībi par iesaistīšanos šajā mūzikas sarīkojumā, redz, Pauls uz Jūrmalu atvelk Krievijas miljonārus, lai tie varētu te padižoties, un kāpēc vispār jāskatās austrumu virzienā! Jā, pie pelšanas jau bija pierasts. Viņš apzinājās, ka tādējādi varējis palīdzēt Latvijas dziedātājiem pavērt plašāku ceļu un televīzijas translētie “Jaunā viļņa” koncerti uz Eiropu, Āziju, Ameriku, Austrāliju ļauj Latvijas vārdu iepazīt tālāk pasaulē, un tas priecēja.
Tērpies elegantā uzvalkā, Maestro Dzintaru koncertzālē sniedza intervijas, smaidīja fotoreportieriem un televīzijas kameru priekšā, atbildēja uz popmūzikas zvaigžņu sveicieniem. Un īpašu uzmanību nepievērsa jauneklim, kas tuvojās ar tortes kārbu rokās. Parasti gan tādās reizēs mēdz pasniegt ziedus, bet kāpēc nevarētu būt arī torte?
Maestro attapās tikai tad, kad pasaule ap viņu uz mirkli kļuva tik balta, balta, un saprata, ka tā vairs nav balta, balta saulīte, kas pār viņa galvu mirdz. Pret Maestro muguru bija izšķīdusi torte, un šī garduma šļakatas uz brīdi aizsedza skatu. Vēlāk izrādījās, ka nacionālboļševikiem nav paticis tas, ka Pauls iestājas oranžo partijā un viņi neko citu nav pratuši izdomāt, kā tikai tādā veidā izteikt savu viedokli. Žūrijas līdzpriekšsēdētājs Igors Krutojs ar karatē paņēmienu gan noguldīja metēju, taču žaketi tas vairs nespēja glābt.
Vakarā pēc koncerta atgriezies Rīgas dzīvoklī, Pauls žaketi uzkarināja krēsla atzveltnei. Bet tad no vasarnīcas pārradās dzīvesbiedre, līdz kurai ziņa par incidentu vēl nebija paspējusi aizkļūt. Ieraudzījusi aptašķīto apģērba gabalu, Lana skumji šūpoja galvu: “Es tevi negribu rāt. Pie tā jau esmu pieradusi, ka tu apsmulē kreklu, šlipsi un žaketes priekšu. Tikai pasaki, lūdzu, kā tev, ēdot torti, izdevās nosmērēt žaketes muguru?”
