Slapjais uzvalks 17
Šis ir joks no Andžila Remesa grāmatas “Dzīve kā ziņģe”.
Stāsta aktieris Imants Skrastiņš
1981. gada rudenī mūs ar Raimondu Paulu iekļāva PSRS mākslinieku grupā, kas devās koncertēt pie saviem tautiešiem. No katras republikas divi pārstāvji un katram pārim līdzi viens drošības cilvēks. Mums tas bija ļoti saprātīgs cilvēks – Sašiņš.
Un tā nu ierodamies Kanādā, mūs ievieto viesnīcā Monreālā. Abus vienā istabā. Skatāmies, vairākas durvis gar sienu, tātad vairāki skapji. Es atveru vienas skapja durvis un iekarinu savas drēbītes. Raimonds taisa otras, bet burtiski lēkšus atsprāgst atpakaļ. Priekšā vecis ar garu bārdu. Vēlāk Raimonds teica, ka pirmā doma – tā, kāds jau ielīdis skapī noklausīties, ko runā padomju cilvēki. Izrādās, tie bija dubultnumuri jeb sapārotie numuri, kā tos tur sauc. Bet tās durvis bija uz blakus istabu, kurā ielika divus krievu garīdzniekus no mūsu delegācijas. Arī viens no popiem bija sapratis, ka tās ir skapja durvis, un tajā brīdī gribējis vērt vaļā tās no otras puses. Manuprāt, Raimonds pārbijās vairāk, jo bārda tam vīram bija ļoti iespaidīga.
Pods bija arī Ņujorkā. Iebraucam, ieved mūs viesnīcas numurā. Karsts, gribas noskaloties dušā. Raimonds vannas istabā iet pirmais un pēc brīža sauc: “Eu, nāc paskaties, te nekā nevar saprast. Neviena krāna nav. Kas tā par vannas istabu?” Abi pētām, grābstāmies, nekā, ūdeni nevar dabūt, ķitvainazīt! Raimonds saka; “Zini, aizej pie Sašiņa. Varbūt viņš kaut ko saprot?” Aizeju pie Sašiņa, abi nākam atpakaļ uz mūsu numuru. Ienākam, un no vannas istabas dzirdam Raimondu nikni lamājoties, arī viens otrs sulīgs vārds krievu valodā pa vidu. Skatāmies – Raimonds stāv glaunā uzvalkā, bet slapjš no galvas līdz kājām, visa kloze pagalam.
Bet noticis bija tā. Raimonds tomēr gribējis pats atrast, kā dabūt ūdeni. Lai tuvāk papētītu, kas un kā, noģērbis kurpes, iekāpis vannā. Bet tur viss iekārtots uz fotoelementiem, un tajā brīdī, kad viņš iekāpis vannā, ūdens no augšas – žļāks, virsū.
Tā nu mums tur gāja, padomju cilvēkiem svešā zemē.
