“Pēdējā laikā es nekur nelienu un nerunāju,” humora un vērtīgu atziņu pilna lielā intervija ar Raimondu Paulu 0
Kādu Maestro Raimonda Paula melodiju zina katrs latvietis. Ar viņa mūziku ir izaugušas vairākas latviešu paaudzes. 2026. ir Maestro jubilejas gads, un mēs atkal celsimies un dosimies nākotnē Maestro Raimonda Paula mūzikas iedvesmoti.
Gada nogalē kolēģi no TV24 raidījuma “Nedēļa. Post scriptum” devās uz Raimonda Paula un Andra Keiša izrādi “Vīrieši labākos gados”, pēc kuras Anita Daukšte sarunājās ar Raimondu Paulu ne tikai par izrādi, bet arī par dažādām šobrīd aktuālām tēmām. Ieskatāmies, kas Maestro sakāms īsu brīdi pirms apaļās jubilejas. (Raksta beigās intervija skatāma video formātā.)
Anita Daukšte: Nupat noslēdzās 118. izrāde “Vīrieši labākos gados”. Es atceros, Maestro, jūs teicāt, ka savu jubileju gribat svinēt tieši ar šo izrādi. Kāpēc?
Raimonds Pauls: Tāpēc, ka labāks mums nekas nav. Tur ir atrasts tas moments, par ko var sapņot visi – labs kontakts ar publiku. Viņi dzied līdzi tos vecos meldiņus, ir cilvēki, kas to atceras, kam tā ir saistība ar jaunību, ar latviešu dziesmu sākumiem. Tur viss ir – izdevās par šo te viegli pasmieties. Mums izdevās, jo mēs jau neizņirdzam, vienkārši ar smaidiņu, ar ironiju ir mums daudz, par ko runāt.
Par tādu kontaktu, kāds mums tur ir, var tikai sapņot. Dievs dod, lai vēl kaut ko tamlīdzīgu izdotos, bet nezinu, vai izdosies. [..]
Jūs nupat saņēmāt valsts augstāko apbalvojumu, un tajā brīdī, kad jūs viņu saņēmāt, jūs arī teicāt, ka šajā koncertā nebūs to vārdu, kas jums to ordeni piešķīruši. Jūs turat to solījumu?
Bet cik ilgi es to domāju, vai to teikt vai neteikt! Jo tanī auditorijā atļauties kaut ko teikt, ja, kuri nav pieraduši vispār pie tāda žanra kā viegls smaids. Tur tikai lasa tos apbalvojumus un ar drūmām sejām visi aizbrauc mājās. Arī pēc tam, kad es dabūju to apbalvojumu, nekas nav mainījies. [..]
Mums visi tie pasākumi ir sausi, vēl tas koris tur nožēlojami kaut ko velk. Un tie vēl ar drūmiem ģīmjiem tur. Neviens pat neatļaujas tur kaut ko pasmaidīt vai kaut ko. Es domāju, ka to vajadzēja savādāk visu. Tas ordenis ir liela… Pirmkārt, mēs tam neizrādām cieņu. Mēs ar viņu Latvijā esam daudz, es neesmu redzējis, ka kāds viņu nēsātu svinīgos valsts svētkos vai kur. Agrāk vajadzēja ar to lenti, ar visu, tas bija baigi skaisti. Fraka bija vajadzīga, tas bija skaisti.
Bet šodien jau demokrātija vispār ir nolikvidēta kā tāda, tagad vienīgā diplomātija ir automāts rokā.
Tagad mēs esam nonākuši pie politikas.
Tur par to labāk nemaz nē, jo man tagad ir tā pieredze, es, paldies Dievam, novilku līdz gandrīz 90, bet tam, kam es esmu visam gājis cauri.. Vai, Dieviņ! Vai, Dieviņ! Kā viss tika darīts, kā tika zagts, kā mainīja tos kažokus. Viss tas ir bijis.
Vienīgais, kas mani izsita, man bija trīs bēres pēc kārtas un vēl pašu beigās slimnīcā arī iebāza. Trīs bēres – sieva aizgāja, māsa un Jānis Peters pēc kārtas. Cits būtu manā vietā dzēris, es varu to atļauties tagad, bet es nedzeru. Bet diezgan interesanta dzīvīte.
Es atradu interviju jūsu, ko esat sniedzis “Latvijas Avīzei”, kad jums bija 80.jubileja.
Ko es tur atkal teicu?
Tur bija Egīla Līcīša jautājums, kā jūs jūtaties apokalipses priekšā. Ar to viņš domāja to, ka migranti nāk uz Eiropu. Tas bija pirms 10 gadiem. Šobrīd arī jums ir tāda sajūta?
Ziniet, ko es nekādi nevaru pieņemt un ko mēs bieži vien runājām arī ar Jāni Peteru, kas bija izcila personība, grūti atrast ir vēl tādus, – kāpēc Latvija ir pēdējā vietā tagad (es domāju, tīri ekonomiski). Nu absolūti neiet mums. Mēs tagad runājam par aizsardzību, ka mums ir jābaidās no kaut kā, bet visu atdot armijai, man liekas, arī nevar. Kultūrai arī jādod kaut ko. Citādi cilvēku jau paliek ārkārtīgi mazs skaits, drīz mēs izmirsim, un tad mēs pārvietosimies visi tajā Juglas brīvdabas muzejā, tur tāda čupiņa būs latviešu. Tā tas izskatās, ja tā ies uz priekšu. Par tādām lietām būtu jādomā.
Kā izmainījušās mākslas iestādes, kas ar konservatoriju ir – tikai mūsu atmiņas par to, kāda viņa bija. Šodien tā vairs nav tā kultūras iestāde, kas viņa bija kādreiz. Un arī nebūs vairāk. [..]
Pēdējā laikā es nekur nelienu un nerunāju, jo es zinu – tūlīt sāks analizēt, cik tev radu ir, cik tu esi piedalījies PSRS svētkos, kur mani komandēja no Latvijas, bija jābrauc. Es esmu spēlējis Brežņevam, es esmu spēlējis Andropovam un tā tālāk, un tā tālāk. Kāpēc to vispār atgādināt, un ko mēs tādu sliktu esam darījuši? Es nezinu. Bet viens, otrs atrod, viņš var ap to smirdēt un runāt, un darīties.
Man tagad visas dziesmas, kas bija populārākās, ar Pugačovu, viss ir aizliegts. Krievijā tas ir aizliegts, jo tā ir Pugačova, Ukrainā to nedzied tāpēc, ka tas ir krievu valodā, un tā tālāk. Viss tas tirgus, ko mēs ieguvām tajā laikā, mēs bijām tur līderi. Mēs ieguvām – 70 vai 100 tūkstoši koncertā, tas ir sīkums. Miljoniem plates – kas tik tur netika darīts. Bet šodien labāk turi muti ciet un nerunā par to. Kāpēc?
Ko es vienmēr esmu teicis, lai nu kas padomju laikā bija labs, bet Pēterburgas un Maskavas konservatorijas bija super līmeņa iestādes. Bet nu viss tur ir pagriezies, velns viņu zina vispār. Parādās viens un sāk diktēt savus noteikumus.
Bet nākamais gads ir jūsu jubilejas gads.
Nu kāds, kāds, kas tur…
Visiem mums liels notikums.
Nekā tur nav, tas ir tikai, lai piekabina manu vārdu klāt un var pārdot biļetes. Es uz to visu skatos pavisam savādāk.
Bet jūs gaidāt? Jums būs dziesmu svētki.
Lūk, tos es gribu aizliegt. Jā. Jo es negribu, lai tie cilvēki rīko. To, ko man ziņo jau tagad, kas tur darās… Tur nāks gaismā. Nedod Dievs, ja pacels to bijušo mūzikas dzīves vadītāju, visas tās viņa izdarības, ja to pacels gaismā, nu, tur ir drausmu lietas. Kā tā visa kultūras naudiņa tur ir gājusi, un kur viņa ir gājusi, un kā tas viss ir darīts. Tā nevar.
Tāpēc es negribu, lai tie uzvārdi tādi tur vispār. Ar kādām tiesībām? Es taču nepiekritu, lai viņi to rīko, viņi taču uz savu galvu. No lauku kolektīviem, kur es gribēju, lai viņiem atrod naudu priekš ceļa, lai viņi brauc, viņi no viņiem tagad plēš naudu par piedalīšanos. Kāpēc tā? Un kas viņi tādi ir? Ja tie vēl būtu kādi lielie diriģenti, bet nekas jau viņi nav. Viņi tur rīkojas. Naudiņa bija viņu rokās, viņi tur komandēja. Tā tas ir. Par ko es te sūdzos?
Bet varbūt kaut ko skaistu? Ko jūs mums novēlat jūsu jubilejā? Latviešu tautai, skatītājiem.
Nu ko es varu novēlēt? Esmu izaudzis ar saviem vecākiem, kas nebija nekādi bagātnieki, es zinu, ka svarīgākais viņiem bija kaut ko nopelnīt dzīvē. Mamma audzēja tomātus, veda kaut kādā burciņā uz tirgu, lai mums būtu. Man bija viegli padomju laikā, es biju no strādnieku ģimenes, tēvs par nelielu aldziņu strādāja fabrikā. Mēs tam visam esam gājuši cauri, mēs ļoti labi zinām, ko tas nozīmē, kas ir cilvēkiem vajadzīgs.
Viņiem ir jābūt darbam un lai viņš var nopelnīt, un tad viss pārējais jau regulēsies. Līdz ko parādīsies nauda, būs arī teātra apmeklētājs, uz kino ies un tā tālāk. Tā ir tāda primitīva lieta – labklājība.
Kāpēc viņi nesas visi prom uz tām ārzemēm? Tāpēc, ka tur ir divreiz, trīsreiz lielāka alga. Latviešiem ir pozitīva īpašība – viņi jebkuros apstākļos māk kaut kā izdzīvot. Piemēram, tagad mana meita kaut kur kādā veikaliņā ir dabūjusi ievārījumu. Kādu ievārījumu? Ābolu ievārījumu. Es kaut ko tik garšīgu neesmu ēdis. Vienkārši kaut kāda lauku tante Limbažos savās mājās sagriež tos ābolīšus, ar visām sēklām, bet viņa uztaisa tik forši, ka tas ir super ievārījums.
Tā jau tagad sanāk reklāma.
Es labprāt tiem lauku cilvēkiem, kas nodarbojas. Viņi jau ir diezgan daudz radušies, tie privātie, bet tos ar’ jau žņaudz nost. Vai no tās tantiņas ir jāņem nodokļi, kas tur ceļmalā izved tos ābolīšus vai ķiršus pārdot? Nu, lai viņa pārdod! Viņa no tā dzīvo. Nē, viņiem tur vēl jābāžas ar saviem nodokļiem.
Tagad ir jāparakstās par koncertiem, cik tur atļaujām ir jābūt, velns viņu zina, cik tur papīru. Paskaties tie, kas tur tajos amatos raujas. Agrāk mēs viņus zinājām – Kultūras ministrija nāca, vai nu viņš tur bija kaut kāds arhitekts, vai režisors, kaut vai arī nožēlojams komponists – viņam bija kaut kāda saite. Tie kaut ko vismaz saprata.
Personību par maz politikā.
Nu nav jau viņu. Personībai ir jābūt premjerministram. Ir jābūt. No kurienes viņa rodas, velns viņu zina. Tagad vēl šitas ģēnijs, tas Alunāns mūsdienu, vēl partiju nodibināja…
Maestro, jums ir tik brīnišķīga humora izjūta!
Viņi dabūs pa pieri, tur jau gatavojas viņu novākt. Viņš ir ļoti talantīgs, radošs cilvēks, bet ne jau katru nedēļu var cept lugu. Kā jūs to paspējat tur, es nezinu. Tāpēc viņas visas ir vienādas.
Pilnu raidījuma “Nedēļa. Post scriptum” 1.daļu skaties šeit:
Un te 2.daļa:
