Vija Beinerte. Intriga Paradīzes dārzā 1
Tāds bija pirmais asociāciju zibsnis, kas mani piemeklēja, kad redaktore paziņoja mums darba uzdevumu ar devīzi “Ceļojums laikā”.
Patlaban patiešām ir manas dzīves skaistākais laiks, un arī vieta, kur šobrīd atrodos, ir labākā. Tā ne vienmēr ir saulaina un ērtai dzīvei visvairāk piemērota, tomēr – labākā. Labākā man. Jo ne jau saulītē dīki vaļoties esmu šai pasaulē nākusi. Kaut gan neliegšos, reizēm tas man tīri labi patīk.
Īsāk sakot, saņēmusi uzdevumu, es nevis āvu kājas un kravāju ceļasomu, bet visnotaļ nopietni apsvēru iespēju izslīdēt no laika mašīnas apskāvieniem. Taču drīz vien sapratu, ka šoreiz pat visnopietnākie argumenti netiks ņemti vērā. Un tad zibenīgi sekoja otra asociācija: ja nu patiešām man būtu izdevība uz brīdi pakavēties citā laikā un telpā, es izvēlētos Paradīzes dārzu pirms grēkā krišanas. Laiku, kad cilvēks skaidri dzirdēja Dieva balsi, zināja katras radības vārdu, mācēja sarunāties ar zvēriem un putniem un spēja gaiši skatīt visu lietu kārtību.
Jā, dzirdēt Dieva vārdu sevī un gaiši skatīt lietu kārtību ārpus sevis es patiešām gribētu. Pie tā tad arī paliksim. Gadījumā, ja neatgriezīšos, zināsiet, kur meklēt.
P.S. Foto tapis pagājušajā vasarā fotogrāfa Aleksa Ribovska un mākslinieces Anitas Kreituses gandrīz vai Paradīzes dārzā.
