Ilze Vītola. Slavas dzimšana 1
Ar laika mašīnu nokļūstu Holivudā “Warner Bros.” studijā 1942. gada vasarā. Un skatos, kā top “Kasablanka”. Gribu izzināt, kāpēc šai filmai, kur taču nekā tāāāda nav, ir tik laba slava. Trīs “Oskari” – labākā filma, labākais režisors un labākais scenārijs (1943), visu laiku labākā amerikāņu filma par mīlestību (2002), trešā labākā visu laiku filma (2007)…
Režisors Maikls Kērtiss filmē tik ātri, ka scenāristi netiek līdzi. Ingrida Bergmane nezina, ar ko viņas Ilsa paliks kopā – ar savu vīru brīvības cīnītāju Laslo vai kara bēgļu pilnā krodziņa īpašnieku Riku, kuru iemīlējusi Parīzē. Scenāristi nespēj izlemt – varbūt, lai Ilsas vīrs mirst? Varbūt, lai Ilsa paliek Marokā? Bet tad viņiem ienāk prātā ģeniāla doma – Riks bruņnieciski atvadīsies no Ilsas.
Cik viņa skaista! Operators filmē caur plānumplāna auduma filtru, lai Bergmanes seja būtu skumja, maiga un nostalģiska, bet acis – mirdzošas. Turklāt no kreisās – viņas labākās puses.
Cik viņš vīrišķīgs! Hamfrijs Bogarts, piesēdis paviljona pustumsā, iemalko viskiju. Bet kas tas? Pie aktiera kurpēm piesieti koka kluči, lai divskatos ar slaido Bergmani izskatītos garāks.
Lūk, nu viņi lidostas miglā šķiras uz mūžu. Bet kāpēc pēdējā kadrā neskan visiem zināmā frāze: “Luij, es domāju, ka šis ir sākums skaistai draudzībai.” – To Bogarts ierunās vēlāk, filmu ieskaņojot. Šo frāzi viņam ieteicu es, – palepojas producents Voliss. Bet man 1942. gada vasarā tā arī neizdodas izdibināt filmas milzu panākumu iemeslu. Jo arī “Kasablanka” ceļo laika mašīnā, arvien pieņemoties slavā.
