Šmits: vietējiem produktiem jābūt skolēnu šķīvjos ne tikai uz papīra, bet arī praksē 0
Normunds Šmits, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs
Diskusijas par Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumu sakritušas ar būtiskām pārmaiņām publisko iepirkumu regulējumā. Zaļā publiskā iepirkuma kritēriji vairs nav obligāti saistoši pasūtītājiem, un vienlaikus aktualizējies arī Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) lēmums par Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumu. Tas kopumā radījis jautājumus par vietējās un bioloģiskās pārtikas vietu publiskajos iepirkumos.
Rīgas skolu ēdināšanas iepirkums ietekmē tūkstošiem skolēnu ikdienas maltītes un nosaka, kādi produkti nonāk viņu šķīvjos. IUB lēmums par iepirkuma nosacījumu grozīšanu izraisījis diskusijas gan iepirkumu speciālistu, gan pārtikas ražotāju vidū. Īpašas bažas paudusi bioloģiskās lauksaimniecības nozare, norādot, ka izmaiņas varētu mazināt iespējas publiskajos iepirkumos veicināt sadarbību ar vietējiem un bioloģiskajiem ražotājiem.
Vienlaikus aktuāls kļuvis jautājums par zaļā publiskā iepirkuma nākotni pēc tam, kad ilgtspējas kritēriji vairs nav obligāti saistoši pasūtītājiem. Tas liek domāt par to, kā turpmāk nodrošināt, lai vietējā pārtika joprojām nonāktu skolās un citās publiskajās iestādēs. Kā situāciju vērtē Zemkopības ministrija, skaidro Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Normunds Šmits.
Ja paskatāmies vienkārši – kas īsti notika ar šo Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumu?
Šajā gadījumā IUB ir izvērtējis divu piegādātāju iesniegumus un secinājis, ka daļa no iepirkuma nosacījumiem nav pietiekami sasaistīta ar to, kā tie tiks izpildīti praksē.
Citiem vārdiem sakot, ar to, kas ir ierakstīts nolikumā, nepietiek, ja nav skaidrs, kā to pārbaudīt līguma izpildes laikā.
Problēma nav tajā, ka nebūtu vēlmes pēc kvalitatīvas, vietējas vai bioloģiskas pārtikas. IUB norāda, ka šādiem kritērijiem – vai tie ir par vietējo pārtiku, bioloģisko ražošanu vai piegādes attālumu – ir jābūt ne tikai definētiem dokumentos, bet arī praktiski izpildāmiem un kontrolējamiem.
Kāpēc šis lēmums ir radījis tik lielu satraukumu tieši bioloģiskās lauksaimniecības nozarē?
Bioloģiskās nozares bažas ir saprotamas. Pēdējos gados publiskie iepirkumi ir bijuši viens no instrumentiem, kas palīdzējis veicināt vietējās un bioloģiskās produkcijas nonākšanu skolās, bērnudārzos un citās publiskajās iestādēs.
Nozares pārstāvji bažījas, ka šī lēmuma rezultātā varētu samazināties iespējas iepirkumos veicināt sadarbību ar vietējiem un bioloģiskajiem ražotājiem. Tāpēc ir svarīgi saprast, vai šīs bažas ir pamatotas vai arī runa ir par konkrētu iepirkuma nosacījumu formulējumu.
Vienlaikus jāuzsver, ka pats IUB nav pateicis, ka bioloģiskās pārtikas vai ilgtspējas kritēriji nebūtu pieļaujami. Gluži pretēji – birojs norāda, ka šādi kritēriji ir iespējami, taču tiem jābūt skaidri saistītiem ar līguma izpildi un kontrolējamiem praksē.
Un tomēr – vai tad tas neliek domāt, ka vietējiem un bioloģiskajiem ražotājiem tagad būs grūtāk nonākt skolu ēdināšanas iepirkumos?
Šobrīd būtu pāragri izdarīt tik kategoriskus secinājumus. Mainīsies iepirkumu prasību formulējums un kontrole, nevis tas, ka vietējiem un bioloģiskajiem ražotājiem kopumā kļūs grūtāk piedalīties iepirkumos.
Nenoliedzami, Zemkopības ministrija uzskata, ka vietējiem produktiem ir jābūt iespējami plašāk pārstāvētiem publiskajos iepirkumos, īpaši bērnu ēdināšanā. Svarīgi ir gan nodrošināt mūsu bērniem svaigu un kvalitatīvu pārtiku, gan veidot stabilu pieprasījumu pēc vietējās pārtikas. Latvijas ražotājiem ir vajadzīgs garants, ka viņu produkciju pirks, tikai tad varam domāt par jaudu, kapacitātes un konkurētspējas kāpināšanu nozarē.
Šie jautājumi par skolu ēdināšanas iepirkumiem vienlaikus iekļaujas plašākās pārmaiņās publisko iepirkumu regulējumā. Kopš 9. jūnija zaļā publiskā iepirkuma prasības vairs nav obligātas. Kā to vērtējat?
Šīs izmaiņas būtiski maina līdzšinējo pieeju. Zaļais publiskais iepirkums līdz šim bija viens no instrumentiem, kas palīdzēja veicināt vietējās pārtikas izmantošanu un ilgtspējīgus risinājumus publiskajā sektorā.
Tas, cik daudz vietējo produkciju redzēsim bērnu šķīvjos, tagad būs atkarīgs no katras iestādes izvēles un iniciatīvas. Jau tagad ir pašvaldības, kurās iepirkumi tiek veidoti tā, lai pie skolēniem nonāktu produkti no tuvējām saimniecībām.
Ko Zemkopības ministrija plāno darīt, lai vietējās pārtikas ražotāji tomēr netiktu izspiesti no iepirkumiem?
Mēs noteikti neplānojam apstāties pie tā, kas līdz šim ir paveikts. Lai gan zaļā publiskā iepirkuma prasības vairs nav obligātas, mūsu ieskatā tas nenozīmē, ka jāatsakās no mērķa publiskajos iepirkumos veicināt vietējas un kvalitatīvas pārtikas izmantošanu.
Zemkopības ministrija ir uzņēmusies veidot kompetences centru pārtikas un ēdināšanas iepirkumu jomā. Kopā ar nozari jau šobrīd strādājam pie ilgtspējas kritēriju izstrādes, tostarp Skolēnu ēdināšanas padomē. Mērķis ir panākt, lai šie kritēriji būtu skaidri, praktiski un palīdzētu iepirkumos dot priekšroku kvalitatīviem, vietējā tirgū ražotiem produktiem.
Kritēriji arī nevar kalpot tikai kā rekomendācijas. Tāpēc plānojam virzīt grozījumus Pārtikas aprites un uzraudzības likumā, lai kompetences centra darbību un ilgtspējas kritērijus pārtikas un ēdināšanas iepirkumiem tiktu nostiprināti Ministru kabineta noteikumos. Tas ļautu saglabāt un attīstīt līdzšinējo praksi, kas palīdzējusi stiprināt vietējo ražotāju iespējas publiskajos iepirkumos.
Bet ir svarīgi, lai tas nav tikai skaists princips uz papīra. Svarīgi, lai publiskajos iepirkumos pēc iespējas biežāk tiktu izvēlēta kvalitatīva un vietējā pārtika, kura patiešām nonāk līdz pārtiku skolēniem un citiem iedzīvotājiem, kā arī vairāk iespēju Latvijas ražotājiem pārdot savu produkciju. Viens no iemesliem, kāpēc vietējā pārtika ir dažreiz dārgāka, ir tas, ka katra saražotā vienība uz kopējo apjomu ražotājam izmaksā dārgāk nekā ražotājiem citviet Eiropā, kur jaudas ir daudz lielākas. Tāpēc arī gribam, lai ražotāji ražo vairāk un efektīvāk. Rezultātā ieguvēji ir visi: gan patērētāji, gan vietējā ekonomika.
