Suņu saimniece pastaigā piedzīvojusi baisu situāciju, sastopoties ar nepieskatītu dzīvnieku: “No kāpām izlīda suns un taisnā solī nāca pie mums” 68
Savā “Facebook” profilā satrauktu ierakstu publicējusi kinoloģe un 3 suņu saimniece Laura Blumberga. Viņa arī iepriekš paudusi savu sašutumu par saimniekiem, kuri nepieskata savus mājdzīvniekus, tādējādi apdraudot citus cilvēkus.
Laura raksta, ka izjūt pārdomas un dusmas vienlaikus. Viņa aizdomājusies, ko tad nozīmē būt atbildīgam suņu saimniekam? Cik daudzi no tiem, kam pieder suņi, to zina?
Laura raksta: “Mana šīs dienas pastaiga pludmalē starp Vecāķiem un Mangaļsalu pārvērtās par ļoti nepatīkamām emocijām (paldies Dievam, ka tikai emocijām, nevis ko vairāk). Staigājam pa pludmali (tur ar suņiem ir atļauts!), visu laiku kontrolēju savus suņus – kad nāk kāds ar suni pretī, paņemu pavadās, paejam tālāk. Viss lieliski.
Kādā brīdī, kad jau nākam atpakaļ, pietupos, lai sasietu zābakam šņores, un abi suņi instinktīvi pieskrēja man klāt, domājot, ka esmu kaut ko atradusi zemē. Sasēju šņores, suņi abi blakus, iedodu kārumus (abi sēž ar “sejām” pret mani), un tajā brīdī es redzu, ka no kāpām izlien akita šķirnes suns… viena pati. Un diezgan straujā solī dodas pie mums.
Mani suņi pagaidām viņu neredz, jo sēž ar mugurām. Es, protams, abus paņemu pie kaklasiksnām un turu sev tuvu cieši klāt. Akita nāk, stīvām kājām (kobelis) – atņirdz zobus un sāk rūkt. Man galvā ir simts domas – ko tieši es šādā situācijā varu darīt? Man pie katras rokas ir suns, kurš sver ap 30 kg, tātad, es un 60 kg. Un pretī akita, kura skaidri parāda, ko taisās darīt. Es kāpjos atpakaļ, ar seju pret akitu, suņi man aiz muguras. Kādas 3-5 minūtes šādi riņķojam, izmaļu galvā visas domas, ko darīšu, ja tā akita tomēr uzbruks. Paspēju vēl iedomāties to absurdo situāciju, ka man laikam tagad tas viss būtu jāfilmē, ja nu kas, lai iesniegtu policijā pierādījumus – ar ko tieši filmēt? Ar kāju?
Pēc kāda laika no kāpu zonas lien ārā sieviete. Ne īpaši steidzīgā solī. Paņem pavadu (atviegloti uzelpoju) un…. NEVAR SAVĀKT SAVU SUNI! Jo suns gluži vienkārši viņu neklausa. Jā, tas mēģina bēgt no viņas. Pēc kāda ceturtā mēģinājuma viņai tomēr izdodas suni apsēdināt un paņemt pie pavadas. Es pārlaimīga “tinos prom” – suņi veseli, es pati arī.”
Par laimi šis Lauras stāsts beidzās vien ar pamatīgu izbīli, taču Laurai radušies jautājumi šādu suņu saimniekiem: “Jums ir liels, nopietns suns, kuru jūs nekontrolējat. Kā tieši jūs ar šo suni dodaties pastaigās? Kā tieši jūs novēršat to, ka šis suns var kādu sakost un var kādam uzbrukt?”
Vienlaikus der atgādināt, ka Ministru kabineta noteikumi Nr.266 attiecībā uz pastaigām skan šādi (punkts Nr. 13.): “Pilsētās un ciemos ārpus norobežotās teritorijas suns bez pavadas var atrasties zaļajā zonā un mežā (izņemot vietējo pašvaldību noteiktās vietas, kur saskaņā ar vietējo pašvaldību saistošajiem noteikumiem tas ir aizliegts) pastaigas laikā īpašnieka vai turētāja uzraudzībā un redzeslokā tādā attālumā, kādā īpašnieks vai turētājs spēj KONTROLĒT dzīvnieka rīcību.”
Laura arī iepriekš saskārusies ar līdzīgu situāciju, kad viņas suni mežā sakoda kāds cits – nekontrolēts – suns. Kopš tā brīža viņa vienmēr līdzi nēsā piparu gāzes baloniņu, ko gatava izmantot šādās situācijās, kurās saimnieki neprot atbildīgi izturēties pret saviem dzīvniekiem.
Arī citi komentētāji pie šī Lauras ieraksta norāda, ka ir sastapušies, visticamāk, ar to pašu suni Vecāķu mežā, kas esot pat sakodis viņu kucēnu. Vairākkārt mēģināts runāt ar suņa saimniekiem, taču viņiem esot vienalga. Šīs sugas suņi esot īpaši nedraudzīgi, tāpēc saimnieku pieejai un audzināšanai ir jo īpaši liela nozīme.
