Kad pacients redz šo vīziju, medmāsas zina, ka viņš drīz mirs 0
Cilvēka dzīves pēdējās dienas var būt saistītas ar neparastiem sapņiem un vīzijām, par kurām viņš stāsta tuviniekiem vai medicīnas personālam. Ārsts un pētnieks Kristofers Kerrs, kurš gadiem ilgi pētījis mirstošu cilvēku pieredzi, stāsta, ka viena parādība viņa praksē atkārtojas īpaši bieži.
Kerrs, kurš strādā ar pacientiem, kuri drīz var nomirt, novērojis, ka daudzi cilvēki pirms nāves redz mirušus tuviniekus. Šādi pārdzīvojumi bieži vien nav biedējoši, gluži pretēji, tie pacientiem var sniegt mierinājumu un palīdzēt pieņemt dzīves noslēgumu, vēsta Lietuvas medijs “Lrytas”, atsaucoties uz “The Times”.
Pacienti redz cilvēkus, kuri jau aizgājuši
Viena no biežāk aprakstītajām dzīves beigu vīziju tēmām ir tikšanās ar cilvēkiem, kuri jau ir miruši. Pacienti var stāstīt, ka redz savu dzīvesbiedru, vecākus, bērnus, draugus vai citus sev nozīmīgus cilvēkus.
Kerrs norāda, ka šīs vīzijas atšķiras no parastiem sapņiem. Cilvēki tās bieži vien piedzīvo ļoti spilgti un uztver kā ārkārtīgi reālas. Nereti pacienti pēc šādiem pārdzīvojumiem jūtas mierīgāki un mazāk baidās no nāves.
Ārstam interese par šo parādību radās jau bērnībā. Kad viņam bija 12 gadi, viņa mirstošais tēvs kādā brīdī runāja par došanos makšķerēt, lai gan atradās uz nāves gultas. Toreiz apkārtējie šo pieredzi skaidroja kā apjukumu, taču vēlāk, strādājot slimnīcā, Kerrs sastapās ar līdzīgiem stāstiem no daudziem citiem pacientiem.
Medmāsas pamana, kad nāve tuvojas
Tieši medicīnas personālam, kas ikdienā strādā ar mirstošiem pacientiem, ir liela pieredze, lai atpazītu pārmaiņas, kas liek domāt par dzīves noslēguma tuvošanos.
Kerrs stāsta, ka sākotnēji arī pats kā ārsts šādām pazīmēm nepievērsa tik lielu uzmanību. Savukārt pieredzējušas medmāsas nereti spēja jau laikus pamanīt, ka pacienta stāvoklis mainās un dzīves noslēgums tuvojas.
Pētījumos secināts, ka sapņi un vīzijas, kas parādās, tuvojoties nāvei, nav reta parādība. Vienā no pētījumiem, kurā tika analizēta mirstošu pacientu pieredze atklājās, ka lielākā daļa pacientu bija piedzīvojuši vismaz vienu šādu sapni vai vīziju.
Ne visas vīzijas nozīmē vienu un to pašu
Svarīgi nošķirt sapņus un vīzijas, kas cilvēkam var parādīties pirms nāves, no tā dēvētajām nāvei tuvajām pieredzēm. Pēdējās parasti tiek aprakstītas cilvēkiem, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi vai bijuši uz tās robežas, un tās var ietvert sajūtu par atrašanos ārpus ķermeņa, gaismas redzēšanu vai citus neparastus pārdzīvojumus.
Savukārt cilvēki, kuri atrodas dzīves pēdējā posmā, var piedzīvot vīzijas arī tad, kad viņi nav bijuši klīniskās nāves stāvoklī. Tajās bieži parādās cilvēki vai vietas, kas pacientam bijušas nozīmīgas.
Vēl viena parādība, ko mediķi un tuvinieki dažkārt novēro, ir īslaicīga negaidīta skaidrības atgriešanās. Cilvēks, kurš ilgstoši bijis ļoti vājš, apjucis vai pat bezsamaņā, pēkšņi kļūst možāks, sāk skaidri runāt un atpazīst apkārtējos. Šādu parādību dēvē par terminālo lucīdumu jeb pirmsnāves skaidrību.
Tomēr nav pamata apgalvot, ka katrs cilvēks, kurš redz mirušu tuvinieku vai piedzīvo kādu citu līdzīgu vīziju, noteikti drīz mirs. Šādas pieredzes ir cieši saistītas ar cilvēka dzīves pēdējo posmu, taču tās nav precīzs veids, kā noteikt, cik ilgi cilvēkam vēl atlicis dzīvot.
Kerrs uzskata, ka šīs pieredzes nevajadzētu automātiski uztvert kā kaut ko biedējošu. Daudziem pacientiem tās palīdz rast mieru, atvadīties no tuviniekiem un samierināties ar dzīves noslēgumu.
