“Hanna ir tā loma, kurā varu atļauties to, ko dzīvē nevarētu,” saka Sonora. “Dzīvē nevaru atļauties būt tik gražīga, tik dusmīga. Uz skatuves to var – vairāk, spožāk, ar lielākām krāsām. Dzīvē par viņu teiktu – tai gan ir putni galvā! Uz skatuves teiks – tas bija skaisti! Skatuve ir tā vieta, kur mirstam ar aplausiem. Vieta, kur varam darīt vislielākās muļķības, un neviens mūs pēc tam nerās, bet režisors tevi tikai provocē darīt vēl trakāk. Galvenais ir atļauties! Tā mēs uguņojam. Man ir ļoti svarīgi uzbūvēt sava tēla ideju pašai. Parasti, gatavojoties lomai, neiespaidojos no jau radītā, neskatos nekādus materiālus You Tube vai citur, iekams neesmu pati izdomājusi savu tēlu – tādu, kādu to pati varu izlasīt no teksta, no mūzikas. Pazīstot sevi, zinu, ka esmu kā sūklis, kas acumirklī uzsūks jebkādu jaunu informāciju, tēla pavērsienu. Tāpēc vispirms izrunājos ar režisoru un diriģentu par to, kā tas varētu būtu mūsu variantā.” 1
“Jautrā atraitne”, iespējams, ir vēl viens solis cerībā uz pagrīdē nogājušā operetes žanra atdzimšanu un, kā cer iniciatīvas autori, varbūt arī solis uz jaunu operetes mājvietu, kas turpinātu savulaik slēgtā Rīgas Operetes teātra tradīcijas.
“Man ir prieks, ka izvēlēta tieši šī operete, jo, manuprāt, tā iedos zināmu “rāvienu” visā šajā operetes kultūrā, kas mums šobrīd ir Latvijā. Zināmu spērienu, kas ļaus saprast, ka šis žanrs ir ļoti, ļoti vajadzīgs un ka tas ir nepamatoti aizmirsts,” uzskata Sonora. “Izrāde mums jau ir, bet operetes teātris – vēl top mentālā līmenī. Katrā ziņā, ja vēl neejam, tad noteikti esam “nogūlušies” tajā virzienā,” pasmaida dziedātāja. “Zinu, ka visas idejas kādreiz materializējas, tāpēc ļoti rūpīgi šobrīd iestudējam “Jautro atraitni” un sūtām informāciju kosmosā, ka mums vajag jaunu teātri. Ir grūti bez ēkas, bez stabila valsts finansiāla pamata kaut ko darīt. Ļoti apbrīnoju Agiju. Nezinu, kā viņa to paveic. Šobrīd noorganizēt koncertus diviem māksliniekiem, pianistam un solistam jau ir problēma. Kā var dabūt kopā desmitiem cilvēku – tos, kuri uz skatuves un aiz tās, vēl arī aizvest viņus tur, kur jānokļūst, – nesaprotu. Šis ir ļoti sarežģīts process. Viena lieta ir noorganizēt slavenas ārzemju popgrupas turneju lielajā arēnā, bet operete mūsu publikai ir kļuvusi sveša. Tāpēc cita lieta ir atrast līdzekļus lietai, par kuru daudzi pat nezina, kas tas ir. Tomēr ceru, ka Latvijas publika tomēr ir radusi pie nopietnās mūzikas, ir izprotoša, tāpēc šis projekts tomēr ir iespējams.”
“Nedomāju, ka operete ir kaut kāda “starpmāksla”, kā mēdz teikt, jeb posms starp operu un populāro mūziku. Manuprāt, tā ir nopietna klasiskā māksla – ļoti komplicēta, ja to grib darīt labi. Ja opereti uzvedīs labā līmenī, tā noteikti interesēs gan operas, gan baleta, gan arī vieglās mūzikas cienītājus. Tās melodijas ir ļoti saprotamas. Visas situācijas ir saprotamas. Un kur vēl komiskais elements. Ikdienā bieži esam piekusuši no nopietni risināmo lietu daudzuma. Šis ir reizē viegls, tomēr ārkārtīgi jauks un klasisks veids, kā atpūsties.”
