“Todien aizkavējos darbā”, “pirms iešanas veikalā uzpīpēju” un citi neticami stāsti, kuri latviešus paglābuši no Zolitūdes traģēdijas pirms 12 gadiem 0
Šodien aprit 12 gadi kopš lielākās traģēdijas Latvijā, kad iegruva “Maxima” jumts un dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Sociālajos tīklos ļaudis dalās atmiņās, kur tobrīd atradušies, ko darījuši, kad tas noticis.
“Pirms 12 gadiem.
Gribēju aiziet uz veikalu pēc piena. Mums ar vīru bija sarunāts – kad eju iepirkties, uzrakstu viņam, lai savāc mani, jo puncī bija bēbis.
Tajā dienā sajutos slikti un paliku mājās. Vīrs atbrauca un teica: “Maximā kaut kas noticis…” Es nekad neaizmirsīšu māsīcas raudošo balsi, kad viņa mēģināja mani sazvanīt. Viņa bija dzirdējusi, ka stāvoklī esoša sieviete cietusi, bet viņas vīrs gājis bojā. Nenormāla traģēdija! Tieši pēc nedēļas piedzima veselīgs mazulis!,” kāda sieviete raksta “Threads”.
“Vienam manam klasesbiedram arī paveicās – izlēma pirms iešanas iekšā pie “Maximas” uzpīpēt…noskatījās kā notiek traģēdija. Tā teikt- viņa sliktais ieradums izglāba viņu,” kāds cits komentāros raksta.
“Tajā dienā, tieši traģēdijas brīdī, biju plānojusi aiziet uz “Maximu” nopirkt kaut ko garšīgu. 40min pirms traģēdijas man sākās stipra migrēna. Negāju. Kad par traģēdiju dzirdēju pa radio, pēkšņi atcerējos sapni, kuru redzēju 7 dienas pirms tā notikuma- braucu ar 44 autobusu pāri līķu kalniem, paskatījos pa logu un tieši garām “Maximai”. Dzīvie vilka ārā mirušos un apkārt skanēja vaidas un raudas.
Līdzīgu sapni redzēju saistībā ar Vanšu tiltu, lielo sastrēgumu laikā. Esiet vērīgi,” Beāte norāda.
Kristīne: “Es atceros, ka sekoju līdzi visu diennakti. Un to briesmīgā tiešraide, kad runā ziņu moderatore un viņai aizmugurē otrais nogruvums. Es vnk šokā sēdēju pie TV.
Studiju laikā nācās būt tajā veikalā vairākkārt. Ļoti dīvainas sajūtas bija. Un vēl tagad ir.”
“Man draudzene dzīvoja pāri ielai. Tieši tajā laikā allaž brauca majās no darba un gāja veikalā. Izdzirdot ziņas biju panikā, satraucos un tad ieslēdzās saprāts, ka viņa tur nevarēja būt, jo ir ceļojumā. Mēnesi pirms tur pirku kūku dzimšanas dienai un pēc notikušā domāju vai jaukā pārdevēja ir vēl starp mums vai nav,” Sabīne atminas.
“Kolēģe dzīvo pretī tai “Maximai” un gandrīz katru vakaru tur iegāja uzreiz pēc darba. Arī tovakar bija plānojusi. Taču viņu negaidīti aizkavēja darbā sapulcē par, ko, protams, toreiz dusmojās. Tovakar pie “Maximas” piebraukusi mirkli pēc pirmā iegruvuma. Vēl pat īsti nebija saprotams, kas noticis. Liels haoss, dūmi un raudoši cilvēki visapkārt…līdzjūtība visiem, kuru tuvie tur mira,” Ilze raksta.
Irina: “Manā korī dziedāja viens brīnišķīgs cilvēks, Ēriks.
Mums bija paredzēts mēģinājums, kas arī notika, bet Ēriks atvainojās, ka netiks, jo nevarēja samainīt darba grafiku. Viņš strādāja “Maximā”, bija kasieris. Nekad neaizmirsīšu šo traģēdiju.”
“Tajā laikā strādāju par tirdzniecības pārstāvi, bija ceturtdiena un ceturtdienās man bija Zolitūde, Pleskodāle, tajā skaitā arī šī “Maxima”, kuru vajadzēja apsekot, bet es vienkārši piebraucu pie veikala, pastāvēju un iekšā neiegāju, aizbraucu uz Imantu pie mammas pusdienās! Vakarā braucot mājās pa radio dzirdu, kaut kas noticis “Maximā”, pirmajās ziņās nelikās nekas nopietns …. vēlāk izvērtās Latvijas lielākajā traģēdijā,” Eva atceras.
“Tā diena bija man darba diena, otrā maiņa 23.00,kad pirmās ziņas parādījās sekoju līdzi, pēc tam LTV ziņu speciālizlaidumi, otrais nogruvums, un izmisušie cilvēki, kas stāvēja un gaidīja ziņas par savējiem, mirušo skaits, kas neapstājās līdz sasniedza 54. Traģēdija, par kuru nevaru neraudāt. Smeldz sirds par cilvēkiem kuri iegāja pēc pārtikas un neatgriezās, sāp par tiem, kas saņēma ziņas, ka viņu mīļo vairs nav,” kāda sieviete raksta.
Anete: “Tolaik dzīvoju turpat netālu. Ar draudzeni šad tad gājām uz to “Maximu”. Tai dienā gribēju iet uz turieni, sāku jau taisīties, bet kaut kā dibens par smagu bija, slinkums, pielipu atpakaļ pie kompja.
Un pēc neilga brīža kompī parādās ziņas par iegruvušo veikalu. Es uz pauzes!”
Zane atzīst, ka “Pēc šī datuma vairs neesmu spējusi ieiet nevienā “Maximā”. Pati tur regulāri iepirkos, un no Ziemeļvalstu ģimnāzijas uz turieni ik dienu gāja ļoti daudzi bērni un jaunieši. Arī manas meitas. Tajā vakarā sapratu, ka arī miera laikos tu pēkšņi vari zaudēt visu. Meitas klasesbiedrenei tur bojā gāja tētis un māsa. Papildu šoks pēc visa šī bija uzņēmuma pārstāvju ciniskā attieksme. Vēlāk tā mainījās, bet tās lietuviešu kungu sejas nevar aizmirst. ”
